Mistiskais Irbenes lokators, Saule un melnie caurumi. ​Saruna ar Ventspils Starptautiskā radioastronomijas centra vadošo pētnieku Vladislavu Bezrukovu (3)

Šeit ir tā vadības pults?

Šeit ir vadības pults vai laboratorija. Te notiek visa radiastronomijas centra vadība. Lūk, aizmugurē jūs redzat lielo ekrānu, fita dators. Viss pārējais, gan vadības sistēmas, gan reģistrācijas sistēmas arī atrodas šeit. Būtībā viss radioteleskops ir robotizēts. Jūs redzat, šeit neviens nesēž, bet teleskops vienalga novēro un strādā.

Mums ir trīs operatori, kas uz maiņām pieslēdzas un kontrolē to novērojuma procesu.

Process notiek cauru diennakti?

Process notiek visu laiku. Un process notiek abos teleskopos. Operatori visam seko no saviem datoriem.

Jūs bijāt klāt, kad jūsu tēvs te darbiem pieslēdzās?

Ne uzreiz, bet nākošā gadā.

Tad jūs to atceraties, kādā stāvoklī šis objekts bija.

Tie bija interesanti laiki, tas bija 94. – 96. gads. PSRS armija izgāja arā un šeit palika vesela pilsēta.

Varbūt pat vairāki tūkstoši cilvēku te bija, kam šī vieta bija jāpamet.

Gan zinātnieki, gan militāristi.

Gan ģimenes, gan apkalpojošais personāls. Un šeit, cik es zinu, bija trīs slepenības pakāpes zonas. Ārējā pilsēta bija vairāk vai mazāk pieejama. Nākošā zona bija – armijas bloki. Trešā – teleskopi un tehniskās ēkas.

Un tur nevarēja pat karavīrs tikt.

Tur nevarēja pat karavīrs tikt. Jā. Karavīri, kas šeit ir dienējuši, kādreiz atbrauc ciemos. Viens bija tehniskajā ēkā darbojies, bet viņš divu gadu laikā netika bijis teleskopā.

Slepenības līmenis bija diezgan nopietns. Ventspilnieki stāstīja, ka viņi nemaz nezina, ka šeit ir tāda slepena pilsēta. Te ir tikai 30 kilometri no Ventspils.

Kā tas varēja būt?

Jo šeit jau tāpat bija pierobežas zona, pietiekoši apsargāta. Šeit vispār nevarēja atrasties bez dokumentiem, bez pases.

90. gados šeit bija diezgan interesanti. Te bija publika, kura savāca visu, kas nav pieskrūvēts. Metāla gabali, koki, viss bija iznests ārā. Šeit metālkonstrukcijas bija diezgan daudz, to visu vajadzēja nosargāt. Šeit tiešām bija jāsargā ar ieročiem rokās.

Cik ilgs laiks bija vajadzīgs, lai šeit darbību varētu atsākt?

Sanāk tā, ka šo atguvām 1994. gadā, pirmie nopietnie darbi sākas 1995. gadā. Bet reāli zinātniski vērojumi sākās tikai 1998. gadā. Vajadzēja kādus trīs gadus, lai teleskopu atdzīvinātu un palaistu, lai sapratu kā to vispār izmantot.

Laiks bija tāds, ka naudas tam vispār nebija. Un nebija nekādas runas par nopietniem ieguldījumiem infrastruktūrā. Bet šobrīd – es nepateikšu precīzus ciparus – bet ir jau vairāki desmiti miljonu ieguldīti šeit.

Iedomājieties, ja vajag divus teleskopus un vairākus aparatūras blokus, tad tikai aparatūra šeit ir uz vairākiem miljoniem. Nerunājot nemaz par ēkām un antenu rekonstrukciju.

Jūs redzat, ka antena šobrīd ir ļoti labi sakopta. Tas ir prasījis gan laiku, gan cilvēkresursus, gan naudu. Un pēdējos gados mums bija tāds milzīgs pasākums – mums vajadzēja resataurēt antenas nesošo konstrukciju. Mēs atradām milzīgu krānu un to antenu nocēlām lejā. Restaurējām un tad atkal pacēlām augšā. Tas bija gandrīz viena gada pasākums, kas prasīja lielas pūles.

