"Ēēēē, oooo, baznīcā! Tas taču ir kaut kāds ārprāts!" Atklāta saruna ar "Suitu sievām" (1)

Es saprotu, ka ansamblis "Suitu sievas" – tas ir tāds nebeidzams process. Kā viena aiziet pie dieviņiem, tā nāk jauna vietā.

Mums jau nav jāgaida, kad viena aiziet. Nāk jau kāds jauns klāt arī tad, kad neviens nav aizgājis.

Tātad jūsu skaits pieaug.

Bija viens tāds brīdis, kad gandrīz vai katru pusgadu nāca kāds jauns klāt. Un tādi īsti labi dziedātāji. Tikām līdz septiņpadsmit. Bet viss jau mainās mūsdienās. Strauji mainās. Tad sadomā, ka ir vai nu jābrauc uz Rīgu, meklēt ko labāku…

Bet patiesībā mums nav tādu laimes meklētāju. Bet ir gan, ka grib mācīties.

Nebūdami suiti? Arī tādi ir?

Kā tas ir: nebūdami suiti?

Kas nav pēc izcelsmes suiti.

Redziet, kā ir ar to suitu būšanu. Ir tā, ka viņš var piedzimt, uzaugt un neatzīt sevi par suitu. Un viņam var nepatikt suitu kultūra. Viņu tas viss kaitina. Ir daži tādi cilvēki. Bet ir tādi cilvēki, kas atnāk te, padzīvo gadiņu, pat ne gadu, un viņš ir iekšā tik ļoti tajā suitu kultūrā.

Tas viss viņam aiziet pie sirds, ka neviens neiedomājas viņu nesaukt par suitu.

Un viņš pats ir lepns. Tāda bija (Sandra) Kalniete. Viņa sevi uzskatīja par suiteni. Viņai te bija mājiņa, viņa uzšuva sev suitu tērpu.

Ārkārtīgi skaists paraugs ir prāvests Andris Vasiļevskis. Viņš te nokalpoja kādus astoņus gadus. Viņam tā suitu kultūra tik ļoti bija pie sirds, ka, lai arī viņu pārcēla citā vietā, viņš te ir katru mīļu brīsniņu. Viņš ir pie mums un palīdz gan ar padomu, gan ievedis tādās labās lietās. Kā piemēram, viņš saka tā: "Katrai tautai ir kas ļoti svarīgs. Jums tas ir suitu dziedājums – suitu burdons. Ja jūs to, katoļi būdami, to suitu burdonu nevarat dabūt iekšā svētajā misē, tad jūs neesat suiti." 

Sākumā man likās: apžēliņ, nu traks, traks cilvēks. Ēēēē, oooo, baznīcā! Tas taču ir kaut kāds ārprāts! Viņš saka: "Jā, bet kā tad afrikāņi var pat dejot baznīcā?" Tad mēs sevi tā sapurinājām. Ja to būtu kāds cits teicis, tad laikam nebūtu izdarīts tas darbiņš.

Un mēs – jā, pagāja kāds mēnesis, varbūt vairāk, bet pamazām, pamazām viens dziedājums, otrs dziedājums, izmantojām, protams, baznīcas tekstus, bet melodija ir burdonu melodija. Un bija tā, ka tā mūsu dziedāšana izplatījās pa visu Latviju. Citi nosodīja, bet citi teica, ka tas ir kaut kas oriģināls un patīkams. Mūs uzaicināja dziedāt Aglonā Svētajā misē 14. augustā. Lielā nakts mise.

Burvīgi! Jūs precīzi to skaitu droši vien nezināt tagad pateikt, bet cik apmēram jūsu ansamblī suitu sievas ir bijušas pastāvēšanas laikā?

To gan ir grūti pateikt. Redziet, Rita Drīzule, kurai šosvētdien palika simts gadi, viņai bija piemiņas brīdis Gulbenes novada Tirzas kapos. Guntis Pakalns uzaicināja – varbūt mēs arī no tālienes varam viņai kādu sveicienu veltīt. Viņa bija tā, kas uzaicināja Veroniku Porziņģi - viņas bija gandrīz viena vecuma – dziedāt Aizputes dziesmu svētkos. Savācās maza grupiņa. To varētu saukt par ansambļa "Suitu sievas" dibināšanu. Bet to nosaukumu "Suitu sievas" mums iedeva Gunārs Piesis, kad mēs filmējāmies filmā "Pūt, vējiņi" 1973. gada vasarā.

Ja jāsaka, cik ansamblī "Suitu sievas" priekšdziedātāju un cik dziedātāju bijis, to nemaz nevar pateikt.

Bucmaņu ciemā bija sava priekšdziedātāja. Katrā vietā bija kāda grupiņa. Vajadzēja tikai būt tam galvenajam priekšdziedātājam. Pārējās pievilka klāt. Tas sastāvs mainījās. Ja skaita no dibināšanas gada, no 1955. gada, ko uzskata par ansambļa dibināšanas gadu, es domāju, ka varētu būt ap astoņdesmit. Varētu būt.

Jūs minējāt dibināšanas gadu. Es kaut kur uzdūros informācijai, ka "Suitu sievas" ir dibinātas 1924. gadā.

Aha! Jā! 1924. gads. Nav tā, ka tas ir saistīts ar "Suitu sievām". Kad Luds Bērziņš – pēc izcelsmes basenieks (basenieki – Busu muižas iedzīvotāji) - uzaicināja suitus uz Rīgu parādīt suitu kultūru – suitu kāzas. Salasījās kopā – tur vairāk bija basi, bija vairāki no Alsungas novada. Cik cilvēku, nevaru precīzi pateikt. To Jansone Lidija vairāk zina. Viņa pētījusi sīkāk. Bet tas ir 1924. gadā, kad viņš aizveda suitus uz Rīgu, un tāpēc uzskats ir tāds, ka tā ir pirmā reize, kad suiti tiek uz skatuves. Tas būtu pareizais formulējums.

Tā tad ir pirmā reize – suitu redzamākā manifestācija.

Jā, otrais bija 1925. gads, kad Emilis Melngailis – viņš te ciemojās, pa Kurzemi brauca, pierakstīja visādus meldiņus un tā. Paldies viņam par to. Viņš ļoti daudz ir izdarījis suitu labā. Viņš 1925. gadā otru reizi aizveda suitus uz Rīgu.

Jā. Suitenēm ir diezgan paasa mēle. Sakiet, vai tas nav kādreiz radījis arī kādus sarežģījumus?

Un kas?!

Vai ir kādi nepatīkami gadījumi bijuši?

Ir. Nepatīkami? Es nezinu. Mums ir tāds teiciens… Kad mums atnāca prāvests Andris, viņš vēl atceras, ka esmu teikusi: "Ja tu, Andri, apvainosies, tu dabūsi vēl." (Smejas.) Nu tā. Bet viņš neapvainojās.

Mūsu raidījumā intervējām Pēteri Kļavu. Viņš teica apmēram tā - ja jūs esat apvainojušies, tad jūs esat muļķi.

Nu taisni tā. Tā jau arī ir.

Padomju laikos jau tika bremzēta folkloras kustība. Ilgs laiks pagāja, līdz izdevās pārraut folkloras mūzikas parādīšanos plašāk. Jūs esat pietiekoši ilgi “Suitu sievās”. Ja nemaldos, no 1967. gada.

Jā.

Jūs tos padomju gadus atceraties?

Jā.

Vai nebija sarežģījumu ar padomju varu?

Nē.

"Suitu sievas" netika piebremzētas?

Nē. Vienreiz bija tāds gadījums. Bet toreiz gan neviens mūs nebremzēja. Tas notika Kabilē. Bija tur kaut kāda līguma slēgšana ar rīdziniekiem. Tur bija klāti galdi. Padomju laikos jau viss gāja uz urrā. Mēs, "Suitu sievas", bijām uzaicinātas dziedāt tur. Un tur iekšā viņi ēd, dzer un līksmojas. Ārā ir drausmīgi auksts. Mēs tur tādā priekštelpā salstam nost, bet mūs neaicina.

Viena stunda paiet, otra stunda paiet un mēs bijām riktīgi apvainojušās. Mēs teicām - kad mēs iesim iekšā, mēs riktīgi apdziedāsim.

Kad iegājām iekšā, partijas sekretārs, kas sēdēja tiem Rīgas kungiem blakus – Lankenbergs - lai viņam vieglas smiltis – rāvās, rāvās, rāvās, bet tas arī bija viss. Laikam pāri sarkanai līnijai nebija, bet uzdevām gan.

