Uz skolu - ar maskām un bez ⟩ Mobings, tā sekas un citi riski. Eksperte skaidro, kā palīdzēt skolēniem (13)

Viņa norāda, ka milzīga ietekme šajā jautājumā ir tieši pieaugušajiem. 

"Ir svarīgi, lai pieaugušo attieksme neveicinātu mobingu, piemēram, ar kritiskām piezīmēm par citiem līdzcilvēkiem, bērnam dzirdot. Šobrīd sabiedrības attieksme pret pandēmijas ierobežojumiem ir ļoti dažāda, bet ir ļoti svarīgi iespēju robežās neiesaistīt bērnus atšķirīgo uzskatu konfliktā. Es domāju, ka esošās masku valkāšanas prasības vairāk uztrauks tos bērnus, kuru vecākus tas uztrauc visvairāk. Redzēju, kā daudzi Zinību dienā priecīgi gāja satikt savus draugus.

Kāds maskā, cits bez, bet viņiem tas nebūt nebija būtiskākais dienas kārtībā. Jautājums, cik lielā mērā tā ir bērnu, bet cik - mūsu uzturēta problēma. Jāsaprot - es to vairāk pārdzīvoju vai mans bērns?" norāda speciāliste.

Kādas sekas var izjust mobinga upuris?

Psiholoģe skaidro, ka mobings ir centieni paaugstināt savu statusu, regulāri ņirgājoties, pazemojot un izraisot bailes citā bērnā, turklāt šīm situācijas notiek grupā - parasti tām ir novērotāji "no malas". Sastopoties ar regulāru negatīvu attieksmi un izturēšanos, cieš mobinga upura pašvērtējums, rodas grūtības mācīties, kā arī tiek traucēti kognitīvie procesi.

"Bērns var atteikties izmēģināt jaunas lietas.

Nereti viņi tiem apgalvojumiem notic - domā, ka ar viņiem tik tiešām kaut kas nav kārtībā, ja pret viņiem tā izturas. Notiek sevis vainošana.

Ilgstošākā periodā tā var būt pašdestruktīva uzvedība - kaitēšana sev fiziski, pašnāvnieciskas domas," stāsta Dziļuma.

Tāpat mobings noteikti traucē arī mācīties. Ļoti lielā mērā. 

Ja visu laiku ir jādomā, ka par mani jebkurā brīdī var sākt smieties vai kritiski izteikties, saprotams, ka koncentrēties īsti nevar. Mēs visi esam piedzīvojuši, ka brīdī, kad izjūtam kādas spilgtas emocijas, uztraukumu, mūsu kognitīvie procesi - atmiņa, domāšana, uztvere - strādā sliktāk. Tātad mazinās arī sekmes. 

Savukārt pieaugušā dzīvē bieži vien ir bail no citu vērtējuma, bail nebūt gana labam. Saņemot speciālistu palīdzību un gūstot pozitīvu pieredzi, to var pārvarēt, tomēr, lai to izdarītu, ir jāiet pāri grūtībām," viņa stāsta.

Dziļuma norāda, ka "ar skolas beigšanos tas nebeidzas." 

"Es nereti dzirdu par mobinga situācijām tieši pieaugušo vidū. Būtu ļoti vērtīgi, ja mums būtu kādi dati, taču attiecībā uz pazemošanu bērnu vidū negatīvā ziņā esam starp līderiem Eiropā.

Latvijā noteikti nav tā labākā situācija ar mobingu. Kā bērnu, tā pieaugušo vidū," norāda psiholoģe.

Mobinga novēršanā svarīgu lomu spēlē ikviens

Ir lietas, ko katrs varam darīt, lai bērnu ikdienu padarītu mierpilnāku. Lai mobinga līmenis Latvijā mazinātos, būtiska loma ir gan skolai, gan vecākiem, gan arī pašiem bērniem.

Speciāliste norāda, ka skolām ir būtiski preventīvi domāt par mobinga novēršanu jau tad, kad viss vēl ir kārtībā. Ļoti svarīgi, lai skolas vadība apzinās drošu un cieņpilnu attiecību nozīmi tās ikdienā, ikvienās attiecībās – vispirms jau tās kolektīvā, pedagogu un bērnu attiecībās, skolas un vecāku attiecībās, kā arī bērnu savstarpējo attiecību līmenī.

Mēs nevaram gaidīt, ka bērni viens otru cienīs, ja pieaugušie viņiem rāda pavisam citu piemēru. Līdz ar to izpratne jāceļ gan pedagogu, gan bērnu, gan arī vecāku vidū.

Lai novērstu mobingu, būtiski stiprināt pieaugušo un bērnu sociāli emocionālās prasmes, emociju apzināšanos, empātiju, kā arī mazāk konkurēt un vairāk veicināt komandas garu.

Līdzās izglītojošajam darbam nepieciešams arī skaidrs un visiem zināms plāns, kā skola rīkosies mobinga gadījumā – kā to atpazīs, kādus atbalsta speciālistus iesaistīs. Tāpat svarīgi apzināties, ka palīdzība vajadzīga ne vien upurim, bet arī pāridarījuma veicējam, lai apzinātu un novērstu nevēlamās rīcības cēloņus.

