Kā viņas audzina bērnus un cīnās ar nabadzību. Trīs Krievijas vientuļo māmiņu pieredzes stāsti (27)

Olgai ir arī vēl citi kredītmaksājumi, tādējādi no algas tiek atskaitīti vēl 10%. Kas paliek, tiek tērēts pārtikai.

Viņa ir precējusies, bet trim meitām iztiku pelna viena, kā arī pati maksā hipotekāro kredītu. Vīrs nestrādā. Viņš darba dienās no bērnudārza izņem jaunāko meitu, sagaida mājās Olgu ar gatavām vakariņām un mazgā traukus. Bērni tētim ir ļoti pieķērušies.

Olga divas reizes centās pamest vīru.

"Daudzi mani nesaprot un norāda, ka vīrs taču man palīdz un ko tad es vēlos!? Bet es par to maksāju ar saviem nerviem un naudu – vieglāk būtu pieņemt darbā mājkalpotāju."

Taču vīru nomainīt pret mājkalpotāju nav tik vienkārši, jo aiziet no viņa būtu pārāk dārgi.

Sākotnēji vīrs strādāja, nedzēra un nesmēķēja

Olga uzauga ar patēvu, kurš piedzēries skraidīja pa māju ar cirvi. Māte tādos brīžos kliedza: "Zvaniet policijai!" Olga tā arī izdarīja, reiz patiešām izauca policiju un tad ģimene pārmeta meitenei, ka tēvam nu būs problēmas.

Olgas pirmais vīrs bija nedzērājs. Esot pirmās meitas gaidībās, viņa uzzināja, ka patiesībā vīrs nav nedzērējs, bet gan kodēts alkoholiķis. Kad aizdzēries, zaudējis darbu. Olga droši zināja, ka nedzīvos kopā ar cilvēku, kas dzer un sit. Meitiņai vēl nebija divi gadi, kad viņa iesniedza šķiršanās pieteikumu.

"Aleksejs radikāli atšķīrās no tiem vīriešiem, ko biju redzējusi. Kluss, nedzērājs, nesmēķētājs un tobrīd strādāja," tā Olga atceras tikšanos ar savu tagadējo vīru.

Viņi iepazinās darbā. Aleksejs bija apsargs, lai gan viņam ir augstākā izglītība. Olgai patika, ka Aleksejs ir izglītots, jo arī pati pēc 9. klases apmeklēja vērpšanas skolu vietējā rūpnīcā, pēc tam iestājās koledžā, kur apguva korespondenci un jau vēlāk absolvēja institūtu. Viņa allaž tiecās pēc augstākiem amatiem un lielākas algas.

Tagad vīrs visu laiku sēž Olgas viedtālrunī, skaidrojot savu rīcību, ka "mums viss ir kopīgs". Tāpat viņš lasa sievas sarakstes "WhatsApp", no mājas laiž viņu ārā vien tad, kad jādodas uz darbu.

Viņš pats augām dienām ir mājās. Ja arī viņš atrod darbu, tad ilgstoši tajā nepaliek, jo nevēlas strādāt par 20 tūkstošiem rubļu (aptuveni 230.95 eiro), bet par priekšnieku ar lielu naudu darbā viņu neviens neņemot, Olga atstāsta vīra nostāju pret darbu.

Ģimenē regulāri ir skandāli un konflikti, kā rezultātā tiek sisti trauki un lustras.

Pēc neveiklas pauzes Olga atzīstas, ka arī gultā nevar atteikt vīram. Viņa saka, ka tiešas vardarbības nav, bet, ja vīram atsaka mīlēties, tad skandāls garantēts līdz pusnaktij.

Vieglāk esot "izturēt divas minūtes", saka Olga, nekā uzklausīt jautājumus: "Vai esi citu atradusi?"

"Vai tu nevari saprast? Es neeju pie kāda cita, bet gan prom no tevis!" Olga sarunas laikā gandrīz kliedz, it kā viņas vīrs būtu līdzās. Bet vīra šeit nav. Saruna norisinās apsarga istabā biroju ēkā, kur Olga strādā ik pēc trim dienām. Sieviete atzīst, ka tikai šajās darba dienās, kad viņa nav mājās, izdodas atpūsties.

