Nedarbi Saldū, ģimene, "Talantu fabrikas" laiki. Atklāta saruna ar Donu (1)

Tam, kas ir bijis vai tam, kas būs tālākā nākotnē, es tik daudz nekoncentrējos. Es koncentējos katram nākamajam solītim. Visu laiku skatoties tikai caur tādu prizmu.

Jā, protams, 2006. gadā sapņot par savu solokoncertu "Arēnā", tas bija tāds sapnis, bet soli pa solītim mēs aizgājām līdz tam. Viss notiek organiski, tas nav kaut kas iekalts sienā. Ja sanāk, tad sanāk. Ja nesanāk, tad mēģinām vēl.

Tavi vecāki, Ērika un Nikolajs Šingireji, arī ir muzikāli cilvēki.

Mammīte bija dziedātāja un spēlēja akordeonu, tētis spēlēja ģitāru. Es teiktu, no tēva vairāk tas nāk. Tēvs bija baltkrievs, tās slāvu asinis. Un mājas ballītēs bija tā lielā viesmīlība.

Lielāka - slāvu karstasinība.

Jā, jā. Mamma bija izteikta latviete. Ballīšu garu, viesmīlību mājās uzturēja tēvs. Viņš pats mājās taisīja vīnu un uzcienāja ar to viesus. Viņs arī taisīja degvīnu. No plūmēm un no āboliem. Un tad bija ciemiņiem jādegustē. Un, protams, visur cauri vijās dziesmas. Bija arī krievu romances un ukraiņu dziesmas, bija latviešu tautasdziesmas.

Tas man, iespējams, uzspieda to zīmogu, kas tad ir vērtības. Viena vērtība ir tā kopā sanākšana un dziedāšana. Un koncertos es tieši tā arī jūtu – mēs kopā sanākam, kopā dziedam, priecājamies, raudam. Beigās iznācis, ka bijusi laba diena. Varbūt tas neļāva mest plinti krūmos, kādām lielākām problēmām esot.

Noformulēsim tā – bija skanīgs fons ģimenē?

Jā, māsa spēlēja vijoli, klavieres. Mums, visiem bērniem, bija jāiet mūzikas skolā.

Tas bija Saldū?

Saldū. Bet es vēl gāju pie privātskolotāja Brocēnos. Tad man apnika, es negribēju. Es tur vairāk gribēju mopēdu taisīt. Bet kaut kā 16 gadu vecumā atgriezos. Tad jau bija doma, ka jāsāk spēlēt. Es spēlēju 9 stundas dienā. Tad jau es pats izvirzīju sev tādu mērķi.

Kā no rīta piecelies, tā spēlē. Kaimiņi droši vien nebija priecīgi, kad es spēlēju.

Ar tevi ir viena savdabīga būšana. Tu diezgan mērķtiecīgi un patstāvīgi nostājies uz skatuves. Neviena autoritāte tevi neuzcēla uz skatuves. Tas liecina par patstāvīgu raksturiņu. Te man ir jautājums – kā tu tiki audzināts?

Nu, tā arī tiku. Ja sataisīju podus, dabūju pērienu. Man ļāva pašam augt. Es esmu vienpatnis pēc būtības. Man patīk būt vienam ar savām domām. Un joprojām man vienam nekad nav bijis garlaicīgi. Man joprojām nav vajadzības ieslēgt radio vai TV, kad esmu viens.

Es biju ceturtais bērns pēc kārtas. Mēs bijām pieci. Es pieļauju, ka jau piever acis uz to ceturto bērnu, ka viņš pats tur izaugs ar tiem pārējiem bērniem.

Vecāku pagurums.

Mammai bija darbs skolā, tētim darbs. Tad tu tā pats malies, visu, kas tev var būt apkārt, jārada pašam. Ja tu gribi spēlēties ar kādu, tad tu pats ej un angažē, sarunā. Bet es nezinu, varbūt tā ir tāda rakstura iezīme. Es skatījos, kā strādā un rīkojas vecāki, tad kā bērns kopēju. Tā nu dažas iezīmes es redzu sevī no mammas, dažas no tēva. Un tas mikss kopā saslēdzas. Tā neatlaidība droši vien nāk no mammas un tā skaļā balss – no tēva.

