Par lībiešiem, doršām, latviešiem un "lībiešu ķēniņu." Atklāta saruna ar Ēriku Kāpbergu

Grausti aug vēl vairāk nekā padomju laikā. Ķēniņu jums vajag. Ķēniņu meklējiet, nevis mani.

Tev ir ļoti interesantas dzimtas saknes. Tavs vectēvs tika un joprojām tiek saukts par "lībiešu ķēniņu".

Man ir jāsniedz skatītājiem fona informācija. Tu mani pieregulēsi, ja es kaut ko nepareizi pateikšu. Tātad, tavs vectēvs Uldriķis Kāpbergs bija liels līvu patriots. Viņš neļāva saviem dēliem iet Latvijas armijā. Viņš nevēlējās, ka viņa dēli prec latviešu meitenes un uzskatīja, ka viņam kā līvam nav jāmaksā Latvijas valstij nodokļi. Par to viņš galu galā tika iebāzts cietumā.

Vai tā versija ir pareiza, kāpēc viņu sauc par "lībiešu ķēniņu" - ka tad, kad šeit viņu nesa, vilka projām uz bānīti, viņš esot saucis: "Skatieties, kā latviešu vergi nes lībiešu ķēniņu!" Kopš tā laika pirmskara prese - un vispār - viņu iesauca par "lībiešu ķēniņu".

Tā bija arī vienīgā reize, kad viņš sevi nosauca par "lībiešu ķēniņu".

Viņš nebija spējīgs vairs pat piecelties kājās. Un tad Latvijas kārtības sargi viņu bija paķēruši aiz rokām un kājām, lai iemestu mazbānīša vagonā. Tad viņš izsaucās: "Skatieties ļaudis, kā latviešu vergi nes lībiešu ķēniņu!" Un tad to aprakstīja visi tā laika žurnālisti, jo vajag sensācijas. Faktiski žurnālisti viņu iesauca par "lībiešu ķēniņu".

Bet tas aizgāja tautā, vai ne?

Tas aizgāja visā Latvijā. Bet lībieši te viņu par ķēniņu nekad nav saukuši.

Bet apcietināšanas iemesls bija tieši tā nodokļu nemaksāšana?

Jā, viņš atteicās maksāt. Kad bija nākuši nodokļu iekasētāji, viņš bija gājis ar Bībeli pretī un rādījis. Te ir rakstīts: "Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder." Tad viņš noplātīja rokas un teica: "Es esmu lībietis, bet mums sava ķeizara nav."

Un tavs vectēvs rakstīja arī dzeju. Vai ne?

Jā, jā.

Es tev gribētu nocitēt, kā nu mācēšu. Un vispār, tavs vectēvs ir interesants ar to, ka viņš, manuprāt, ir vienīgais, kurš rakstījis pretlatvisku dzeju.

Piemēram, šāds citāts:

"Esi sveiks nu, Valdapē!

Kāpēc tevi neneredz te?

Tu jau gan mūs šad tad rāji, strīdējies, ka nerunājam

savā valodā un lieku

arājbalsi nenoliekam,

tāpēc vēlos tev, paties

nedaudz par to pateikties.

Pašreiz te, kur vājie garā,

cīnos līvu tautas karā."

Ko tavuprāt tavs vectēvs domāja rakstīdams – "vājie garā"?

Vājie garā – kas necīnās par savām tiesībām, par savu tautu. Ja viņš nerunāja par latviešu tautu, ko viņš vispār par līdēju tautu dēvēja. Kāda vara nāk, tur uzreiz klanās. Bet viņš neklanījās nevienam. Nevienai svešai varai.

Droši vien lepna dvēsele bija.

Nu jā. Un tāda dvēsele ir jāiznīcina. Ko viņš domāja? Viņš gribēja pārliecināt, ka viņš tomēr ir lībietis un tāds grib palikt. Un savus bērnus audzināja lībiešu garā. Divi dēli arī viņam rakstīja dzejas. Pats viņš arī izglītoja. Un jā, kad beigās nāca latviešu skolas, tad pa dažām stundām nedēļā lībiešu valodu mācīja. Bet ar to jau nekas nenotika.

Es vēl vienu frāzi gribu atkārtot: "Ka nerunājam savā valodā un lieku arājbalsi nenoliekam".