Divi bēgšanas mēģinājumi un trīs kredīti

Olgu palikt laulībā piespiež kredīti. 2010. gadā pēc meitas Diānas piedzimšanas viņa saņēma pabalstu un noformēja hipotekāro kredītu divistabu dzīvoklim Barnaulā. Tagad nav iespējams vienkārši pārdot kredītā paņemto dzīvokli.

Pastāv papildu ierobežojumi hipotekārajam kredītam, kurā ir ieguldīts pabalsts. Šāds mājoklis ir kopīgs visiem ģimenes locekļiem. Olgai bija pienākums noformēt šo dzīvokli ne tikai uz sevi, bet arī uz vīra vārda. Un līdz brīdim, kamēr bērni nav pieauguši, nav iespējams pārdot šādu dzīvokli bez bērnu tiesību aizsardzības iestāžu atļaujas. Olga saprot, ka vīrs nemaksās hipotekāro kredītu, jo viņam vienkārši nav, ko maksāt, bet viņai ir jāmaksā, jo ir galvotāja.

Turklāt 2011. gadā Olga paņēma divus aizdevumus, lai palīdzētu vīramātei (pirmā vīra māte, ar kuru Olga komunicēja arī pēc šķiršanās, pēkšņi saslima ar vēzi). Tieši tādēļ katru mēnesi Olgai tiek atvilkti 10% no algas.

Pirmo reizi Olga pameta savu otro vīru 2012. gadā. Kopā ar trīs gadus veco meitu Diānu viņa aizbrauca uz Ņižņijnovgorodu. Viņa lūdza savā darba vietā – bankā, pārcelt viņu uz citu filiāli. Bet dzīvot citviet un turpināt apmaksāt Barnaulas dzīvokļa kredītu, viņai neizdevās.

Pēc pusotra gada Olga bija spiesta atgriezties pie vīra kredīta dēļ - viņai sāka zvanīt bankas drošības dienesti.

Pēc divām ķeizargrieziena dzemdībām un citām sieviešu līnijas veselības problēmām, ārsti Olgu bija brīdinājuši, ka viņai vairāk nevar būt bērni. "Es nodomāju, paldies Dievam, bet tad uzzināju, ka esmu stāvoklī ar Milanu," atceras Olga. Tā arī pasaulē nāca viņas un Alekseja otrā meita.

2021. gada priekšvakarā Olga saprata, ka nespēj vairs izturēt šādu ģimenes dzīvi. Toreiz ar darbu bankā vēl viss bija kārtībā - viņa saņēma algā 30 tūkstošus rubļu (aptuveni 346.42 eiro). Olgai šķita, ka ar šādu naudu ir iespējamas dzīvot atsevišķi, turpinot maksāt hipotekāro kredītu. Otrajam bēgšanas mēģinājumam viņa rūpīgi gatavojās. Vienojās ar savu draudzeni, ka varētu padzīvot pie viņas, aiznesa uz darbu visus savus dokumentus.

Taču bēgšana notika steigā. Vīrs parasti no mājas neiziet. Lai vismaz stundu varētu sagatavoties, viņai nācās melot un piedāvāt vīram tikties darbā. "Aiziesim tev kaut ko nopirkt," ar šādu piedāvājumu viņa bija vīru izvilinājusi no mājas.

Pa to laiku Olga ar taksometru piebrauca pie mājas, paķēra meitas un dažas lietas. Viņai bija svarīgi paņemt līdzi mīļoto kaķi: "Tas ir mans kaķis. Vīrs to uzreiz būtu izmetis." Tāpēc lielākā daļa lietu tā arī palika dzīvoklī. Tāpat viņa paņēma līdzi tikai turpmāko hipotēkas maksājumu, jo nevēlējās nokavēt maksājumu kā pagājušajā reizē. Olgai nebija uzkrājumu.

Aleksejs gan nekad nepacēla roku pret Olgu. Un tomēr viņa ir dusmīga par jautājumu, kāpēc vajadzēja bēgt slepenībā nevis aiziet prom, viņam redzot: "Viņš ir gandrīz 180 cm un sver gandrīz 100 kilogramus."

