"Mana dzīve nav jūsu pornogrāfija." Kā sievietes Korejā cīnās ar slepeni uzņemtiem seksa video

"Es jutos pazemota un iebiedēta, un sāku aizdomāties, vai es cenšos vainot nevainīgu cilvēku," turpina Kjunami.

Tiesa šo šokējošo patiesību par slavenību sadzirdēja tikai trīs gadus vēlāk. 2019. gadā policija bija saņēmusi informāciju par videoklipiem, ko slepeni bija nofilmējis šis dziedātājs. Likumsargi beidzot bija saņēmuši orderi.

Junga tālrunī tika atrasti slepeni uzņemtie video ar 12 meitenēm. Viņu vidū bija arī video ar Kjunami. Viņš ar šiem video bija dalījies sarakstē ar citām slavenībām.

Pašlaik dziedātājs izcieš cietumsodu. Viņam aiz restēm vēl jāpavada aptuveni pieci gadi.

Policija arī atklājusi, ka Kjunami lietā pret iesaistītajiem policijas darbiniekiem ir sākta iekšējā izmeklēšana.

"Naids var nogalināt sievieti"

Kad Jungs tika notiesāts, pret Kjunami un viņas izvirzīto apsūdzību sāka izturēties citādāk. Taču 2016. gadā, kad viņa tikko kā bija cēlusi trauksmi, teju neviens viņai neticēja. Tāpat viņa tolaik saņēma aizvainojošus komentārus internetā un bija grūti atrast sabiedrotos.

"Draugi man teica, ka es sabojāšu Junga dzīvi. Plašsaziņas līdzekļi nemitīgi par mani rakstīja, nepievēršot uzmanību tam, ka es ļoti ciešu," viņa atceras.

"Visa valsts runāja par mani, taču neviens neiestājās par manu aizstāvību."

Viņai bija ļoti grūti to izturēt. "Naidīgie komentāri var nogalināt sievieti," viņa teic.

Diemžēl viņas pieredze nav raksturīga tikai Dienvidkorejā. Cilvēktiesību organizācija "Human Rights Watch", kas nesen pabeidza pētījumu par seksuālās vardarbības upuriem Dienvidkorejā, secināja, ka ir ļoti grūti panākt taisnīgumu.

Digitālo seksa noziegumu skaits pieaug visā pasaulē. Lielākā daļa no tiem ir vīriešu slepeni uzņemti video ar sievietēm, kas pēc tam dalās ar šiem videoklipiem ar citiem cilvēkiem.

Modernās tehnoloģijas ļauj izmantot pogas lieluma un pat vēl mazākas kameras, ko var ievietot sabiedriskā tualetē, viesnīcas istabā vai ģērbtuvē.

Ātrais internets Dienvidkorejā ļauj ātri lejupielādēt un dalīties ar videoklipiem. Dažreiz šādi videoieraksti tiek pārdoti.

No 2013. līdz 2018. gadam Korejas policija ir saņēmusi vairāk nekā 30 000 sūdzību par slēpto kameru izmantošanu.

"Cilvēki, kuri ir piedzīvojuši šādus noziegumus, atklāj, ka pieredze ar policiju bija šausminoša," sacīja viena no ziņojuma autorēm Hezera Barra.

"Bieži vien policija atteicās klausīties upura sūdzības," viņa teic.

Cilvēktiesību aktīviste arī zina stāstīt, ka policijas darbinieki paņem šīs intīmā rakstura fotogrāfijas, ko meitenes iesniegušas kā pierādījumu un tās izrāda saviem kolēģiem, smejoties par meitenēm.

"Iedomājieties, kā ir saskarties ar šādu situāciju, kad jūs jau tā piedzīvojat, iespējams, sliktāko brīdi savā dzīvē," stāsta Barra.

"BBC News" sazinājās ar Dienvidkorejas policiju un atbildē saņēma paziņojumu, kurā minēts, ka tiek veikti pasākumi, lai apkarotu upuru diskrimināciju. Policijas paziņojumā arī teikts, ka tā ir izveidojusi vienības, lai izmeklētu ar internetu saistītus seksuālos noziegumus katrā pilsētā un provincē.

"Mums ir vairākas vadlīnijas - izmeklēšanas un likumdošanas jomā, kā arī cietušo aizsardzības un atbalsta jomā," tā policija. Tāpat arī tiekot domāts par seksuālās izglītības kursiem policijas darbiniekiem, kā arī cietušajiem ļauts izvēlēties viena dzimuma izmeklētājus, lai būtu ērtāk.

"Nogalināt bez ieroča"

Tiesa gan, daži upuri nespēj pārdzīvot šīs traumas. Kā teikts organizācijas "Human Rights Watch" pētījumā, kurā piedalās vairāk nekā 500 meitenes, upuri pēc šīs slepenās filmēšanas bieži kļūst depresīvi un rodas domas par pašnāvību.