Tāpat ļoti lielu lomu spēlē arī bērnu vecāki – viņu spēja iejūtīgi, bet objektīvi novērtēt bērna emocionālo stāvokli un dažkārt arī pašu attiecības ģimenē, kas varētu būt ietekmējušas bērna izturēšanos.

"Ja bērnam ir skaidra dienas kārtība, skaidri noteikumi un ir pārliecība, ka vecāki viņu mīl un ieklausās, bērnam būs mazāka trauksme un labāka pašsajūta. Situācijas var būt ļoti dažādas, taču, ja bērnam ir pārdzīvojumi, ir svarīgi iedziļināties, kā bērns jūtas, palīdzēt saprast iemeslus kāda cita rīcībai vai reakcijai. Tās ir divas pamatlietas - saprotam, kā mēs paši jūtamies, tiekam galā ar savām emocijām, kā arī spējam saprast, ka otra uzvedībai var būt dažādi iemesli, kas ne vienmēr ir saistīti ar mums.

Patiešām svarīgi, lai arī pieaugušie tiktu galā ar savām emocijām un neveicinātu negatīvas emocijas bērnos vismaz šajā kontekstā," norāda psiholoģe.

Savukārt reizēs, kad nākas kļūt par mobinga liecinieku, katram esot jāizvērtē sava spēja iesaistīties.

"Pats mazākais, ko varam darīt, ir neatbalstīt un nepievienoties pāridarītājam un pārrunāt notikušo ar kādu pieaugušo, kam bērns uzticas. Ja mums drosmes un spēka resursu jau ir vairāk, varam iebilst. Varam kādā brīdī apsēsties blakus šim cietušajam un vienkārši papļāpāt.

Jebkāda pozitīva komunikācija, kas līdzsvaro to negatīvo, arī ir palīdzība.

Pieaugušajiem, protams, tā atbildība ir lielāka. Ja apzināmies, ka sistemātiska pazemošana ir nopietna problēma, nevaram uz to vienkārši pievērt acis – pedagogs nedrīkst kļūt par pasīvu situācijas novērotāju līdzās citiem bērniem.

Tā kā pedagogiem šobrīd jau tā pietiek dažādu pienākumu un uzdevumu, skolas vadībai un citām institūcijām svarīgi viņus atbalstīt un palīdzēt ar skaidru plānu par to, kā strādājam ar mobinga riska faktoru novēršanu preventīvi un kā risināsim pašas pāridarījumu situācijas ar pierādījumos balstītām metodēm," tā Dziļuma.

Visu kopīgi risināma problēma

Psiholoģe norāda, ka gadījumā, ja mājās pārradies skolā apcelts bērns, ir ļoti svarīgi saglabāt mieru, lai cik grūti tas neliktos.

"Ir svarīgi viņu mierīgi uzklausīt. Tas, protams, ir ļoti grūtais vecāku uzdevums - saglabāt mieru situācijā, kurā bērns jūtas slikti.

Tomēr nevajag mesties virsū un iztaujāt. Tā vietā, lai bērns pats visu mierīgi izstāsta un pēc tam, lai nejustos savā problēmā viens, var iet uz skolu un, jau atkal, mierīgi risināt šo situāciju ar pieaugušajiem.

Ir būtiski sniegt atbalstu un viņu nevainot. Bet, protams, atkarībā no situācijas. Reizēm varam paskatīties, ko mēs visi šajā situācijā varam darīt citādāk.

Pats galvenais ir risināt, nevis atstāt ar domu: "Bērni izaugs, un viss pāries!" Ja bērni nāk un stāsta, ir jāsaprot, kas un, kā to mainīt," teic Dziļuma.

Viņa vērš uzmanību, ka tā nav vien konkrētajā situācijā iesaistīto bērnu vecāku problēma, bet gan visu kopīgi risināma problēma.

"Runa ir ne tikai par situācijā iesaistīto bērnu vecākiem. Runa ir par visas klases vecākiem. Tā ir visu kopīgi risināma problēma.

Arī tie bērni, kuri situācijā nav iesaistīti tiešā veidā, tomēr tajā ir iesaistīti, jo to redz, un tā netiek pārtraukta. 

Ja viņi redz, ka šādas situācijas ir pieļaujamas, neviens neiejaucas, viņš tajā skaitā, pastāv risks, ka viņš ieņems pāridarītāja lomu, lai pats nekļūtu par upuri.

Pietiekami daudz savā darbā dzirdu, ka arī tie, kuri ir novērotāji, nevis pāridarītāji, izjūt ietekmi uz savu emocionālo stāvokli.

Tomēr ir arī labi piemēri – manā pieredzē bērnu attiecības gan bērnudārzā, gan skolā pozitīvi ietekmē labas attiecības starp vecākiem. Saprotams, ka visi esam ļoti aizņemti, bet kopīgi pasākumi, kuros vecāki rāda piemēru ar cieņpilnu, draudzīgu komunikāciju, tiešām labi ietekmē bērnu attiecības. Pieaugušajiem jāmēģina darīt, cik vien mūsu spēkos, mazāk meklējot vainīgos," stāsta psiholoģe.

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!