Bija arī kādas dauzonības bērnībā, agrā jaunībā?

Kā tad!

Piemēram?

Mēs radoši piegājām. Piemēram. Tagad drošības noteikumi paredz, ka visām durvīm jāveras uz āru, lai ugunsgrēka gadījumā varētu ātrāk tikt ārā, izspert ar kāju vai kā. Toreiz tā nebija. Durvis vecajās pēckara laika mājās vērās uz iekšu. Tad mēs sasienam abām durvīm ar striķi kopā kliņķus un vienlaicīgi pie abām durvīm piezvanām. Tad mēs skatāmies, kā abi kaimiņi grib atvērt durvis un netiek galā.

Visādi podi bija. Mēs dzīvojām tādā privātmāju rajonā. Nu, aizkrāmējām vienai mājai klusām logus ciet ar pēdējo pavasara sniegu. Tad mēs skatījāmies – parasti tas kaimiņš modās sešos, bet tad viņš piecēlās deviņos, jo pamostas un skatās - tumšs vēl ir, jāguļ tālāk.

Visādas tādas blēdības. Bet beigu beigās ar visiem bija labas attiecības.

Izklausās pēc inženiertehniskām perfomancēm.

Jā, jā, mēs radoši piegājām. Tad bija tāds budzīgs kaimiņš. Viņam nepatika mans tēvs, es arī ne. Neizveidojās labs kontakts. Tad viņš, nezinu, pateica, ka iemetīs manu mopēdu ezerā. Tad mēs, puikas, nolasījām viņam visus ķiršus. Nu tādi podi. Tā laukos bērni aug.

Kas bija tie pirmie cilvēki, kuri tavu balsi nofiksēja?

Ja nemaldos, 9. klasē viena meitene nofiksēja, ka man patīk dziedāt. Tā meitene man patika un viņa dzirdēja, kā es dziedu. Un viņa skaļi klasē pateica skolotājai – Arturam ir tāda balss, skolotāj, ja jūs dzirdētu!

Un tad man gribējās dziedāt vēl vairāk, lai viņa tā teiktu atkal.

Nu tādi mazi posmiņi dzīvē. Es nedziedāju tāpēc, ka domātu tolaik, kā izmācīties par dziedātāju, es gribēju izpatikt tai meitenei. Tas man deva lielu baudījumu.

Tu varēji viņai arī romances dziedāt.

Jā.

Starp citu, es dziedāju "Dzimto valodu". Mums skolā bija radiomezgls, un es dziedāju pa virsu ierakstam pilnā balsī. Un to mēs atskaņojām pa radiomezglu starpbrīžos.

Tev jau arī tagad ir izteikti liriska mūzika. Teiksim, "Varanasi", "Es nāktu mājās", tad jaunāks gabals "Debesīs". Tu esi kādā intervijā teicis, es varu nocitēt: "Nevēlos izlikties par titāna vīru. Ne vienmēr ir jābūt tikai pozitīvām atmiņām. Arī sāpes reizēm ir ļoti labas".

Vispār jau vīrieši kautrējas izrādīt emocionalitāti, kaut gan arī cilvēki vien ir.

Jā.

No kurienes tev nāk šī emocionālā, liriskā līnija mūzikā? Tu nekautrējies būt emocionāls, no kurienes tev tas nāk?

No tēva droši vien. Viennozīmīgi. Cik es atceros, tēvs bija diezgan emocionāls. Viņš nebaidījās raudāt, viņš nebaidījās smieties. Visa viņa emociju gamma bija redzama, netika apslāpētas emocijas. Es arī, skatoties n-tās reizes vienu un to pašu filmu, varu raudāt. Emocijas nāk, kāpēc tās jāapslāpē? Šad tad publiskā telpā tās ir jāapslāpē. Bet varbūt tomēr nē. Jā, tas nāk no tēva, viņš bija tāds emocionālāks.

Tu šad tad raksti arī vārdus savām dziesmām.

Šad tad jā, šad tad nē.

