"Upura cīņa" ⟩ "Tev jau lejā nav gumija - nenodils!" Kā bija agrāk, kad "no upura ātri vien varēja kļūt par apsūdzēto"

Dzimumnoziegumu izmeklēšanas problemātika

Sarunās ar Valsts policijas (VP) pārstāvjiem - VP dzimumnoziegumu apkarošanas nodaļas vadītāju Oļegu Lavčinovski un Galvenās kārtības policijas Prevencijas vadības nodaļas priekšnieku Andi Rinkevicu - izgaismojas, ka arī mūsdienās ir daudz un dažādi aspekti, kas traucē izmeklēšanu ar dzimuma neaizskaramību saistītiem noziegumiem.

Upuru, kas cietuši no vardarbības 90. gadu Latvijā vai 2000. gadu sākumā, pieredzēs dzirdama vilšanās tiesībsargājošo iestāžu darbā. Stāstos atkārtojas, ka bieži vien "nav pametusi sajūta, ka likumsargi vai sociālais dienests" nav zinājuši, kā reaģēt. Pēc šiem komentāriem seko pateicība medijiem, kas nekautrējas runāt par vardarbību un organizācijām, kas iestājas pret vardarbību un palīdz cietušajiem.

Jāatzīst, ka, laikam ejot uz priekšu, nudien izpratne par vardarbību un tās dažādajām sejām atbildīgajām instancēm un sabiedrībai ir kļuvusi lielāka, bet tas sācis sekmēties salīdzinoši nesen.

Piemēram, tāds instruments kā pagaidu aizsardzība pret vardarbību, radās vien 2014. gadā. Un tikai 2021. gada septembrī Saeima konceptuāli atbalstīja ieceri policijai dot tiesības nošķirt vardarbīgu personu bez aizsargājamās personas iesnieguma.

Izmaiņas nepieciešamas, lai novērstu gadījumus, kad pastāv tūlītējs vardarbības draudu risks, bet policijas darbinieks nav tiesīgs nošķirt personu, kas rada draudus, jo aizsargājamā persona atsakās iesniegt pieteikumu lēmuma par nošķiršanu pieņemšanai, atzīmēts likumprojekta anotācijā. Bet, lai izmaiņas stātos spēkā, tās vēl divos lasījumos jāskata Saeimai.

VP Prevencijas vadības nodaļas priekšnieks skaidro, ka pagaidu aizsardzība pret vardarbību darbojas īstermiņā. "Tas faktiski ir tāds krīzes lēmums, tā ir tāda kā "kājas ielikšana durvīs", mēģinot pasargāt no tūlītējiem draudiem. Nākamais solis, kas tika ieviests tikai pirms gada, ir ziņošana par šiem notikumiem sociālajiem dienestiem. Tas nozīmē, ka tas ir mūsu pienākums par identificētajiem gadījumiem informēt sadarbības partneri, kas ir kompetentākā iestāde, lai palīdzētu ilgtermiņā pasargāt [cietušo] no riska faktoriem.

Būsim godīgi, Valsts policija var konstatēt un apturēt, bet mēs nevaram ilgtermiņā novērst [vardarbību]."

Rinkevics norāda, ka "dzimumnoziegumu izmeklēšanas sistēma ir sarežģīta un resursu patērējoša, bet diemžēl citādāk nevar, ņemot vērā, ka noziegumi ir saistīti ar vardarbību pret dzimumneaizskaramību". "Ja mēs runājam par tādu starpinstitūciju sadarbību, tad būtiski būtu uzsvērt to, ka tām problēmām, kas skar nepilngadīgos, visi gadu gaitā ir pievērsušies. Var runāt par efektivitāti, par to, vai viss iet pareizajā virzienā," norāda Rinkevics.

"Bet, ja mēs runājam par seksuālu vardarbību pret sievietēm, tad tas sadarbības modelis ir agrīna iedīgļa stadijā - tas tikai veidojas, un tāda klasiska starpinstitucionāla sadarbības modeļa par vardarbību ģimenē vēl īsti nav."

Izrādās, ka arī 2021. gadā Valsts policijā ir izmeklētāju resursu trūkums, kas specializējas tieši dzimumnoziegumu izmeklēšanā. Kas ir viena no problēmām, ko sarunā par dzimumnoziegumu izmeklēšanas problemātiku mūsdienās izceļ Lavčinovskis. "Problēmu te ir daudz un tās ir ļoti dažādas - vislielākā no tām noteikti ir resursu pieejamība, jo šīs [dzimumnoziegumu] izmeklēšanas ir ļoti īpatnējas, šos noziegumus nevar izmeklēt uzreiz pēc augstskolas, ir jāpaiet laikam, lai rastos nepieciešamās iemaņas.

Šobrīd noteikti nav tāda situācija, kad katrā reģionā cauru diennakti būtu pieejams izmeklētājs, kas būtu specializējies dzimumnoziegumu izmeklēšanā."

Lavčinovskis ieskicē, ka ir dzirdēti gadījumi, ka cietušais ir vērsies pie dežuranta naktī, un komunikācija nav bijusi veiksmīga. Šādas situācijas ir saistītas ar to, ka "nav bijis īstais cilvēks uz vietas".