Pusgadu pēc bēgšanas no vīra Olga secina: "Neviens nepalīdzēs. Nevajadzētu paļauties ne uz palīdzības centriem, ne draudzenēm, ne radiem. Nevienam nav vajadzīgi citu bērni un problēmas. Viss jārisina pašai."

Olga sarunāja ar draudzeni, ka padzīvos ar bērniem pie viņas. Jaungada brīvdienās viņa saprata, ka šajā mājā vairs nepriecājas par viņu klātbūtni. Olga sāka apzvanīt krīzes centrus sievietēm. Barnaulā tādi ir divi. Vienā no tiem teica, ka viņu prioritāte ir sievietes, kurām nav Barnaulā deklarēta dzīvesvieta. Otrā centrā paziņoja, ka tas tiek slēgts astoņos vakarā. Savukārt Olga strādāja bankā no deviņiem rītā līdz deviņiem vakarā. Turklāt ik reizi, ierodoties centrā, bija jānodod negatīvs Covid-19 tests, un tā ir papildu nauda, kas Olgai gandrīz bija beigusies.

Olga sazinājās ar Aļonas Popovas kustību "Ты Не Одна" ("Tu neesi viena"). Viņai tika piedāvātas tiešsaistes sesijas ar bezmaksas psihologu, bet citādi palīdzēt nevarēja.

Viņa pat gāja uz pieņemšanu pie deputātiem, kur izklāstīja savu problēmu un lūdza palīdzību. Liberāldemokrātiskajā partijā kā palīdzība viņai tika piešķirti vairāki lielizmēra T-krekli ar partijas emblēmu. Savukārt partija "Справедливой России" ("Godīgā Krievija") piedāvāja bezmaksas advokātu, bet Olga jau pati bija internetā atradusi sev aizstāvi.

Ar šīs juristes palīdzību viņa noformēja dokumentus par laulības šķiršanu, mantas sadali un uzrakstīja lūgumu sadalīt hipotēkas summu starp bijušajiem laulātajiem.

Taču tiesa dokumentus nepieņēma, jo viņa iepriekš nebija samaksājusi nepieciešamo nodokli. "Valsts nodoklis par īpašuma sadalīšanu ir vairāk nekā seši tūkstoši (aptuveni 69.28 eiro), kur es ņemšu šādu naudu?" sašutusi ir Olga. Dokumenti tika nosūtīti atpakaļ uz dzīvesvietu pie vīra, kurš tādējādi uzzināja, ka sieva mēģina no viņa šķirties.

Janvārī Olga devās prom no draudzenes mājas un noīrēja istabu. Viņai bija jāmaksā ne tikai par īrēto istabu komunālajā dzīvoklī, bet arī par dzīvokli, kurā dzīvoja viņas vīrs. Olga saprata, ka vīrs nemaksās kredītu un parāds tāpat tiks novelts uz viņas pleciem. Martā pēkšņi atklājās, ka banka "ФорБанк", kuras zvanu centrā strādāja Olga, bija zaudējusi licenci. Darbinieki varēja doties dīkstāvē un algas tika strauji samazinātas. Maijā Olgai beidzās paziņu aizdotā nauda.

Vienkārši nebija vairs naudas, lai samaksātu par īrēto istabu. Viņa bija spiesta ar bērniem atgriezties dzīvoklī, kur mitinājās vīrs.

Cerība, ka visas bēdas beigsies 2028. gada vasarā

Meitas priecājas, ka viņām atkal ir sava istaba - it kā tikko būtu atgriezušās mājās no brīvdienām. "Jūs taču nevarat dzīvot bez manis, vai ne?" vīrs bija sajūsmā. Taču drīz vien viss atgriezās vecajās sliedēs, jo vīrs sāka pārmest Olgai, kāpēc viņiem vairs nav automašīnas. Kad Olga ar bērniem viņu pametusi un viņš palicis bez iztikas līdzekļiem, devies pelnīt naudu ar savu automašīnu, piegādājot pārtiku, bet iekļuvis satiksmes negadījumā. Ja Olga nebūtu aizbēgusi, tad automašīna būtu palikusi neskarta. Savukārt Olga domā, kas būtu noticis, ja viņa nebūtu apprecējusies.

