Tā laika pasta vadītājs e-paraksta ieviešanas projekta vadību bija uzticējis no IT sfēras uz valsts pārvaldi pārnākušajam Ērikam Eglītim. Viņš uzskata, ka tieši vēlēšanu tuvums un politiķu vēlme padižoties ar jauno produktu bijis iemesls, kāpēc tas sasteigts. Izskanēja solījumi uzreiz ieviest arī e-adresi un tam visam atrast papildus naudu. Tomēr tieši naudas trūkums un Valsts iestāžu nespēja sadarboties bija iemesls, kāpēc paraksta lietotājiem bija jāprasa par to nauda.
Neērtās un dārgās karšu lietošanas dēļ to izmantotāju skaits nepārsniedz dažus desmitus tūkstošu, no kuriem lielākā daļa ir valsts un pašvaldību iestādēs strādājošie. Latvijas pastam iestājās finanšu krīze. Satiksmes ministrs Šlesers izdomā, ka projekts jāpārceļ uz Latvijas Valsts radio un televīzijas centru.
2012.gadā LVRTC uzraudzīto e-parakstu savieno ar ID karti. Igaunijā e-paraksta sistēmu ar pārējiem risinājumiem ieviesa kompānija, ko veidoja telekomunikāciju firma TELIA kopā ar divām bankām. Šis pats uzņēmums izstrādājis arī SMART ID, kas līdzīgi kā mobilais e-paraksts Latvijā ļauj virtuālajā vidē izmantot ne tikai banku pakalpojumus.
Tikai 2018.gadā Latvijā ievieš gadiem solīto e-adresi. Tā izmaksā 7 miljonus eiro. Un arī tās iedarbināšana notiek ļoti kūtri. Šogad pavasarī Valsts kontrole secina - e-adresei pieteikušies 21 tūkstotis lietotāju - tas ir 1% no tā lietotāju skaita, ko sākumā bija plānots piesaistīt. Gada laikā sistēmā nosūtīts pusotrs miljons sūtījumu. Lielākā daļa dokumentu ceļo starp dažādām valsts iestādēm. Lai gan projekta ideja bija to izmantot saziņai ar privātpersonām. Revidenti brīdina - ja strauji netiks audzēts virtuālās adreses lietotāju skaits - tās radīšanai izlietotā nauda būs iztērēta nelietderīgi.
Plašāk skaties "Nekā personīga" sižetā: