Ieslodzīto resocializācija allaž ir bijusi neērta tēma, īpaši, ja runa ir par dzimumnoziedzniekiem. Kāpēc cietumnieku atgriešanās sabiedrībā ir nepieciešama, kā tiek manipulēts ar seksuālās vardarbības terminiem apsūdzībās, un kāpēc ir svarīgi piedot sev un savam pāridarītājam projekta "Upura cīņa" ietvaros stāsta biedrības "Svētā Lūka darbnīca" valdes priekšsēdētājs, pastorālais konsultants un brīvprātīgais cietuma kapelāns Mārtiņš Krūklis.
Sarunā Mārtiņš Krūklis dalās ar savu pieredzi, būdams gan kā pastorālais konsultants, gan kā brīvprātīgais cietuma kapelāns. Krūklis norāda, ka pēdējo piecu gadu laikā no 15 gadu ilgās brīvprātīgā cietuma kapelāna pieredzes aizvien biežāk ir sanācis tikties ar cilvēkiem, kuri ir apsūdzēti seksuālā vardarbībā.
"Seksuālā vardarbība pēdējā laikā ir visai populāra apsūdzība. (..)
Ir novērotas tendences, ka tie ir tādi cilvēki, kas ir dzīvojuši nekārtīgu dzīvesveidu, var teikt, pat parazītisku. Atraduši kādas mājas, kurās būt. Dzīvot pie sievietes. Un tad ir šie audžubērni. Un tad ir šī apsūdzība. Pārsvarā tās ir ģimenes, kuras nav situētas. (..) Tās ir tikai manas domas, bet daļa no šīm apsūdzībām varētu būt kā kaut kāds āķis, lai cilvēks varētu nopelnīt," stāsta brīvprātīgais cietuma kapelāns. Mārtiņš skaidro, ka tās ir tikai viņa domas, kuras ir balstītas personīgajā pieredzē.
Uz jautājumu, kāda ir ieslodzīto motivācija tikties ar cietuma kapelānu, Mārtiņš pasmaida: "Jāsaka tā, kad cilvēks nonāk cietumā, viņš daudz ko pārdomā, daudziem tajā brīdī dzīve ir salūzusi un trūkst izpratnes ko darīt tālāk, tāpat - cietumā jau arī nav daudz ko darīt.