"Es nepazīstu nevienu normālu ģimeni," viņa atzīstas. "Ja vīrs arī pelna, tad viņš ir "staigulis", bet sieva gaida mājās. Vai arī sit, vai dzer, vai nav skaidrs, ko dara. Sievietei jācenšās, lai viņai viss ir pašas sarūpēts. Ja vien es nebūtu apprecējusies, būtu nopelnījusi naudu savam dzīvoklim un man nebūtu jāņem hipotekārais kredīts, un pēc tam būtu apceļojusi pasauli."

Kopš bērnības Olga sapņo reiz ieraudzīt Losandželosu. "Es tik ļoti gribu pastaigāties gar okeānu, lai ir baltas smiltis un palmas. Reiz es padalījos ar šo sapni. Mans vīrs tagad katru reizi mani izsmej, kur es tāda muļķe došos."

Taču Olga nav zaudējusi ticību, ka reiz nokļūs Losandželosā. Olga ir 41 gadu veca un viņa stingri nolēmusi, ka līdz 45 gadiem, viņa tiks galā ar savām problēmām. "45 gadi ir pagrieziena punkts, jo 45 gadu vecumā es mainīšu pasi," viņa paskaidro.

Olga dzelžaini ir nolēmusi, ka jaunajā pasē viņai noteikti būs cits uzvārds un vairs nebūs norādīts vīrs. Ja neizdosies 45 gados, tad noteikti 48. Vēl atlicis samaksāt hipotekāro kredītu - 520 tūkstošus rubļu (aptuveni 6004.63 eiro). Olga atver bankas lietojumprogrammu un parāda datumu, kad beidzas maksājumi - 2028. gada 23. jūnijā. "Un tad viss, dvēsele metas debesīs," viņa klusi piebilst.

Otrās Olgas stāsts: "Aizbēg no vīra nezināmā virzienā"

Aizmugurē cementa rūpnīca, pa kreisi - skola, kuras remontdarbiem tieši šī ražotne nesen piešķīrusi naudu. Labajā pusē sākas stepe, no kuras paveras skats uz vecu ūdenstorni.

Olgas Antonovas māja ir kalna pakājē, Akkermanovkas ciemata nomalē - netālu no Orenburgas apgabala un Kazahstānas robežas.

Labsirdīgais kaukāza aitu suns cenšas uzlikt ķepas uz katra viesa pleciem. No kūts dzirdams kā blēj aitas un kliedz tītars. Aiz glīta zila žoga divi zirgi un poniji mielojas ar sienu - galvenais saimniecības darbaspēks. Pirms divām dienām divas poniju ķēves tika vestas kumeļos. Viņas dzīvo atsevišķā aplokā ar smieklīgiem garkājainiem kumeļiem. Olgas meita, pirmklasniece Ļiza noglāsta kumeļu, nēsā uz rokām paklausīgo kaķi Marķīzu un izliek savas rotaļlietas uz mājas lieveņa.

Šajā mājā Olga apmetās pirms septiņiem gadiem, kad meita Ļiza nebija pat sešus mēnešus veca. Viņa jau agrāk bija sapratusi, ka ir jāiet prom no vīra. "Viņš dzēra, bet arī nedzēris uzvedās kā muļķis. Tik ļoti viņš bija sapuvis," Olga īsi raksturo vīru. Ir nepatīkami viņu atcerēties. Olga arī īsi piebilst, ka vīrs aizvainojis viņas pusaudžu vecuma dēlus no pirmās laulības.

Jauno māju Olga iegādājās par pabalstu, ko saņēma, kad pasaulē nāca meita Ļiza, kas ir sievietes trešais bērns. Māja izmaksāja 500 tūkstošus rubļu (aptuveni 5773.68 eiro). Nekustamā īpašuma iegādei bija jāpievieno sava nauda - 200 tūkstoši rubļu (aptuveni 2309.47 eiro), ko viņa bija iekrājusi dažu mēnešu laikā, gatavojoties slepenai aiziešanai no vīra.

"Mans vīrs tolaik atradās mājas arestā. Viņam uz kājas bija uzlikta sprādze un regulāri bija jādodas atrādīties policijai.