Man jau arī ir skeptiska attieksme pret stereotipu, ka latvieši ir tāda "arājtauta". Kura tauta nav arājtauta? Tie, kas dzīvo tuksnesī, viņiem tur nav nekas arams. Un tie, kas dzīvo pie jūras, zvejnieki. Teiksim, šis krasts. Vectēvs bija kārtīgs zvejnieks, es saprotu.

Viņš bija ne tikai kārtīgs zvejnieks, arī arājs, jo katram bija savs kartupeļu lauciņš, labības lauks, maizīte bija jāizaudzē. Lopi bija vajadzīgi, lai to smilšaino zemi te krastā varētu pamēslot, bet galvenais mēslošanas līdzeklis jau bija saucamie jūras mēsli.

Nu tas jau tagad arī vēl ir.

Kaut kur vietām, bet vairs nav zaļā aļģe. Katrs brauca ar zirgiem un dzina aļģes uz tiem laukiem. Tas bija 100% dabas minerālmēsls. Un tad varēja kaut ko izaudzēt arī ziemai.

Bet, ja tepat krogā bija sabraukuši kādi "arāji" no Ances, no viņpus upes vai kur, un nosauca kādu zvejnieku par arāju vai zemnieku, tad vecaistēvs viņu ar visiem beņķiem pa logu izmeta.

Un pēc tam pats izgājis uz lieveņa un saucis: "Tu jau vari nākt atpakaļ".

Viņš kādu mēdza iekaustīt arī?

Droši vien jau. Latvijas laika avīzē bija rakstīts par sekciju - kad viņš cietumā bija nomiris, no sirdstriekas. Tad dakteri bija konstatējuši, ka galvā arī bijis liels ievainojums. Viņš pats bija lielījies, ka uz viņa galvas varot alus pudeli sasist. Nu tad vienā no rakstiem par viņu biju virsraksts "Pilns dažādu vainu".

Par to drusku vēlāk. Es par tavu iztikšanu gribu pajautāt. Tu esi, kā nekustamā īpašuma mākleri šad tad mēdz lietot formulējumu, "pirmajā rindā". Tu esi pirmajā rindā pie jūras. Mums tepat, simts metri? – Mazāk, ir jūra. Vai tu kādreiz aizej zvejā, vai joprojām ķer zivis?

Iedibināju te piekrastes zvejas kooperatīvu, tikko tas bija iespējams. Pēc padomju likuma par kooperāciju, kas pēc pēdējā kongresa, pēc Gorbačova, tika publicēts "Pravdā". Bet tikko mūsu līderi tika pie noteikšanas, tā tas viss bija jālikvidē. Iedibināju SIA.

Arī kuģi tika sagriezti diezgan daudzi.

Jā, to neviens vairs nepiemin. Tikai rāda Mazirbē, kur padomju laika vecās motorlaivas vēl pūst. Ja tur vēl kas ir.

Tu man stāstīji, ka brauci arī uz lielākiem zvejas kuģiem.

Es jau pamatā Atlantijas zvejas flotē strādāju. No baltajiem lāčiem, gar Ziemeļjūru, gar Norvēģu jūru augšā līdz ekvatoram mēs "ņēmām tur cauri" pa visiem tiem gadiem. No Džordža sēkļa jau lielie bāzes kuģi nāca šurp, kad attīstījās tā padomju zvejas ofensīva. Tad jau Ņujorku varēja redzēt, kā baltus mietus, kas sasprausti jūrā. Tik tuvu mēs bijām pie Amerikas krastiem.

Tie tādi gariem mēnešiem ilgi peldējumi.

Nu tie bija līdz pusgadam.

Bet Amerikā tiki ārā krastā?

Tuvāk par divpadsmit jūdzēm nevarēja tuvoties.

Vai Rietumu ostās esi kādreiz ar kuģi iebraucis? Vai tas netika tā pieļauts?

Nē. Tikai garām braucot varēja paskatīties uz Rietumu ostām.

Te ir interesanta paralēle, atgriežoties pie tava vectēva. Sāmsalas kungiem ir piederējusi tādā kā valsts ieņēmumu dienestā nereģistrēta pirātu flote. Viņš nākot no tiem un esot aizdienējies līdz Sāmsalas barona pils kambarsulainim.

