Eksperts: Nav pamata cerēt, ka kokrūpniecības tirgū cenas atgriezīsies pirmspandēmijas līmenī (2)

Cilvēki masveidā sāka iegādāties materiālus, lai uzlabotu savu mājokli - atjaunoja terases, žogus, remontēja virtuves un istabas utt. Tas bija straujš un masveidīgs pieprasījums. Šim visam vājprātam pieslēdzās klāt pilsētnieki, kas iegādājās mājokļus piepilsētās, laukos. Piemēram, ASV, kas ir spilgtākais piemērs, cenas šajā kokmateriālu kategorijā pieauga vairāk nekā četras reizes. Iedomājaties Ņujorkas iedzīvotāju, kas līdz šim dzīvojis centrā un bijis ļoti apmierināts, jo pilsētā nekad dzīve neapstājas, pēkšņi visi ir spiesti sēdēt mājās. Loģiski, ka sākās ļoti masveidīga interese par dzīvesvietas maiņu uz piepilsētām - ir liela atšķirība, vai sēdi 12.stāvā Ņujorkas rajonā vai esi piepilsētas mājā, kur ir vismaz kaut kāds dārziņš. Cilvēki masveidīgi sāka interesēties un bija liels pieprasījums pēc pārcelšanās. Tas notika ne tikai ASV, bet arī pārējā pasaulē. Atceramies, Latvijā šajā laikā bija gandrīz neiespējami izīrēt namiņu laukos. Cilvēki bēga prom no pilsētām, un tas izraisīja nākamo vilni, kad ASV sāka būvēt gan jaunas mājas, gan atjaunot otrreizējā tirgū esošās mājas. Tas viss izraisīja milzīgu īstermiņa pieprasījumu, taču ražošanas jaudas gan plātnēm, gan dēļiem nav neierobežotas. Jaudas ir diezgan ierobežotas ar diviem nozīmīgiem elementiem - vai būs baļķi, no kā ražot, un vai vispār pietiek jaudas, lai šos baļķus pārstrādātu. Abas šīs lietas - gan baļķu pieejamība, gan jaudas - faktiski tika izsmeltas, visi strādāja ar maksimālo jaudu. Piemēram, pagājušā gada pēdējā ceturksnī, kopš monitorēju Latvijas skujkoku zāģētavu ražošanas apjomus, nekad nav bijis tik liels ražošanas apjoms. Šogad ir tas pats - mēs faktiski Latvijā esam jaudas noslodzes maksimumā, ņemot vērā baļķu pieejamību.

Piedāvājums nespēj sekot līdzi pieprasījumam. Plus pagājušā gada aprīlī martā bija ļoti samazināti ražošanas apjomi, jo visi pandēmijas sākumā bija nobijušies. Jo pircēji atcēla pasūtījumus, un tikai loģiski, ka jaudas tika samazinātas. Pagājušajā gadā tādēļ sakrita divas lietas - nebija saražots tik daudz, cik bijis normāli jāsaražo, turklāt pieprasījums bija daudz augstāks nekā normālais. Šogad visi ražo ievērojami vairāk nekā parasti, faktiski visu Eiropas zāģētavu jaudas ir tuvu maksimumam, arī ASV jaudas. Visi ražo, bet joprojām pieprasījums ir ļoti, ļoti augsts.

Šobrīd cenu griestus regulē pieprasījums. Ja godīgi paraugāmies uz būvniecības tāmēm, protams, kokmateriālu cenas ir pieaugušas iespaidīgi, dubultojušās un pat vairāk. Taču tajā pašā laikā, ja paraugāmies uz ēkas kopējo tāmi, koksnes produkti tajā neveido lauvas tiesu no izmaksām. Dārgākie posteņi ir citi. Pat ja tāmē koks veido 10-15% un ja cenas kokmateriāliem palielinās par 50% un vairāk, tas tomēr nepadara būvniecību neiespējamu. Problēma būvniekiem ir tā, ka tas pats notiek arī cementam, metālam un citam. Tādēļ būvnieki ir neapskaužamā situācijā.

Jebkurā gadījumā, ņemot vērā, ka koksnes izmaksas kopējā īpatsvarā nav tik lielas, pircēji bija gatavi akceptēt arvien augstākas un augstākas cenas. Turklāt pircēji tika spiesti pie sienas, ja tev ir jāpabeidz būvobjekts jeb esi nojaucis veco terasi un uzsācis likt jaunu, neteiksi, ka to atjaunosi pēc pieciem mēnešiem, kad cenas būs lētākas. Cilvēkiem nauda ir, un tie samaksā.