Reiz aizgāju uz policiju un saku, lai nākamreiz viņu patur ilgāk. Bet pati tikmēr ātri savācu visas lietas un palīgā nāca darba kolēģi. Es uzsvilpu vīriešu brigādei un teicu, ka strādājam ātrumā. Viņi visas mantas pārveda trīs stundu laikā," atceras Olga.

Vīrs pat nezināja, kur viņa ģimene pārcēlusies. Taču, kad sazvanījušies, vīrs sievai nav jautājis, kur viņa ar bērniem devusies un kā klājas, bet gan, kāpēc vistas aizvestas? Tā arī bija pēdējā dzīvesbiedru saruna. Saņemt no viņa alimentus Olgai tā arī neizdevās.

Īsteno savu bērnības sapni

Olga vienmēr ir sapņojusi strādāt ar zirgiem. Nelielajā pilsētiņā zirgi vienmēr bija līdzās. "Kopš divu gadu vecuma esmu uz zirga, vectēvs strādāja par ūdens nesēju. Zirgs veda no darba uz stalli. Un es biju zirga mugurā."

Bērnībā viņa sapņojusi kļūt par veterinārārsti, bet mamma nepalaida Olgu uz medicīnas skolu, kas atradās citā pilsētā. Novotroickā nebija lielas izvēles. Te bija divi tehnikumi - metalurģijas un celtniecības un divas galvenās darba vietas - "Уральская сталь" (Urāla tērauda rūpnīca) un cementa rūpnīca. Olga daudzus gadus nostrādāja cementa rūpnīcā, kamēr devās trešā bērna gaidību atvaļinājumā. Un tā arī vairs nekad šajā rūpnīcā neatgriezās.

Par maternitātes pabalstu viņa nopirka savu pirmo zirgu - Almazu. Tiesa gan, jauniegādātā koka māja bija noplukusi un dārzs aizaudzis, jo te bija dzīvojis un nomiris vientuļš sirmgalvis. Zirgs sākotnēji bija pamatīgi izkāmējis. "Viena armatūra - galva un nagi" tagad smejas Olga.

Taču, sākot jauno dzīvi, tobrīd viņai uz rokām bija piecus mēnešus vecā Ļiza. Olgai palīdzēja viņas māte, kas pārcēlās uz dzīvi pie meitas.

Olga sāka īstenot savu sapni - strādāt ar zirgiem. Viņa tolaik izveidoja vienīgo zirgu nomu Novotroickā. Izplānoja pie mājas izveidot verandu, lai būtu vieta, kur uzņemt viesus. Sašuva ponija svārkus un cepures, lai izklaidētu bērnus svētkos. Nopirka kamanas, lai vecgada vakarā bērnus var vizināt ar salaveci, kā arī vecu karieti, kurai nepieciešams remonts. Karietes sēdeklis tika uzmeistarots no atkritumu izgāztuvē atrastām skapja durvīm, ko Olga apvilka ar audumu, bet viņas mamma nokrāsoja zelta tonī. Olgas meita Ļiza lepni norāda uz karietes sēdekli.

Tagad Olga ir vietējā slavenība. Vasarā viņa dodas izjāt ar zirgiem un ponijiem vienīgajā Novotroickas pilsētas parkā. Cilvēki ierodas pie viņas Akkermanovkas ciematā, lai mācītos izjādes ar zirgiem un radoši svinētu dzimšanas dienas. Reiz pat Olga un zirgs Almazs kāzās nozaga līgavu.

Tuvākais apņēmīgās sievietes mērķis ir izveidot laukumu nodarbībām ar bērniem. Viņi jau ir iztīrījuši šim nolūkam pagalmu.

Tikai, kad uz zārka krīt smiltis, vairs nav variantu

"Izejot no mājām, es jau esmu darbā!" saka Olga. Viņai patīk strādāt mājās daudz vairāk nekā rūpnīcā. Labajos mēnešos - vasarā, Jaungada brīvdienās, Masļeņicā – mēnesī varot nopelnīt aptuveni 20 tūkstošus rubļu (aptuveni 230.95 eiro). Orenburgas apgabalā iztikas minimums ir 10602 rubļi (aptuveni 122.43 eiro). No septembra beigām līdz pat jaunajam gadam esot "mirušais laiks", tad ģimene dzīvo no nopelnītā un vasarā dārzā izaudzētā.

