Daļai pasaules iedzīvotāju nav pieeja sociālajām garantijām

Tas secināts trešdien publiskotajā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) ziņojumā. Tajā teikts, ka 2020. gadā tikai 47% pasaules iedzīvotāju bija pieeja vismaz vienam sociālās aizsardzības labumam. Atlikušie 53%, tas ir, vairāk nekā 4,1 miljards cilvēku, ir pilnībā sociāli neaizsargāti.

Sociālās aizsardzības labumi sevī iekļauj pabalstus saistībā ar veselību un nodrošina arī ienākumu nepārtrauktību, piemēram, bezdarbnieka pabalstus un pensijas.

"Mēs esam tikpat droši, cik varam būt ievainojami. Mūsu labklājība ātri var tikt apšaubīta, neraugoties uz mūsu atrašanās vietu, apkārtējo vidi vai darbu," raksta SDO ģenerāldirektors Gajs Rīders.

“Ja daudzi cilvēki nevar rēķināties ar ienākumiem saslimšanas gadījumā vai arī esot piespiedu dīkstāvē karantīnas dēļ, sabiedrības veselība tiek apdraudēta, jo cilvēki dodas strādāt, lai izdzīvotu, tajā pašā laikā sevi apdraudot,”

norāda Rīders.

"Sociālās aizsardzības ziņojums 2020-22" vēsta par jaunākajiem attīstības scenārijiem sociālās aizsardzības jomā visā pasaulē. Sociālā aizsardzība joprojām ir krasi atšķirīga atsevišķos reģionos un valstīs.

Tā, piemēram, Eiropā un Centrālāzijā sabiedrības ir vislabāk nodrošinātas ar sociālās aizsardzības labumiem. Šajos reģionos pieeja dažādiem pabalstiem ir 84% cilvēku. Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā šis rādītājs ir 64,3%, Āzijas un Klusā okeāna reģionā, kā arī arābu valstīs – ap 50%, bet vissliktākā situācija ir Āfrikā – tur tikai 17,4% cilvēku ir iespējams saņemt sociālās garantijas.

SDO ziņojumā teikts, ka lielākajai daļai bērnu pasaulē nav nekādu sociālo garantiju. Tikai ceturtdaļa bērnu saņem sociālās aizsardzības labumus un tikai 45% sieviešu ar jaundzimušajiem saņem bērnu pabalstus.

Tikai trešdaļa cilvēku ar smagiem funkcionāliem traucējumiem var saņemt sociālās garantijas, un tikai katrs piektais saņem pabalstu darba zaudēšanas gadījumā. Savukārt 75% cilvēku pasaulē ir iespējas saņemt pensiju. Tomēr – arī tas ir atkarīgs no reģioniem, lauku vai pilsētu apvidiem, kā arī no dzimuma.

Ziņojumā uzsvērts, ka Covid-19 pandēmijai ir bijusi negatīva ietekme uz sociālo aizsardzību. Papildu izdevumi, kas paredzēti, lai nodrošinātu minimālo sociālo aizsardzību visiem, ir palielinājušies par 30% no pandēmijas sākuma.

Zemu ienākumu valstīm ir nepieciešami vairāk nekā 66 miljardi eiro gadā, lai garantētu pamata sociālo aizsardzību. Savukārt vidēju ienākumu valstīm šis rādītājs var būt līdz pat desmit reizēm augstāks.

Vidēji valstis visā pasaulē tērē aptuveni 13% no IKP sociālajai aizsardzībai (nerēķinot veselības izdevumus). Tomēr izdevumi var būtiski atšķirties starp valstīm. Valstis ar augstākiem ienākumiem sociālajai aizsardzībai var tērēt vidēji 16,4% no IKP, kamēr zemu ienākumu valstis – vien 1,1%.

Globālā veselības krīze, ko izraisījusi pandēmija, ir likusi valdībām ievērojami palielināt izdevumus sociālajai aizsardzībai, piemēram, palielinot labumu grozu un pabalstu saņemšanas mehānismus tādām sociālajām grupām, kas iepriekš bija neaizsargātas.

Tomēr, neraugoties uz starptautiskiem centieniem, augstāku ienākumu valstis ir bijušas veiksmīgākas nekā vidēju un zemu ienākumu valstis. Starptautiskais Valūtas fonds brīdinājis, ka bagātākajās valstīs ir vērojama veselīga ekonomikas atlabšana, kamēr nabadzīgākās valstis turpina saskarties ar lejupslīdi.

Ja neskaita nevienlīdzību vakcīnu sadales jautājumā, arī plaisas sociālās aizsardzības jomā ir liels drauds, kas kavē ekonomikas atlabšanu no Covid-19.

"Sociālajai aizsardzībai ir jānodrošina labumi plašā mērogā visās pasaules valstīs, un ir jābūt atbalstītām gan cilvēku iespējām saņemt veselības aprūpi, izglītību, tāpat jāveido ilgtspējīgākas ekonomikas sistēmas, labāk jāregulē migrācija un jāievēro cilvēktiesības.

Taupīt uz sociālo aizsardzību nedrīkst – ir nepieciešamas investīcijas šeit un tagad,"

uzsver SDO Sociālās aizsardzības departamenta direktors Šara Razavi.