Šobrīd joprojām, ka jau minēju, piedāvājums ir tuvu maksimumam, ko vispār ražotāji var saražot. Piemēram, Vācijas karteļu uzraudzības padome veica izpēti kokskaidu plātņu tirgū, vai netiek izmantotas kādas aizliegtas vienošanās vai tirgū neatļauti spēki, un konstatēja, ka viss noticis adekvāti tirgus situācijai. Pārmest ražotājiem, ka viņi būtu izraisījuši šo bumu, īsti nevar. Šajā gadījumā tirgus pārmērīgās izmaiņas izraisījuši pircēji ar ļoti paaugstināto pieprasījumu. Vienīgais pārmetums ražotājiem, ko mēs arī īsti nevaram pieņemt, ka nespējām sekot līdzi ar piedāvājumu apjoma ziņā. Tas fiziski nav iespējams ne no jaudu, ne pieejamā izejmateriāla viedokļa.

Cenas tiešām kokskaidu plātnēm gada laikā ir pieaugušas kosmiski.

Es pilnīgi piekrītu. Tādēļ esmu arī publiski Latvijas privātpersonām teicis - pagaidiet! Tagad nedariet! Cenas tagad ir neadekvāti augstas. Taču tajā pašā laikā nav pamata domāt, un es tagad runāju no loģiskā tirgus skatu punkta, kas var arī ne vienmēr piepildīties, ka cenas atgriezīsies iepriekšējos līmeņos. Plātnēm un dēļiem cena samazināsies. Redzēs, kad. Atsevišķiem produktiem cenas jau sāk samazināties uz septembra piegādēm. Mēs redzam, ka tagad sāk samazināties cenas atsevišķiem produktiem, kā dēļiem, ko izmanto dārza labiekārtošanas darbiem, jo aktīvā sezona ir noslēgusies un pieprasījums samazinās.

Runājot par koksnes būvmateriāliem, kas ir tas, ko Latvija pamatā ražo, redzēsim, kā uzvedīsies zviedri, atgriežoties no atvaļinājuma. Tas arī lielā mērā izšķirs spēli, bet, loģiski domājot, cenām, nevajadzētu kristies līdz šā gada nogalei. Protams, ja zviedri izlems, ka ir gatavi pārdot lētāk, tad cenas būs lejā jau ātrāk.

Tajā pašā laikā jāmin, ka nav pamata cerēt, ka cenas atgriezīsies vecajos, pirmspandēmijas, līmeņos. Jaunais normālais būs augstākas cenas nekā pagātnē, spriežot no loģiskā skatu punkta. Es ļoti vienkāršošu zaļo kursu, bet tajā ir iestrādātas divas lietas. Tajā ir iestrādāta virzība uz to, ka Eiropā mežizstrādes apjomi samazināsies, un reizē ir iestrādāta virzība uz to, ka koksnes izmantošana, īpaši būvniecībā, pieaugs. Mēs jau tagad redzam, ka, īpaši Vācijā, ir vismaz padsmit jaunas CLT ražotnes (krusteniski salīmētas dēļu plātnes), un šie materiāli atņems tirgu jeb aizstās, piemēram, dzelzsbetona plāksnes. Koksnes būvmateriāls ieies tajās tirgus nišās, kur agrāk nebija tik ļoti pārstāvēts. Tādēļ dēļiem patēriņš tālāk apstrādē augs un tajā pašā laikā arī klasiskajos DIY segmentos nekritīsies. Tā iemesla dēļ pieprasījums augs. Ja ražošanas apjomi izejvielas rūkuma dēļ samazināsies, bet pieprasījums pēc produkta pieaugs, tad nav pamata domāt, ka mēs atgriezīsimies vecajos cenu līmeņos. Nākotnes cenas, protams, būs zemākas, nekā tagad mēs tirgū redzam, tajā pašā laikā būs augstākas, nekā mēs vēsturiski bijām raduši tās redzēt.

Vai varat izteikt prognozes par cenu samazinājumu procentuāli?

Es labāk neriskēšu. Man, protams, ir aplēses, bet nedomāju, ka ir pamats riskēt tās nosaukt.

Kā Latvijas uzņēmumi šo pašreizējo, ļoti labo situāciju spēj izmantot savā labā, īpaši eksporta tirgos?

Eksports naudas izteiksmē ir audzis, bet produktu ziņā ne visos veidos ir pieaudzis fiziski eksportētais apjoms. Precīzi tas pats ir importam - naudas izteiksmē tas ir audzis, bet ne vienmēr fiziskajos apjomos.

Jāatzīmē, ka mežu nozarē nav tā, ka mēs aiz sajūsmas lēkājam par esošo tirgus situāciju. Ja pirmapstrādes uzņēmumiem vismaz īstermiņā šī situācija bija un ir izdevīga, tad mēbeļu rūpniecībai, gatavo koka ēku būvniecībai situācija nav tik iepriecinoša. Šie ražotāji pilnīgi citādi raugās uz esošo situāciju, jo izejmateriālu cenas ir uzkāpušas kosmosā, bet viņiem iespējas palielināt savu galaproduktu cenas ir salīdzinoši nelielas. Mēbeļu tirgū ražotāju cenas šā gada laikā ir pamatīgi pieaugušas, bet, ja ņemam vērā, ka dēļiem cenas ir dubultojušās un plāksnēm pat trīskāršojušās četrkāršojušās, tad mēbeļnieki var runāt par līdz 10% cenu pieaugumu savam gala produktam. Tad var saprast, kādās "šķērēs" viņi atrodas, - izejmateriāla cenas pieaug vājprātīgi, pieprasījums ir pat pārāk labs, jaudas ir noslogotas kā nekad, taču viņi nevar šo izejvielu cenu pieaugumu pārnest uz gala produktiem.

Protams, nopietniem spēlētājiem absolūti nav pamata domāt vai runāt, ka nevarētu pārdzīvot šo periodu, absolūti nē. Kaut kādā brīdī viņi tāpat dzers šampanieti, jo, kad izejvielu cenas būs nokritušās, galaproduktu cenas nesamazināsies. Tad viņi spēs vismaz daļēji kompensēt šā gada pārmērīgos izdevumus.

Kā Lielbritānijas tirgū ir mainījusies situācija pēc "Brexit"? Vai tas ir mainījis mūsu kokrūpnieku kopējo eksportu?

Nē. "Brexit" ir ļoti minimāli spējis ietekmēt kopējo tirgus situāciju. Visiem tiem, kas iepriekš apgalvoja, ka britiem būs ekonomiskais pagrimums pēc "Brexit", nav bijusi taisnība.

Bet jāsaka, ka ir ļoti grūti izvērtēt "Brexit" ietekmi situācijā, kad pandēmijas dēļ pasaule sajuka prātā. Protams, ka "Brexit" mums radīja neērtības, Ziemeļīrijā uzņēmumiem ir jādarbojas ar citu PVN kodu nekā pamatzemē Anglijā, robežu atjaunošana ir apgrūtinājusi loģistiku, sāk pietrūkt transportlīdzekļu. Tās ir neērtības, bet salīdzinoši ar visām lielajām globālajām vētrām tās ir tādas vēja brāzmiņas.

Vai un kā kokrūpniekus ietekmē sarežģītās politiskās attiecības, sankcijas ar Baltkrieviju?

Baltkrievija mums ir izejmateriālu piegādātājs, mēs no Baltkrievijas lielos apjomos pērkam skujkoku dēļus. Pērn tie bija apmēram 600 000 kubikmetru, kas ir ļoti liels apjoms. Šos dēļus mēs Latvijā apstrādājam, sākot no vienkāršākajām procedūrām, kā žāvēšana, līdz pat dziļai pārstrādei - impregnēšana, profilēšana, ēvelēšana utt. Beigu beigās šo zāģmateriālu mēs eksportējam.

Pēdējā laikā notikumu ap Baltkrieviju ir pietiekami daudz. Nesenā pagātnē tie bija prezidenta vēlēšanu izraisītie protesti. Baltkrievijas mežu nozarē bija cilvēki, kuriem objektīvi būtu ekonomiski izdevīga esošā politiskā vara un nebūtu pamata būt neapmierinātiem, bet, bez šaubām, emocionālajā stāvoklī, kas valdīja Baltkrievijā, viņi nestāvēja malā. Mēs piedzīvojām tādus laikus, kad nebijām droši, vai varēsim saņemt kravas laikā no Baltkrievijas, jo šo uzņēmumu vadītāji arī nebija droši, cik daudz darbinieku viņiem pirmdien atgriezīsies darbā pēc svētdienas reidiem, kas tobrīd notika. Tas gan tagad ir pagājis periods, jo, kā zināms, Baltkrievijā aktīvā pretīmstāvēšana ir apsīkusi vai apspiesta (katrs pats varam izvēlēties sev tuvāku apzīmējumu, bet tas nemaina lietas būtību).

Otrkārt, šobrīd mēs problēmas ar Baltkrieviju izjūtam citādāk, ņemot vērā "Ryanair" lidmašīnas nosēdināšanas gadījumu. Tika ieviestas vairākas sankcijas, un daļa bija vērsta pret viņu banku sektoru. Šobrīd Latvijas bankām nav aizliegts nodrošināt savstarpējās transakcijas ar visām Baltkrievijas bankām, jo ar ļoti retiem izņēmumiem mūsu izejmateriālu piegādātāji kaut kādā veidā ir saistīti ar sankciju skartajām personām vai uzņēmumiem. Taču tajā pašā laikā Latvijas bankas, manuprāt, ir nobijušās, ļoti nelabprāt vai pat atsakās veikt naudas pārskaitījumus gan uz Baltkrieviju, gan saņemt no Baltkrievijas. Tas, protams, ļoti sāk ietekmēt iespējas veikt biznesu ar Baltkrievijas mežu nozari.

Arī baltkrievi nepalika parādā atbildi. Ņemot vērā, ka Krievija ieviesa izvedmuitas, arī Baltkrievija no augusta vidus ieviesa izvedmuitas dažāda veida kokmateriāliem. Tā izejviela, ko pamatā pērkam, tika aplikta ar 5% izvedmuitu, kas, manuprāt, kopējo situāciju nemainīs. Bet atgriežoties pie sankciju tēmas. Es esmu starp tiem, kas arī uzskata, ka mums kā valstij ir jāreaģē uz to, kas notiek Baltkrievijā, pret valsts oficiālo politiku man nav nekāda veida iebildumu, bet tajā pašā laikā nav mums oficiālās politikas ne Eiropas Savienībai, ne Latvijai, ka būtu jāpārtrauc jebkādas ekonomiskās attiecības ar šo valsti. Mums ir pateikts, ar kuriem nē, un tas strikti tiek ievērots, tur nav šaubu. Taču, ja ir pateikts, ar kuru daļu cilvēku, uzņēmumu nē, tas nenozīmē, ka ar pilnīgi visiem baltkrieviem nevar sadarboties. Tādēļ šobrīd sāp galva.

Latvijas banku nevēlēšanās sadarboties ar "austrumiem" jau ir ilgstoša problēma. Es domāju, ka mums kā valstij vajadzētu šo pārdomāt. Ja mēs baidīsimies par visu, tad nezinu, kā mēs vispār attīstīsimies. Protams, nevar apgalvot, ka Latvijas kokrūpniecība būtu atkarīga no Baltkrievijas, bet es šobrīd runāju par atsevišķu uzņēmumu, pietekami lielu, pietiekami nopietnu biznesa apdraudējumu un nepamatotu biznesa apdraudējumu.

Latvijas bankām nav uzliktas citādākas prasības kā Nīderlandes, Dānijas vai Vācijas bankām. Tas nenotiek tikai mūsu nozarē, tas tā ir arī citās jomās. Nav godīgi, ka darījumus, piemēram, no Nīderlandes uz Baltkrieviju var veikt, bet no Latvijas nevar. Tas nav godīgi, un nav vienlīdzīgas konkurences. Mēs visi esam Eiropas Savienībā, mums ir vienas prasības un mūs kontrolē vienas un tās pašas institūcijas.

Vai valstiskā līmenī esat runājuši par šo problēmu?

Tā ir sāpe, bet tā nav vienkārši risināma, nevar pēkšņi Kariņš aiziet pie Znotiņas vai Purgailes kundzes un teikt, lai dāmas attopas. Ne jau viņas šo situāciju ir izraisījušas un ne jau tās ir viņu prasības. Ne viņas ir pateikušas, lai apstādina sadarbību ar Baltkrieviju.

Mainot tēmu, cik nopietna pašlaik ir situācija ar egļu astoņzobu mizgrauzi? Vai un kā šis kaitēklis ietekmē Latvijas kokrūpnieku darbu?

Saistībā ar mizgraužiem mums jau otro gadu pēc kārtas ir paveicies ar laikapstākļiem. Ja atceramies šā gada pavasari, tas bija netipiski auksts bez nekādiem siltuma periodiem. Parasti vismaz aprīlī maijā mēs dabūjam 25,27 grādus vismaz uz pāris dienām. Šogad tas tā nebija. Tad bija kārtīgs karstuma periods, tad atkal kļuva vēsāks. Tas mizgraužiem nav paticis, un šī iemelsa dēļ tie salīdzinoši vēlu izlidoja, salīdzinoši slikti vairojas, un mums par to tikai prieks.

Situācija šogad ir daudz labāka, nekā mēs domājām, ka būs. Tas gan nenozīmē, ka mizgrauzis būs pazudis. Ja mums pārmet, ka zīmējam apokaliptiskas ainas, tad atliek aizbraukt uz Gaujas Nacionālā parka biotopu teritoriju, kur aizliedza veikt preventīvas darbības un būtiskus pretpasākums pret mizgraužiem. Šajās teritorijās, kur agrāk bija dzīvu egļu biotopi, tagad ir nokaltušu egļu masīvi. Mizgrauzis izdarīja to, kas tam dabā ir paredzēts, ja tam nepretojas. Savukārt pārējās teritorijās - ne jau pirmo reizi mēs piedzīvojām mizgraužu uzlidojumus. Mums ir pietiekami lielas zināšanas kā nozarei un ir pietiekami atbildīga rīcība no institūcijām un mežu īpašniekiem. Šī iemesla dēļ noteikti gribētu teikt, ka mizgrauži nav mūsu lielākās galvassāpes. Tas ir pateicoties gan laikapstākļiem, ko mēs nekādi nevaram ietekmēt, gan pateicoties mūsu zināšanām.

Šogad tomēr bija atsevišķas lokālas vētras, un, ja šajās vietās neizdarīsim preventīvas darbības, tad tur nākamgad potenciāli būs tāds perēklis, ka bail. Tādēļ šobrīd mums ir svarīgi izvākt nogāztās egles, lai nākamgad nebūtu pamats runāt, ka ir radušies jauni mizgraužu perēkļi.

Kā mežu īpašniekiem veicas ar atjaunošanu?

Latvijas likumdošana jau kopš 90.gadiem nosaka vienkāršu un motivējošu nosacījumu, ka mežu īpašnieks nedrīkst veikt nekādu jaunu mežizstrādi, ja neesi laikā atjaunojis iepriekš veikto mežizstrādes vietu. Attieksme pret mežu atjaunošanu ir krasi mainījusies kopš 90.gadiem, kad, piemēram, piemaksāja, lai atbrīvotos no kailciršu izcirtuma vietām. Šobrīd tā ir reāla vērtība, jo uz to mežu īpašnieks raugās kā uz aktīvu. Tā iemesla dēļ es gribētu teikt, ka gadiem mums nav diskusiju vai šaubu, ka mežs netiktu atjaunots vietās, kur ir veikta mežizstrāde. Tādas problēmas mums neeksistē.

Savukārt jautājums ir, vai mums pietiek kvalitatīvi atjaunota meža. Lai saprastu manu domu, mežs vietā izaugs jebkurā gadījumā, taču, lai būtu saimniecisks mežs, tas ir jāaudzē, tas pats neizaugs, un tur ir jāiegulda darbs. Tas ir bijis gan izaicinājums diezgan ilgu periodu, taču tagad situācija ir labāka, pateicoties tam, ka ir bijis pietiekami liels Eiropas Savienības atbalsts Lauku atbalsta dienesta programmās. Pēdējos gados mums ir patīkami redzēt, kā pieaug gan adekvāta meža jaunaudžu kopšana, gan izvēle mērķtiecīgi atjaunot mežu ar augstvērtīgu stādmateriālu. Mēs vēlētos, lai tas notiktu vēl lielākos apjomos. Taču, ja mēs vienā dienā to pieņemtu kā likumu, to nevarētu izpildīt, jo joprojām nav pietiekamas stādaudzētavu jaudas. Taču tiek investēts stādaudzētavās, lai tās paplašinātos, tādēļ uz nākotni raugos pozitīvi.

Vai privātīpašnieki, ņemot vērā augstās kokmateriālu cenas, nav tagad sasparojušies cirst savus mežus?

Gan jā, gan nē. Protams, ja meža īpašniekam ir izteikti laba skujkoku audze, īpaši priežu, kurā ir maz papīrmalkas un 80% ir zāģbaļķi, tad, bez šaubām, šis ir ideālākais brīdis, kad tos realizēt. Taču, ja ir jaukta lapkoku audze, kurā ir gan bērzs, gan apse, egles, tad jāatzīmē, ka vājprātīgas cenas faktiski ir tikai skujkoku zāģbaļķim. Papīrmalka joprojām ir salīdzinoši ar zemām cenām un problēmām realizēt. Arī malkai, lapkokam nav augstas cenas, bērza cena pat nav atgriezusies pagājušā gada beigu cenu līmenī. Ja raugās no mežu īpašnieka skatu punkta, protams, cenas ir pieaugušas, bet kopējās cirsmas vērtība jauktu sugu mežam nav īpaši augstāka.

Kā pašlaik nozarei veicas ar darbaspēku? Vai vērojams darba roku trūkums, un kā ar darbinieku sezonalitāti?

Ja neņem vērā atsevišķus darbus, kā mežu stādīšana, tad mežu nozarē nav īsti sezonas darba. Mēs esam nozare, kas strādā visu gadu, mums nav kā lauksaimniekiem, kuriem darba rokas nepieciešamas ogu laikā vai ražas novākšanā. Tā iemesla dēļ mēs esam stabils darba devējs, maksājam adekvātas algas, līdz ar to mēs darbaspēku nezaudējam. Vai mums pietiek brīvas darbaspēka rezerves, lai realizētu ambiciozus, lielus, darbietilpīgus projektus, kur ir prasība pēc moderna, kvalificēta darbaspēka? Tādas rezerves Latvijā nav. Tādā ziņā izaicinājums augt darbinieku ziņā, īpaši pēc mūsdienīgi kvalificēta darbaspēka, ir tāds pats kā citās nozarēs. Mums nav ne labāk, ne sliktāk.

Vai un kā kokrūpnieki ir gatavi Eiropas uzņemtajam "zaļajam kursam"?

Ja kāds spētu nodefinēt, kas ir "zaļais kurss" - nevis vīzijas un mērķus, bet konkrēti veicamās darbības -, tad es būtu pateicīgs. Gribētu teikt, ka Eiropas Savienības "zaļais kurss" zem sava jumta ir palicis vājprātīgi daudz tematu un stratēģiju, un tas nosaukts ir skaistā vārdā. Kopumā jūsu jautājums ir tāds pats, kā pajautāt augstskolas studentam, vai esi gatavs dzīvei. Jā, daļā mēs esam gatavi, daļā neesam un vēl daļā pat nenojaušam, ar kādām lietām būs jāsaskaras.

"Zaļā kursa" kontekstā skaidrs, ka mums iezīmējas lieli izaicinājumi saistībā ar to, ka Eiropā mežizstrādes apjomi samazināsies, arī Latvijā būs šīs diskusijas. No mūsu puses, riski un izaicinājumi eksistē un jau ir aktuāli. No otras puses, ir virziens koksnes plašākai izmantošanai būvniecībā, kas atkal paver jaunas iespējas. Nav vienas atbildes, esam vai neesam gatavi, bet katrā ziņā mēs to uztveram nopietni, sekojam līdzi procesiem un mēģinām saprāta robežās tos ietekmēt.

"Zaļajā kursā" ir izvirzīti mērķi, ko mēs gribam sasniegt, bet nav pateikts, kādā veidā mums tie ir jāsasniedz, un godīgi, to arī neviens nevar pateikt. Tas ir vīzijas dokuments, kas apkopo esošos un piesaka jaunus stratēģiskos dokumentus, kas ved pie mērķa - 2050.gadā Eiropa ir klimatneitrāla. Piemēram, līdz 2030.gadam jāsamazina par 55% CO2 emisijas. Latvijai tas būs vājprātīgs izaicinājums, un nav nojausmas un reālistiska plāna, kā mēs to izdarīsim. "Zaļais kurss" ietekmēs visus mūs - un jautājums, vai mēs kā patērētāji esam tam gatavi. "Zaļais kurss" paģēr, ka mums arvien vairāk un vairāk būs jāšķiro atkritumi un jālieto produkti, kas ir ražoti no atkritumiem, "zaļais kurss" paģēr to, ka mums ir jāsamazina izmeši transportā, un jautājums, cik mēs Latvijā kā sabiedrība ekonomiski un mentāli esam gatavi pāriet uz sabiedrisko transportu vai elektroauto. Viennozīmīgi ir skaidrs, ka "zaļais kurss" kā ideja un uzstādījums nav nepareizs, bet vai tas nav utopisks, tas gan ir jautājums.