"Pērku sienu un graudus visai ziemai. Gatavoju dažādus konservus. Badā mēs nenomirsim," tā Olga, kas arī piepelnās kā naktssardze vietējā dievnamā.

2019. gadā viņa saņēma stipendiju no programmas "Mamma – uzņēmēja", kas domāts biznesa attīstībai. Bet pandēmija, protams, aizkavēja šo attīstību. Pagājušā gada pavasarī Olga pat pārtrauca individuālo komercdarbību, lai nemaksātu nodokļus: "Es sēdēju mājās un nestrādāju.

Man sākās panika, ka pie mums neviens nebrauc, tam nebija ne gala, ne malas. Un tad vēl ļaudis sāka mirt no vīrusa.

Pagājušajā gadā Olga ar draudzeni izdomāja jaunu pavērsienu zirgu biznesā. Viņas saņēma kultūras platformas "Арт-окно" ("Mākslas logs") dotāciju - teātra izveidei. Tika piesaistīts pat profesionāls režisors. Izrādē ilustrāciju lomu spēlē zirgi, kā arī skolnieces, kuras ar zirgiem un ponijiem jāj.

Olga vairs nav vientuļā māte. Jau otro gadu viņas dzīvē ir parādījies kazaku izcelsmes vīrietis, kas arī ir aizrāvies ar zirgiem. Reiz viņš strādāja rūpnīcā, bet pameta darbu, lai palīdzētu Olgai saimniecībā. Viņi plāno kāzas.

Olga vis nepiekrīt apgalvojumam, ka vientuļās mātes bieži dzīvo nabadzībā.

"Tas ir atkarīgs no garastāvokļa. Nav naudas! Paņem zirgu un dodies uz Novotroickas galveno ielu. Kad uz zārka krīt smiltis, tikai tad vairs nav variantu. Bet tā - iespējas ir vienmēr."

Anastasijas stāsts: "Iedzeru vēlā vakarā, kad bērni to neredz"

Tučkovu ģimene dzīvo Kuškulu mikrorajonā. Formāli tā ir Orenburgas daļa, pēc būtības ciems, bijušais kolhozs. Garā vienstāvu mājā dzīvo vairākas ģimenes.

Tučkovu ģimenes dzīvokļa ieeja ir apzīmēta ar daudzkrāsainiem divriteņu un trīsriteņu velosipēdiem. Anastasijai Tučkovai ir pieci bērni, kas ir vecumā no 2 līdz 12 gadiem. Viņi var nokļūt bērnu namā, jo pēc nepilngadīgo lietu komisijas iniciatīvas ir uzsākta krimināllieta pret Anastasiju.

"Viņi nāk, pārbauda un katru reizi viņiem nepatīk kaut kas cits," par nepilngadīgo lietu komisijas pārbaudēm stāsta Anastasija: "Ierosina lietu par nežēlīgu izturēšanos pret bērniem, bet kur ir tā nežēlastība, ja bērni ir izlutināti!?". Lieta tika ierosināta saskaņā ar Krievijas Kriminālkodeksa 156. pantu – par bērnu audzināšanas pienākumu nepildīšanu, kas saistīta ar cietsirdīgu izturēšanos.

Kuplās ģimenes virtuvē ir padomju laika elektriskā plīts, kas nedarbojas, bet virs tās ir plīts ar diviem degļiem. Te ir divi galdi un nolaižams krēsls, kurā sēž Anastasijas māte. Lai apsēdinātu žurnālistu, kas ieradies no Maskavas, uz krēsla tiek uzlikts mitrs virtuves dvielis. Pa zilajā tonī krāsotajām sienām skrien tarakāni.

Nepilngadīgo lietu komisijas apgalvojumi ar savu netaisnību aizvaino Anastasiju. Viņa uzstāj, ka ļoti mīl savus bērnus un nekad nav pret viņiem slikti izturējusies. Kaimiņi vairākas reizes izsaukuši policiju, sūdzoties, ka Anastasija dzer.