Viņš bija paņēmis vagu no tiem Sāmsalas pils kungiem. Uz mazām ragutiņām bija atvilcis arī savu dēlu līdzi. Un izbraucis te ārā starp Ventspili un Lūžciemu. Un iedibinājis saimniecību tūlīt.

Bet tas nav izslēgs, ka viņš nāk no tiem Sāmsalas pirātiem?

Tādas atmiņas manām tantēm un onkuļiem bija saglabājušās.

Viņš bija arī kambarsulainis, kas ir diezgan augsta "čina". Jā?

Par to, ka viņš ir bijis pirātu flotes komandieris, arī par to netiek runāts. Tas tikai tā pieminēts, ka tāda lieta ir bijusi. Tas varēja būt 1600-tajos, 1700-tajos gados. Te ir daudzas paaudzes. Lūžņas kapos arī ir liels betona krusts, kur Kāpbergi jau piefiksēti.

Es saprotu, ka viņš te ar ragaviņām ziemā, ar dažām mantām un, kā tu minēji, ar dēlu pārnāca pāri. Un radās trīs atzarojumi jūsu dzimtā: Norenbergi, Kāpbergi un Prinči. Tā bija?

Jā. Tam dēlam, ko tas sencis atveda, tam bija trīs dēli. Un ieprecējušies. Tas jau bija pirms brīvlaišanas noteikti, pirms dzimtbūšanas atcelšanas. Ieprecējušies, un viņiem doti tādi uzvārdi. Katram atsevišķi, atsevišķā saimniecībā. Viņi bija Lielirbē, Miķeļtornī un Lūžciemā. Ernštreiti, Prinči. Princis bija kapteinis Ventspilī. Prinču iela ir Ventspilī vēl tagad. Pieminekli mēs tur nolikām.

Tur vairs nav ko "rakt". Tas ir bijis un izbijis.

Ja to jūsu dzimtu paskata, cik daudz jūs lībieši dzimtā esat palikuši?

Nu, manā dzimtā ir Ēriks I, Ēriks II. Un Ēriks III nupat ir 2001. gadā dzimis. Mācās Rīgas mākslas vidusskolā.

Tev ir meita Sanda. Zīmīgi, ka arī saglabājusi uzvārdu Kāpberga.

Jā. Meita vēl vakar bija pie manis. Ērce bija iekodusi, un es nevaru tikt klāt. Septiņpadsmitajā datumā jau septiņpadsmitā ērce šovasar. Un tad te bija liela operācija jātaisa mugurā.

Būs labi.

Es ceru, ka būs labi. Ka kovids ies garām un encefalīts arī.

Kas tad tev te tiek klāt? Vienā pusē jūra, otrā – liela kāpa.

Bet cik no jums māk lībiešu valodu?

Neviens. Kas tad viņu mācīs? Aizbrauciet pie Ernštreita. Mums taču Lībiešu institūtu iedibināja, mēs toreiz visi bijām uz Latvijas Universitāti. Ernštreits Valts. Viņš pašreiz esot te pa ceļam. Vajadzēja iegriezties. Košragā. Viņš tur kaut kādu programmu gatavo. Mazirbes tautas namā iegriezāties, ja jūs no Kolkas braucāt?

Tur ir būts.

Te, redz, arī ir būts, un te nekas jauns nenotiek. Pardon! Te ir vienīgā republika, kas atrodas pie jūras. (Rāda savu kreklu ar lībiešu karogu).

O! Krekls!

Kas tas par kreklu!? Tas ir valsts karogs! Republikas karogs.

Līvu republika. Tev jau karogs pie mājas arī ir.

Tas netiek nolaists. Tas varbūt būs arī pēc manis. Vēl trīs Ēriki ir aiz manis. Ja viņi gribēs laivu laist jūrā un arī zivis zvejot.

Man te strādā divas brigādes, pie manis bāzējas. Bet nu šogad viņus reti var redzēt.

Vēlreiz par tavu vectēvu. Tu minēji, ka viņš ir nonācis Ventspils cietumā. Tavs tēvs arī bija nonācis Ventspils cietumā. Un tieši tajā pat kamerā, kur tavs vectēvs. Un tur esot bijis iegravēts: "Šeit mira lībiešu ķēniņš".

Nu ja.

Kamdēļ tēvs nonāca tajā cietumā?

1945. vai 1944. gadā bija jāevakuējas no krasta. Vismaz 25 kilometrus no krasta projām. Pārcēlāmies Ances pagasta Kārļa muižā. Vienā mežsarga mājā, kur tēvam bija radi. Un pašā kara nobeigumā, var teikt, 1944. gada rudenī, tur iekārtojāmies. Meži bija pilni ar partizāniem. Un mežsarga mājā bija tā kā partizāniem sapulces. Vācieši nāca pa parādes durvīm iekšā, partizāni pa otrām durvīm uz mežu prom.

Vai tā nebija "Sarkanā bulta", kas ar kureliešiem sadarbojās? Abi pretēji spēki vienojās karot par brīvu Latvijas valsti.

Tā nebija "Sarkanā bulta". Tur bija vietējie. Tādi pamatīgi vietējie tur bija iebūvējušies mežā. "Sarkanā bulta" - es dzīvoju kopā Ventspilī ar vienu "Sarkanās bultas" dalībnieku. Viņš teica, ka viņiem ir bijusi tikai te Ventspils apkārtnē visi ceļi jākontrolē. Tie tur aicināja mūs arī kara beigās pārcelties, jo viņi būvēja bunkurus, kur varēja pat ar lopiem paslēpties.

Bet kā ar to tēvu, kārtējo Uldriķi Kāpbergu. Kas tur notika?

Nu tēvam… Tēvu paņēma ciet 1944. gada Ziemassvētku naktī.

Vācieši?

Kaimiņš bija tāds lielsaimnieks, kas bija visu novērojis un visu ziņojis.

Domāja, ka Ziemassvētku naktī būs atkal kādas svinības tur partizāniem, un tad iebruka tur šucmaņi.

Vācietis – tikai viens SS-ietis bija līdzi. Paņēma tēvu un saimnieku ar diviem dēliem prom. Tēvs.

Tēva brālis bija aizbraucis, palaimējās, bija pēc siena uz pļavu, tajā naktī vēl nebija mājās. Tas palika dzīvs, bet tēvu ar visiem vīriešiem aizveda prom. Manu vecāko brāli Imantu arī tas virsnieks bija vilcis ārā. Mamma bija ieķērusies šim šinelī un vilkusies pa sniegu līdzi. Tad tas ir paspēris ar kāju un atkratījies. Un aizbraukuši visi prom. Ielika Ventspils cietumā. Jā, Ventspils cietumā arī interesanti.

Bet viņam tas nebeidzās tā liktenīgi? Kā tavam vectēvam.

Beidzās tā. Mazbānītis gāja no turienes uz Ventspili. Uz Dundagu pa to pusi arī mazbānīša līnija gāja. Tāpat kā te gar jūrmalu mums. Katru sestdienu jau saimnieka sieva brauca uz cietumu ar visādiem šķiņķīšiem vai sviesta piku. Mana mamma arī aizbrauca pa reizei. Bet ko tad mēs bēgļi varējām paņemt līdzi? Un tad pirms kara beigām 1945. gadā saimnieka dēli atgriezās mājās.

Bet tēvu 23. martā – tikai pāris mēnešus pirms kara beigām - saņēma ciet, tajā kamerā viņi divi cilvēki bijuši iekšā. Un viens - tāds Celms - pa logu bija redzējis, ka sētā iebrauc "Melnā berta" – gāzes kamera. Viņam bija skaidrs, kas notiks tūlīt. Ienākuši iekšā atkal kārtējie žīdu šāvēji vai kas. Visiem pavēlējuši apģērbties, un mašīnā iekšā, un uz mežu prom. Un tad tas Celms atkal redzējis, ka atbrauc atpakaļ un virsdrēbes sabāž cietuma bēniņos.

Tad nošāva tavu tēvu?

Varbūt nemaz nebija jāšauj. Noslāpēja kamerā un sameta bedrē.

Bet arī par tavu vectēvu ir versija, ka viņu nosita Ventspils cietumā. Jautājums, kas to izdarīja? Vai to izdarīja cietuma darbinieki vai zeki?

Elīzas tante jau brauca pie viņa regulāri, kamēr viņš neilgu laiku cietumā pabija. Tēvs esot bijis spirgts, vesels un priecīgs. Un tad tūlīt otrā nedēļā, pēc pāris dienām paziņoja, ka jābrauc pakaļ, līķi jāsavāc. Atveduši mājās.