"Tāpat ir problēmas ar psihologu pieejamību. Lai runātu ar cietušajiem bieži vien nepietiek ar mūsu [policistu] pašu prasmēm. Policisti visbiežāk nevar strādāt ar vardarbībā cietušajiem, īpaši ar bērniem." Lai strādātu ar vardarbībā cietušiem bērniem, policistiem ir jāiziet īpaši kursi, norāda Lavčinovskis. "Ne visiem izmeklētājiem ir šīs iemaņas, tāpēc ir nepieciešams sarunās piesaistīt psihologu."

Lavčinovskis arī norāda, ka problēmas ir arī ar ekspertīzes veikšanu. "Ekspertīzes veic rindas kārtībā. Protams, dzimumnoziegumos cietušie bērni iet ārpus rindas, bet tāpat tas nebūs ne rīt, ne parīt... Ekspertīzi nāksies gaidīt. Diemžēl tas nav tik vienkārši un viennozīmīgi sakārtojams, tie ir ļoti lieli izdevumi, lai to visu sakārtotu."

"Nav vienas milzīgas problēmas, tas ir problēmu kopums, pie kā strādāt, jo vienmēr var vēlēties kaut ko vairāk un labāk," teic VP dzimumnoziegumu apkarošanas nodaļas vadītājs. "[Dzimumnoziegumu] specifika ir tāda, ka ir nepieciešama padziļināta izpratne gan no prokuratūras, gan izmeklētāju puses. Ļoti bieži ir tādas robežsituācijas, kad nav nekādu pierādījumu. Pie mums vēršas bērns vai pieaugušais, kas atklāj, ka pirms 10 gadiem ir bijis tāds notikums, un, izņemot šī cilvēka liecību, mums nekā cita nav.

Tur nebūs ne liecinieku, ne lietisko pierādījumu, un tas būs atkarīgs gan no mūsu [policistu] profesionalitātes, lai savāktu pierādījumus, gan no tā, kā tiesa vai prokuratūra skatīsies uz šo atgadījumu.

Jo sodi par dzimumnoziegumiem pie mums ir ļoti bargi, vieni no bargākajiem Eiropā. Bet tas atkal ir jautājums par profesionalitāti. Tā ir sistēma, un es domāju, ka nevienā pasaules valstī tā nestrādā ideāli."

Mirdzas skaudro pieredzi par piedzīvoto vardarbību no vīra un neveiksmēm, ko viņa piedzīvoja, kad centās vērsties pēc palīdzības, institūciju nekompetenci, naudu un varu, ko varmāka lika lietā, un to, ar kādām problēmām likumsargi saskaras mūsdienās, izmeklējot dzimumnoziegumus, uzzini video!

Mirdzas stāstā ir anonimizēti cilvēki un izmainītas dažas faktoloģiskas detaļas, lai nodrošinātu pilnīgu anonimitāti.

Portāls "Apollo.lv" turpina projektu "Upura cīņa", kas dod balsi tiem, kuri ir pieredzējuši seksuālu vardarbību savas dzīves laikā. Sarunās ar cietušajiem un speciālistiem, tiek izgaismotas problēmas un lauztas stigmas, kas valda par un ap šo vēl aizvien neērto tematu - seksuālā vardarbība.

KO DARĪT, JA ESI CIETIS NO SEKSUĀLAS VARDARBĪBAS?

Kauns, atmiņas uzplaiksnījumi, trauksme, "netīrības" un vainas sajūta ir normālas izjūtas šajā situācijā. Šādu stāvokli ir iespējams mazināt ar speciālistu (psihologa, psihoterapeita, psihiatra) palīdzību.

VĒRSIES POLICIJĀ UN PIE ĀRSTA

Pēc iespējas ātrāk nepieciešams vērsties policijā un/vai pie ārsta. Lūdz, lai ārstniecības persona pēc iespējas sīkāk dokumentē vardarbības radītās sekas. Apskates rezultātiem ir juridiskais spēks, un tiesu medicīnas eksperts var izmantot tos ekspertīzes veikšanai.

VĒRSTIES POLICIJĀ VAR ARĪ VĒLĀK

Ja pagaidām neesi gatavs vērsties policijā, to var darīt arī vēlāk. Atkarībā no lietas nodarījuma smaguma, ir noteikts noilgums - termiņš, cik ilgā laikā pēc nodarījuma izdarīšanas varmāku var saukt pie kriminālatbildības.

Seksuāla rakstura nodarījuma noilgums var būt no 5 līdz 20 gadiem, vai pat ilgāk. Ja par noziegumu tiek ierosināta lieta policijā, tad tev ir tiesības uz kompensāciju kā nozieguma upurim. Valsts kompensācija tiek izmaksāta neatkarīgi no tiesas procesa iznākuma.

NEBAIDIES MEKLĒT PALĪDZĪBU

Apsver domu meklēt psiholoģisko palīdzību. Seksuālā vardarbība rada nopietnas sekas psihei, ar ko ir ļoti grūti tikt galā pašam.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta "Upura cīņa" saturu atbild TVNET grupa.