"Es nenoliedzu. Gadās, ka iedzeru. Nesmu svēts cilvēks, bet iedzeru vakarā, kad bērni to neredz. Tāpēc ir aizvainojoši. Man ierobežos vai pat atņems vecāku tiesības. Es savus bērnus nevienam neatdošu!" Anastasija pēkšņi sāk raudāt.

Reiz jau viņai bija uz laiku jāatdod bērni bērnunamam, bet pašai jādodas uz slimnīcas narkoloģisko nodaļu, kur bija jāpavada 21 diena.

Sarunas laikā Anastasija tur rokās savu jaunāko meitu, divgadīgo Arīnu, kas tikko kā pamodusies pēc diendusas. Blakus stāv trīs gadus vecais dēls Dima. Viņš viesiem uzsmaida, bet samulsis slēpjas aiz mammas kājas. Anastasija nolaiž meitu uz grīdas, bet viņa sāk raudāt un lūdzas atpakaļ klēpī. Meitenīte vienīgi nomierinās, kad tiek pacienāta ar karamelēm.

"Arīnas priekšējie zobi ir sabojājušies un ir jāapmeklē zobārsts. Tas tāpēc, jo ēdam daudz saldumu," sūdzas māte. Lai arī sociālā dienesta darbiniece ieteikusi nedot bērniem saldumus, mātes sirds ir žēlīga.

Pieradusi dzīvot kuplā ģimenē jau no bērnības

Anastasijas vīrs ir darbā, Viņš ir palīgstrādnieks un nesen viņam tika paaugstināta alga līdz 30 tūkstošiem rubļu (aptuveni 346.42 eiro) "Viņš nav vīrs, bet istabas biedrs," Anastasija pielabo.

Viņi dzīvo kopā četrus gadus, taču oficiāli nav reģistrējuši savas attiecības. Abi jaunākie bērni ir no Vitālija, bet viņiem ir mātes uzvārds un dokumentos, kur jānorāda tēva vārds, ir domuzīme. Pēc dokumentiem Anastasija ir simtprocentīga vientuļā māte.

Anastasija no valsts gan nesaņem visu iespējamo. Viņas pirmā bērna tēvs nomira pirms daudziem gadiem, taču viņa tā arī nenokārtoja pensiju par apgādnieka zaudējumu. "Viņai pienāktos bezmaksas zāles, bet viņa nav nokārtojusi dokumentus par apgādnieka zaudējumu," sūdzas Anastasijas māte.

Orenburgas reģionā daudzbērnu ģimenēm patiešām pienākas bezmaksas zāles bērniem līdz sešu gadu vecumam. Tāpat arī pienākas kompensācija par komunālajiem maksājumiem 30% apmērā. Šogad Krievijas prezidents Vladimirs Putins palielināja ikmēneša maksājumu bērniem no trīs līdz septiņiem gadiem ģimenēm ar zemiem ienākumiem.

"No maija es saņemu 9600 rubļus (aptuveni 110.85 eiro) par trim bērniem un 2 tūkstoši rubļu (aptuveni 23.09 eiro) par diviem. Iepriekš saņēmu 8 tūkstošus (aptuveni 92.38 eiro) par visiem," aprēķina Anastasija.

Papildus Vitālija algai ģimene iztiek no bērnu pabalstiem un Anastasijas mātes pensijas. "Mums vienmēr ir pamata produkti," apgalvo Anastasija.

Fonds "Сохраняя жизнь" ("Glābjot dzīvību"), kas pēdējos sešus mēnešus rūpējas par Tučkovu ģimeni, stāsta, ka viņi regulāri palīdz ar pārtiku un apģērbu. Šis fonds palīdzēja arī veikt remontu "zālē", tā tiek saukta lielā istaba, kur gar sienām ir uzbūvētas bērnu gultas, vecāku dīvāns un drēbju skapis, kas piepildīts ar bērnu drēbēm. Veikals "Леруа Мерлен" ir piešķīris šai ģimenei tapetes un linoleju. Tāpat arī pie sienas ir piestiprināts jauns televizors.

"Mēs visu pērkam par naudu, es nelienu aizdevumos un neļauju to darīt arī vīram. Es reiz biju paņēmusi aizdevumu, zinu, kas tas ir. Mēs toreiz gan tiesājāmies, gan strīdējāmies, es nevēlos vairs tajā iesaistīties."