Tos kompartijas bosiņus īsti tā nevarēja…

Un tad, kad beigās mūs pie galda paaicināja, viņi jautāja: "Kāpēc jūs tik šausmīgi mūs apdziedājāt?" Bet, ja jūs tur saltu un mēs iekšpusē ēstu? Skaidra tā situācija.

Kādas ir tālākās ieceres? Jūs koncertējat tik intensīvi kā kāda rokmūzikas grupa.

Trīs gadus atpakaļ tas bija. Tas bija rekords - 253 pasākumi. Tie nav tikai koncerti. Tās ir tikšanās, viss, kur mēs esam piedalījušās. Viss tiek ļoti dokumentēts. Bet ar visu šo kovida laiku mēs neslēpjam sveci zem pūra. Ejam.

Jūs par dokumentēšanu ierunājāties. Jūs pašas to dokumentējat? Jums ir sava ansambļa hronika vai kā to sauc?

Tādas hronikas nav, bet ir par visiem pasākumiem – ar laiku, kurā vietā notika un tā.

Jūs esat Latvijā pieprasītākas nekā Lady Gaga. Kas tad tuvākajā laikā notiks? Kādas ieceres? Kur brauksiet? Uz Ņujorku, Sidneju, Daugavpili vai Rīgu?

Nu, tie mūsu ceļi ir gājuši diezgan tālu pasaulē. Bijām Japānā 2000. gadā. Francijā mēs desmit dienas lielās katedrālēs dziedājām. Mēs bijām Čikāgā, kad simts gadus svinējām, tur bija "Suitu sievas". Plānot – tā grūti pateikt. Nāk jauni draugi, uzaicinājumi. Tas ir diezgan spontāni. Es zinu, ka viena maza grupiņa dosies uz Gruziju, bet tās nebūs "Suitu sievas", bet kaut kas no suitiem būs. Ir tie starpvalstu projekti. Bet tāda lielāka ceļošana nav "Suitu sievām" ieplānota.

Lielāks pasākums būs 25. septembrī. Tās ir Baltu dienas. Tur brauc lielāko tiesu lietuvieši, un es nezinu, kas vēl, bet katrā ziņā bez suitiem tur iztikt nevar. Mēs tos svētkus ievadām.

Palūgsim skatītājus to iegaumēt. Un paldies jums par sarunu! Paldies par uzņemšanu arī!

Paldies, ka turat mūs tādā godā, ka varam tikt arī "Apollo.lv" portālā! Paldies!

Labdien, Ance!

Labdien!

Jūs, es saprotu, pārstāvat atkal jaunāku suiteņu paaudzi. Kādi ceļi jūs pie "Suitu sievām" noveda? Kāpēc tāds lēmums?

Tas ir mantojums ģimenē. Es ģimenē pārstāvu jau trešo paaudzi, kas dzied "Suitu sievās". Mana vecmāmiņs dziedāja, mana mamma dzied, un tagad dziedu arī es.

Jums nav kādreiz radusies vēlme aizbēgt uz Rīgu?

Nē. Ko es Rīgā darīšu? Tur daudz cilvēku, daudz mašīnu. Visi saspiedušies tur viens otram virsū. Kas man nekaiš te? Brīvība, pašiem sava māja, zemīte, kur var visu stādīt. Lauciniekiem nav ko darīt Rīgā.

Šo vietu gan īsti par laukiem nevarētu nosaukt. Vispār ir jau vērojama kustība, ka pilsētnieki bēg no pilsētām ārā.

Ja jūs nākat no suitu dzimtas, tad jums ir raksturīgs arī suitu patriotisms.

Arī, jā. Suitu spītība. Tā ir mantota. Pašreiz cenšos to mācīt jaunajiem suitiņiem. Skolu bērnus Alsungas skolā. Mūsu mazie suitiņi jau mācās suitu kultūru.

Vai Alsungas skola ir kaut kā ieprogrammēta apzināt suitu kultūrvēsturi, tradīcijas?