Kopā ar kolēģiem mēs arī veicām vairākas intervijas ar slēptās filmēšanas upuriem, kas izdarīja pašnāvību pēc tam, kad kolēģis viņu slepeni bija nofilmējis ģērbtuvē. Viņa domāja, ka nekad nespēs atbrīvoties no šīs kauna sajūtas. Tika intervēti arī upuru tuvākie cilvēki.

"Nogalināt var arī bez ieroča," tā teica pašnāvību izdarījušās meitenes tēvs.

Kjunami vēlas, lai Dienvidkorejas sabiedrība aizdomātos, kā tā izturas pret seksuālo noziegumu upuriem.

"Cietušie nav necienīgi cilvēki, pret kuriem var izturēties, kā jūs vēlaties, un viņi nav kļuvuši par upuriem sava stulbuma dēļ," viņa saka. "Šiem cilvēkiem vienkārši nepaveicās. Ja arī jums nepaveiksies, jūs varat kļūt par upuri," tā Kjunami.

Par laimi viņai izdevās pārvarēt pārdzīvoto, dodoties prom no pilsētas, kurā dzīvoja.

"Es pametu skolu un apmeklēju psihiatru. Devos uz provinci, kur mani neviens nepazina. Izlasīju tūkstošiem grāmatu, domājot, ka pasaulei ir jāmainās. Man arī palīdzēja sarunas ar citiem seksuālās vardarbības upuriem. Es izturēju sāpes cerībā, ka kādreiz atklāsies patiesība, un cilvēki sāks vairāk domāt par šīm lietām," teic Kjunami.

Lai visi zina!

Seula ir liela pilsēta, kur dzīve rit ātrā tempā, bet ārpus tās, ciematos cilvēki pārsvarā ir konservatīvi. Tas nozīmē, ka daļa sabiedrības neuztver vardarbību pret sievietēm pārāk nopietni, un no sievietēm tiek gaidīts, ka viņas ievēros stereotipiskas dzimumu normas.

Šajā kultūrā digitālo seksuālo noziegumu upuri bieži tiek uzskatīti par "aptraipītiem".

2018. gadā kāda sieviete, kuras partneris guļamistabā bija uzstādījis miniatūro kameru, bija atklājusi šo faktu saviem vecākiem, kas meitai pārmeta pārāk provokatīvu ģērbšanās stilu.

Attieksme pret šo jautājumu sabiedrībā mainās, bet lēnām. Jaunas sievietes sāk saprast, ka var par šo jautājumu runāt publiski. 2018. gadā desmitiem tūkstošu demonstrantu izgāja ielās, aicinot stingrāk izturēties pret slēpto kameru noziegumiem. Viņu sauklis bija - "Mana dzīve nav jūsu pornogrāfija".

Pēc šiem protestiem tika mainīti daži likumi, taču sods par šādu noziegumu vainīgajiem joprojām ir viegls.

"Katra sieviete, kas pārdzīvojusi šādu noziegumu un katrs eksperts, ar kuru mēs runājām, teica, ka ir nikni par vieglajiem tiesas spriedumiem šādu noziegumu pastrādāšanas gadījumā. Mēs uzskatām, ka viņiem ir taisnība," saka Barra.

"2020. gadā 79% no tiem, kas notiesāti par filmēšanu bez piekrišanas, saņēma nosacītu sodu, naudas sodu, labākajā gadījumā - abus," viņa atklāj. Tas ir maksimums un piespriestie sodi bieži neatbilst noziegumu smagumam.

"Saskaņā ar likumu par seksuāliem noziegumiem - fotogrāfiju un video uzņemšana un izplatīšana bez piekrišanas, iespējams saņemt sodu līdz septiņiem gadiem," zina stāstīt Barra.

Viņa mudina valdību izveidot komisiju, lai novērtētu sodu atbilstību noziegumiem. Cita starpā šī komisija var dot iespēju cietušajiem pieprasīt kompensāciju administratīvās lietas ietvaros - tagad viņi to nevar izdarīt.

Kjunami cīnās upuriem nodrošināt tiesisko aizsardzību, lai pasargātu viņus no iebiedēšanas internetā. "Tagad, kad Korejas sabiedrība apzinās upuru ciešanas, tai ir jāiet tālāk un jāizveido institucionāla sistēma viņu aizsardzībai," viņa saka.

Dienvidkorejas Tieslietu ministrija "BBC News" sacīja, ka vadlīnijas tiesām tika mainītas šā gada janvārī, lai labāk atspoguļotu šādu noziegumu upuru ciešanas. "Dienvidkorejas sievietēm tas patiešām ir ļoti svarīgs jautājums," saka Barra.

"Digitālie seksa noziegumi apgrūtina Dienvidkorejas meiteņu un sieviešu dzīvi. Viņas jūtas neērti sabiedriskās vietās, transportā un apmeklējot tualeti. Tas ietekmē to, kā viņas ģērbjas un kam uzticas," turpina Barra.

"Ir svarīgi, lai valdība darītu vairāk, lai novērstu šādus noziegumus un nodrošinātu taisnīgumu un kompensāciju upuriem."

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!