Mugura esot bijusi sasista vienos zilumos un galvas virsējā kārta bijusi piešūta pie galvas klāt ar sarkanu diegu.

Ai, ja...

Sekcijā pētīta.

Nu labi. Nerunāsim par tik drūmām lietām. Kā tu sevi iepriecini? Tu dzīvo burvīgā vietā. Tev jau Rīgu nevajag. Tev jau Ventspili nevajag. Vai vari pašpietiekami dzīvot?

Ai, šeit jau draugu ir vairāk kā sunim blusu. Šovasar it sevišķi. Re, tur vēl stāv matrači un bērnu ratiņi bija sastumti iekšā. Komandas mainījās cita aiz citas. Pa jūrmalu sauļojās. Es tikai vakarā apskatījos, vai ratiņos man kāds "padkidiš" nav atstāts. Ka nesāk bļaut.

Kā dzemdību nama tajā silītē, kur tos bērnus var atstāt.

Ir taču speciālas silītes. Un tad tie zvejnieki, bet tie te šovasar ir "norāmējuši", reti atbrauc. Mēs paši ar dēliem Ērikiem sametām vienreiz tīklus. Nav jau nekas dižs tajā jūrā, lai uz to varētu bāzēt kaut ko – pastāvīgu dzīvi. Nu, paldies dievam, man pensija ir. Visai pieticīga.

Man ir privātīpašums – vectēva platības tur pārvērtušās sen mežos. Un tur ir pilnīgs saimnieciskās darbības aizliegums. Tur trīskārši, pat četrkārši aizliegumi iet pāri tai līnijai. Tas turpat četri kilometri tālāk ir. Tieši tāpat kā pie jūras gandrīz. Īpaši saudzējamais dabas rezervāts tika iedibināts tajā: jūrmalas kāpas aizsargjosla un vēl Natura 2000 – Eiropas dabas parks. Mēs sēžam dabas parkā.

Un tā kā tas ir Eiropas dabas parks, ar saimnieciskās darbības aizliegumu pilnībā, tad panācām, ka par to kompensāciju iedod. Ja reiz tur nevar ne art, ne sēt, ne lopus ganīt.

Tad nav jēgas zemei.

Kad es aizbraucu uz saviem hektāriem, bijušajā vectēva saimniecībā, tad es dziedu to dziesmu: "Caur sidraba birzi gāju. Ne zariņa nenolauzu…"

Man vienīgi vajag malku. Es nevaru pieļaut, ka mans mežs tur sapūst uz vietas. Bet Eiropa tagad maksā normālu naudiņu par to. Un es varu dzīvot kā karalis, kā ķēniņš.

Lai tev veicas to statusu nostiprināt, atjaunot ķēniņu dzimtu galu galā.

Nu, re! Te jau brauc no Igaunijas pat. Kad tas te bija, kaut kādā 2018. gadā? Nē, ātrāk jau. Ar traktoriem – sadumpojās un brauc cauri Latvijai. Ja latvieši lauksaimnieki arī pievienotos! Jo Latvijā jau bija 11% teritorijas "Natura 2000" liegumos. Bet nu jau ir vairāk noteikti. Igaunijā un Lietuvā tāpat. Viņi brauca uz Eiropas Savienības centru ar protestu. Un panāca, ka tagad maksā 120 eiro. Bija 60, bet tagad ir 120 eiro par hektāru.

Izklausās labi. Izklausās, ka tev ir klājies labi pa šo laiku. Paldies tev par sarunu! Lai viss arī turpmāk notiek labi! Labi un labāk.

Tas ir tāpat kā Marks Tvens, kurš atbildēja savam draugam. Draugs atsūta viņam vēstuli bez markas. Iekšā uzrakstīts: "Nu sveiks, mīļais draugs! Man iet labi. Visu gaišu!" Marks Tvens padomā, iepako kārtīgu akmeni, iesaiņo un aizsūta pa pastu uz pēcmaksu un uzliek zīmīti virsū: "Šis akmens man novēlās no sirds, kad uzzināju, ka tev, draugs, klājas labi." Nu tad, lai jums arī klājas labi!

Paldies tev! Dod roku!

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!