Profesore par latviešiem: Mēs baidāmies priecāties un esam ļoti jauki kritizētāji (7)

"Diemžēl latvieši cieš no patoloģiska daudzuma baiļu, kauna un vainas emocijām. Pazemību un padevību pat negribas komentēt. Lai pašiem tas mazāk sāpētu, cilvēki labprāt to sauc par "pieklājību".

Indivīda līmenī visbiežāk tas izpaužas tā, ka cilvēks labprātīgi piekrīt dzīvot savu vienīgo dzīvi tā, kā to vēlas citi," saka profesore.

"Gribētos sākt ar to, kas neapšaubāmi mūs raksturo. Mūs raksturo diezgan liela spītība, neatlaidība. Daudzi cilvēki ir gudri, daudzi ir arī sirdsgudri, kas ir vēl lielāka vērtība kā varbūt augstskolā iegūta gudrība, bet problēma mums ir ar cieņu," atzīst Ancāne.

"Es domāju, ka mēs nākam no ārkārtīgi smagas pagātnes šai ziņā, kur pietrūkusi cieņa ir vienam pret otru pilnīgi traģiskā un katastrofālā līmenī. Tas nozīmē, ka cilvēkiem, kuri nav izjutuši pret sevi cieņu jau no agras bērnības, viņiem nav viss kārtībā ar pašcieņu: ir pašcieņas traucējumi, pašvērtības traucējumi."

Profesore vērtē, ja talantīgam cilvēkam, un mums ir daudz talantīgu cilvēku, kas varētu būt pasaules līmeņa mākslinieki, ir zema pašvērtības izjūta, viņam nav drosmes sevi parādīt, kaut redzēt savus talantus arī citiem cilvēkiem, priecāties par saviem talantiem.

"Tas ir otrs mūsu mīnuss, ka mēs ne visai protam priecāties. Mēs baidāmies priecāties, mēs esam ļoti jauki kritizētāji, jo tur nevar kļūdīties. Vienmēr var pateikt, ka tur kaut kas nebija īsti labi, tāpēc, ka nekad nekas nav perfekti, vai teātra izrāde, vai kāds dziedātājs, vai kāds runātājs.

Bet mums līdz ar to ir tas, ko es nosauktu par kritiski negatīvu domāšanu, kamēr aicinājums izglītotiem ļaužiem tomēr būtu būt kritiski analītiskiem domātājiem. Mēs neprotam būt kritiski analītiski, mēs esam kritiski negatīvi domājoši," norāda Ancāne.

"Kritiski, analītiski domājoši cilvēki redzēs vājās vietas, bet viņi redzēs arī stiprās vietas, un viņi pateiks komplimentu par to, cik labi tu to izdarīji un cik tev labi tas sanāca. Un cik skaisti galu galā tu šodien izskaties.

Es nedomāju tos pielīdējus un komplimenta teicējus, es viņus saucu par augļu mušiņām, tā ir milzīga pataloģija," uzskata Ancāne.

"Šis ir temats, kas mums liek atzīt, ka mums vēl ir daudz darāmā, lai mēs labi justos, novelkot tās smalkās robežas starp, piemēram, pazemību un pieklājību, starp uzpūtīgu lepnību un lepnumu. Mums ļoti pietrūkst lepnuma!"