Kāda precīzi ir jūsu zinātniskās darbības līnija?

Pašlaik es skatos diezgan dažādos virzienos, bet pamats ir astrofizika. Kopā ar radioastronomisko intrumentu pielietošanu. Pamatinstruments ir radioteleskops. Un interese ir ārpusgalaktikas pētījumi. Bet ir daudz tēmu, kas pārklājas un ir saistītas. Mēs mēģinām izstrādāt metodiku, lai veiktu radiastronomiskus novērojumus un kā tos pielietot vairākos virzienos.

Vai jūs varētu iezīmēt tos zinātniskās darbības virzienus?

Labi, viens, iesim tālāk no Zemes un tālāk Kosmosā. Mūsu interese sākas jonosfēras pētījumos. Jo jonosfēra ietekmē radiostarojumu kā tādu, un attiecīgi ietekmē citus signālus, ko mēs reģistrējam.

Nākošais līmenis ir satelīti, kas riņķo apkārt Zemei. Viens no virzieniem, kas mūs interesē, ir satelītu orbītu precizēšana. Lai izskaitļotu orbītu satelītam, pašlaik ir pieejamas publiskas datu bāzes. Bet tās pārsvarā ir militāras. Gan Eiropas, gan Amerikas datubāzes. Tās ir pieejamas, bet jubkurā momentā var būt arī slēgtas. Otrs – Zemes orbītā satelītu skaits palielinās simtos. Nākošajos desmit gados satelītu skaits pieaugs nenormāli.

Kontrolēt visus satelītus nav iespējams, viens no veidiem – to var darīt ar aktīvām radartehnoloģijām. Mēs kā radioteleskops to darām ar pasīvām metodēm, pēc satelīta starojuma. Jeb mēs, piemēram, varam izmantot GPS signālu, kas parāda vai izgaismo citus satelītus, kuri atrodas zemāk. Un tos mēs varam redzēt radioteleskopā un attiecīgi rekonstruēt orbītu.

Nākošais – tie ir Saules sistēmas ķermeņi. Asteroīdi, komētas, tur atkal ar pasīvām metodēm mēs varam redzēt asteroīda trajektoriju. Visi drošvien ir redzējuši šausmīgas filmas, kur asteroīds nokrīt uz Zemes. Pašlaik nav pilnīgas informācijas, cik daudz asteroīdu Saules sistēmā ir. Mums nepieciešamas vairākas metodes, lai tos asterīdus kontrolētu. Viena no tām – mūsu radioteleskops kā pasīvs asteroīdu vērotājs.

Vēl. Sākas interese par ārpuszemes objektu apsaimniekošanu, resursu nozīmē. Un viens no virzieniem ir – izpētīt vai ir vērts pie tā vai cita asteroīda "sēsties". Vai ir vērts tur sākt rakties. Ir jāsaprot, vai tas ir viens akmens, vai tur ir zelts, dzelzs vai ūdens? To mēs mēginām attīstīt – pētīt asteroīdus, izmantojot radioteleskopu.

Nākošie objekti, kas atrodas jau ārpus Saules sistēmas mūsu galaktikā, tie ir - māzeri. Tie ir ļoti spilgti vienas līnijas objekti, kurus mēs varam monitorēt un attiecīgi saprast, kā veidojas zvaigžņu evolūcija, paredzēt, kas notiks ar Sauli. Un vispār saprast, kā veidojas mūsu galaktikas objekti. Ejot vēl tālāk – ir objekti ārpus mūsu galaktikas, ir citas galaktikas ar saviem aktīviem centriem. Tie ir kodoli, supermasīvie melnie caurumi. Mūsu galaktikā arī tāds ir, bet tas ir neaktīvs. Sanāk, ka tas apēd visu matēriju ap sevi un klusē. Bet drošvien vairākus miljardus gadu atpakaļ tas bija diezgan aktīvs. Un tie objekti ir visspilgtākie Visumā. Mēs varam redzēt vairākus miljardus gaismas avotu.

Tās būtu tās zinātniskās pamatlīnijas.

Tā ir fundamentālā zinātne kā tāda.

Man tad ir piezemētāks jautājums. Ko var saimnieciski dot šis objekts? Piemēram, pirms kāda laika jūs šeit izstrādājāt Latvijas satelītu, “Venta”, ja nemaldos.

Tieši tā.

Man ir stāstīts, ka šāds satelīts labi noder lauksaimniecībai un mežsaimniecībai, piemēram. Kāds var būt saimniecisks pienesums no šī lokatora?

Mazliet paskaidrošu. Lokators ir objekts, kas staro. Mēs esam radioteleskops, tas ir pasīvs aparāts, kas tikai saķer signālus. Otrais virziens - tie ir satelītu pētījumi. Jūs minējāt luksaimniecību un mežsaimniecību, tas gan ir citas grupas pētījumos, kā noteikt no satelīta attēliem informāciju lauksaimniecībai. Šeit Ventspilī vai vispār Kurzemē ir būtiski sekot jūras krasta erozijai. Kolēģi analizē, kā varētu veidoties krasta līnija nākotnē. Tas ir aktuāli – zināt, kur jūs varētu uzbūvēt savu māju pie jūras.

Vai ir, piemēram, jēga tur būvēt šoseju?

Jā. Cits jautājums – ostu piesārņojumi. Pēkšni parādās kaut kāds naftas traips. Bet kurš kuģis to izdarīja? Tad to var ļoti ātri noskaidrot no satelītiem. Tas ir naudas jautājums.

Ja nofiksējam, no kura kuģa nāk piesārņojums, tad varam viņiem piestādīt rēķinu.

Tad, piemēram Rīgas Jūras līča ledus biezums, to visu var no satelītiem izpētīt. Kolēģi mēģina arī izveidot, piemēram, pilsētas 3D plānu no satelīta. Kāpēc mums to pasūtīt kādam citam, ja mēs ar lielu precizitāti varam savas pilsētas nomodelēt paši? Ir nodaļa, kas nodarbojas ar šādiem saimnieciskiem pētījumiem. Bet atgriežoties pie radioteleskopa, sanāk tā – jo lielāka antena, jo lielāku un straujāku datu plūsmu mēs varam organizēt ar satelītiem.

Un tālās kosmiskās misjas – pie Mēness, pie Marsa – tās vajag nodrošināt ar sakariem. Tam der mūs izmēra antena, tādu Eiropā nav daudz.

Acīmredzot, jums ir plaša starptautiskā sadarbība. Vai varat minēt veiksmīgākos piemērus?

Mēs arī saucamies – starptautiskais radioastronomijas centrs. Šis centrs sākumā veidojās tāpēc, ka zviedru, krievu, holandiešu, vispār Eiropas kolēģi, arī ukraiņi pateica, ka šis teleskops, kas bija slepena militārā antena, var noderēt pasaulē un radioastronomijā. Un pašlaik, kā jau minēju, teleskopa būtība ir, ka mēs varam savus datus apvienot ar vairākiem teleskopiem pasaulē, ar to palielinot gan jūtīgumu, gan izšķirtspēju. Mēs varam ļoti detalizēti izsekot objektus, kas atrodas kādās citās galaktikās.

Mēs esam daļa no centrālā Eiropas institūta Holandē. (Joint Institute for VLBI ERIC ). Mēs esam daļa no EVN (The European VLBI Network), kas apvieno gandrīz visas pasaules teleskopus.Gan Amerikā, gan Ķīnā, Krievijā, Dienvidkorejā un citur. Un mēs strādājam kā vienota sistēma. Mums ir labi sakari arī ar Krieviju un Ukrainu.

Pašlaik īstenojas divi projekti – mēs ar Latvijas grantiem aicinām šeit pētniekus no Odesas un Harkovas un pētām ārpusgalaktikas objektu mainīgumu ar mūsu pašu instrumentiem. Ukrainā ir vismaz 1000 ļoti spēcīgu radioastrionomu vēl ar padomju laika pieredzi. Un mēs gribam to pieredzi izmantot un pārņemt. Pašlaik ir ļoti aktīva sadarbība tieši ar Odesu. Tagad arī ar somiem sadarbojamies diezgan aktīvi. Diemžel tagad Covid-19 laikos tās apmaiņas vizītes gandrīz nav iespējamas.

Lai jums visi darbi veicas. Un paldies, ka uzņēmāt!

Paldies, mēģinām informēt par mūsu sasniegumiem.

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!