Protams, Alsungas skolā ir novadmācība, kurā, protams, lielāko daļu tiek runāts par suitiem. Ir izdota grāmata, kura ir radīta suitos, ar suitu skolotāju līdzdalību. Un, protams, ar Ilgas Leimanes palīdzību. Tad notiek arī ar suitu kultūru saistīti pasākumi. Piemēram, Miķeļsvētki. Tie ir lieli svētki arī skolā, kad bērniem tiek rīkots liels pasākums.

Vispār jau nav joki. Suiti ir panākuši, ka suitu kultūrtelpa iekļauta UNESCO Pasaules nozīmes Nemateriālās kultūras mantojuma vērtību sarakstā. Kādas tas "Suitu sievām" un suitu teritorijai ir pavēris plašākas iespējas?

Pavēra. Tagad nemācēšu nosaukt visas tās labās lietas, kas saistītas ar to. Pati esmu "Suitu sievās" četrus gadus. Vēl neesmu tik daudz apguvusi suitu nemateriālas kultūras vēsturi. Bet tur daudz strādā suitu biedrības - kā to UNESCO sasaistīt kopā ar suitu kultūru.

Šejienes barons Johans Ulrihs fon Šverins – diemžēl vienā "pārtijā" viņa kolēģi baronu kā citādāk domājošu noindēja. Kā katoliciski domājošu luterāņu vidē. Paralēles ir pārāk skarbas, bet jautājums - kā suiti, būdami mazliet citādāk domājoši, jūtas Kurzemē?

Suiti lepojas.

Vai jūs jūtat kādu pretestību?

Ah... es neteikti, ka pretestību, bet atšķirību no citiem jūtu.

Suiti lepojas ar to, kas viņi ir, un ir uzticīgi savai kultūrai un savam mantojumam.

Suiti, protams, ir unikāla lappuse Latvijas vēsturē. Tā vēsture te mazliet jāpiemin. Cik ir lasīts, šejienes barons samīlējās poļu skaistulē. Bet poļu skaistule viņa uzstādīja noteikumus – jā, es ar tevi precēšos, bet tev un taviem "darba ņēmējiem" ir jāpāriet katolicismā. Es domāju, ka viņam pamatā ar pārējiem baroniem mazāk bija reliģiskas nesaskaņas, bet, iespējams, viņš tam laikam bija modernāks "darba devējs".

Nu, it kā ļoti ārišķīgs bijis, viņam vienmēr blakus esot bijusi gvardu komanda franču armijas formās, bet viņš esot ļoti labi rūpējies par saviem cilvēkiem. Un šie cilvēki viņu mīlējuši.

Gribētos teikt – arī kā pašlaik, dažiem tu esi mīlēts, dažiem ne tik ļoti. Tā kā palasīt, kāds viņš bija, mēs varam tikai kādā vēstures arhīvā. Bet ir rakstīts arī, ka viņš bijis ļoti stingrs. Protams – kā tik īsā laikā var dabūt visus savus iedzīvotājus līdzīgos tērpos?! Viņš to noteikti panāca ar stingrību. Ar mīļumu un labumu – šaubos .

Ar burkānu.

Un ticību mainīt - kādreiz tas noteikti bija ļoti liels solis!

Es arī tā domāju, ka tas Latvijas vēstures kontekstā ir kaut kas ļoti savdabīgs.

Jūs turpināsiet dziedāt "Suitu sievās"?

Jā, es turpināšu, es jau tik tagad sāku. Man jau ir jāapgūst un jāmācās ļoti daudz.

Piemēram?

Burdona dziedāšanā esmu tikai tagad sākusi apgūt locītājas lomu, visus šos četrus gadus esmu bijusi tikai vilcēja, kas velk to "ē", lai gan pati galvenā loma burdona dziedāšanā ir tas "ē". Tomēr arī vilcēja, locītāja loma ir ļoti svarīga. Un īpaša vieta, manuprāt, ir saucējai. Un saucēja var būt tā, kurai galvā visvairāk pantu.

Es saprotu, ka saucējai ne vienmēr tie panti ir gatavi, jūs pat visbiežāk improvizējat. Šī saucēja ir tā, kura improvizē?

Jā, jā. Protams, visbiežāk izmantojot kādu tautasdziesmu, kas jau ir zināma, izmainot pāris vārdus. Tā nu iznāk tas jaunais, tā improvizācija. Un locītājai ir jāprot atcerēties, ko sauca saucēja.

Paldies jums par sarunu! Lai viss notiek!

Paldies jums!

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!