Man tas vienmēr ir licies diezgan organiski, ka cilvēks to dzird kopā – skaņu, mūziku un vārdus, saturu. Vai tu, strap citu, kā visi jauni cilvēki neesi arī jaunībā dzeju rakstījis?

Īsti nē, man ir mēģinājumi bijuši, bet esmu tik paškritisks, ka izlidināju ārā visu, ko esmu pierakstījis. Man, pirmkārt, ļoti patīk melodija. Tas ir pats saistošākais dziesmā. Vārdi arī, bet vārdi tomēr limitē. Vārds paver piecas durvis, melodija – bezgalīgu durvju skaitu. Tāpēc kādos 99% melodija nāk pirmā un pēc tam nāk vārdi. Man ir bijušas tikai kādas četras dziesmas, kur vispirms nāk vārdi, tad melodija. Teiksim, "Tūrists", no sākuma bija dzejolis, tad melodija. Bet tā noskaņa jau bija, es jau jutu, rakstot tos vārdus, kāda būs mūzikas noskaņa.

Poproks, softroks. Tā kā varētu tevi ierindod tajā novirzienā, bet tu jau varētu dziedāt arī smagākā instrumentācijā. Rīkle tev pieļauj izpausties arī smagajā rokā.

Smagais roks man nav tik tuvs. Nu, tādu pavisam smago thrash metālu es neklausos. Es negūstu baudījumu no tā. Bet tas romantiskais roks, kā es to saucu, - es nezinu, "Whitesnake", piemēram, to es pieņemu. Tur ir viss - sekss, skumjas, tur ir izmisums un laime, viss vienā kokteilī. Bet rokmūzika – kāds kaut kur tā bija teicis – ir mirusi. Tagad ir hip-hop ēra.

Viss nomirst un atkal nāk atpakaļ. Un atkal nomirst un atkal nāk atpakaļ, un tā nebeidzami.

Nāk elementi līdzi, no rokmūzikas nāk elementi. Tāds "Rammstein" gan noteikti "brauks" līdz mūža galam. Starp citu, ļoti laba grupa. Kad es treniņos braucu ar riteni, diezgan bieži klausos "Rammstein". Lai sevi vēl vairāk uzkacinātu.

Tā var arī kādu mašīnu sadauzīt pa ceļam.

Nē, nē, tas man ir trenažieris.

Kā tu pats definētu – kādu mūzikas virzienu tu pārstāvi?

Melodisko. Galvenais ir melodija. Grūti tā pateikt pašam par savām dziesmām. Droši vien tā ir melodiskā popmūzika.

Virzoties uz sarunas beigām - kas tev padomā ir tagad? Ko varēsim sagaidīt no tevis mūzikā?

Tagad mums jānospēlē koncerti. Mums pēc mēneša "Palladium" ir koncerti, tam tagad es visvairāk koncentrēju savu uzmanību. Gatavošanās, mēģinājumi, skatuves būvniecība. Tas ir process, kuram tagad veltu visvairāk laika. Kad tie koncerti paies – man jau ir nākamie aizmetņi, nākamā dziesma. Ir sarunas ar Kimu (Kim Wennerström) Berlīnē, nospēlēšu končus un braukšu pie viņa ierakstīt gabalu. Tad droši vien nākamā gada sākumā parādīsies jauna dziesma, tā pamazām.

Gaidīsim labākus laikus, kad pie mums būs kā Dānijā vai Anglijā, kur uz koncertiem var iet pilnīgi visi cilvēki, neierobežotā skaitā. Tādi laiki pienāks, agri vai vēlu, tas ir skaidrs.

Tad taisīsim atkal koncertus, rakstīšu atkal dziesmas, nekas jau pa lielam nemainīsies.

Ko tu gribētu novēlēt cilvēkiem šajā laikā?

Izturību, veselību un spēku. Ja piezogas kāda nelaime, ja tu zaudē sev kādu tuvu cilvēku, kas daudziem šogad tā arī būs...

Gribētos, lai cilvēkiem mazāk sāp. Tas ir svarīgākais vēstījums.

Lai tev arī visas lietas labi notiek. Paldies par sarunu!

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!