Anastasija ir uzaugusi šajā pašā mājā. Viņai ir divi brāļi, bet pieskaitot arī bērnus no tēva pirmās laulības - ģimenē pavisam bija pieci bērni. "Esmu pieradusi dzīvot lielā ģimenē – te nav tādu lietu, kā mans vai tavs," viņa saka.

Vaicājot Anastasijai, vai arī viņa vēlējusies daudz bērnu, viņa nosaka, ka tas noticis neplānoti. Turklāt viņa esot abortu pretiniece.

Pirmais vīrs noslīcis un Anastasija palikusi viena ar mazo Jegoru. Nākamais draugs aizlaidies tiklīdz uzzinājis, ka Anastasija ir meitiņas Ļeras gaidībās: "Tad vēl gadu nodzīvoju ar citu.

Viņš negribēja strādāt un kas gan tur var būt tālāk? Neredzēju iemeslu turpināt šīs attiecības."

Tad arī pieteikusies trešā meita Varja. Kad meita paaugās, Anastasija devās strādāt uz siltumnīcām. Tur viņa satika savu divu jaunāko bērnu tēvu Vitāliju. "Mēs gribējām Dimu un arī Arīna bija neplānota," viņa paskaidro.

Tiesa gan, bērni savā starpā sadzīvo draudzīgi.

"Viņiem nav motivācijas, lai pārvarētu krīzi. Es negribu teikt, ka tas ir slinkums, bet drīzāk infantilisms," par apgādājamām ģimenēm saka fonda "Сохраняя жизнь" ("Glābjot dzīvību") direktore Anna Mežova.

"Esmu realizējusi sevi kā sievieti"

Kad žurnāliste viesojas Tučkovu ģimenē, viņiem ir divkārši svētki - vakar bija 12 gadus vecā Jegora dzimšanas diena, bet šodien Anastasijas vecākā brāļa dzimšanas diena. Jegora dzimšanas dienas dāvanai nepietika naudas, jo īpaši tāpēc, ka pusaudzis lūdzis planšeti. Lai cienastam nevajadzētu izdot daudz naudas, ģimene nolēmusi abus svētkus apvienot.

Virtuvē nav kur apgriezties. Anastasija, viņas māte un brāļu sievas ledusskapī liek milzīgas bļodas ar Olivjē salātiem un siļķi kažokā. Sievietes griež ābolus un apelsīnus. Kāds steigā slēpjot cepeškrāsnī šokolādes cepumus, aizmirsis tos un tikai, kad krāsns ieslēgta, attapušies, ka izkususi šokolāde. Visi čakli rosās, telpā skan bērnu un pieaugušo čalas un smiekli.

Kamēr bērni ēd lielajā istabā un klausās mūziku no tālruņa, pieaugušie virtuvē uzmanīgi ceļ galdā alkoholu par godu pieaugušā dzimšanas dienai. Viņi saka, ka cenšas dzert tā, lai bērni neredz.

Anastasijai patīk gatavot. Pēc profesijas viņa ir pavāre – konditore. Pastrādāt algotu darbu viņai izdevies intervālos starp bērnu dzimšanu - siltumnīcās, kafejnīcās un virsnieku kafejnīcā kolonijā. Viņa cer, ka jau rudenī izdosies jaunāko dēlu un meitu vest uz bērnudārzu un pati tad varēs doties strādāt. Galvenā motivācija pat nav finansiāla.

"Man ir apnicis 12 gadus sēdēt ar bērniem," viņa atzīst. "Esmu deklarējusies virtuvē! Ja zupa, tad tā tiek gatavota astoņu litru katlā un ar to pietiek vienai ēšanas reizei." Kad dēls jubilārs un viņa draugi, paēduši salātus un dodas pastaigā, viņa pavada bērnus ar vārdiem: "Atgriezieties pēc četrdesmit minūtēm, būs siltais ēdiens!" Krāsnī cepas vista un kartupeļi."

"Arī manu vecāku ģimenē vienmēr bija klāti galdi un nāca viesi," stāsta Anastasija, kas paralēli turpina mazgāt, tīrīt un griezt.

"Visi domā, ka mēs dzīvojam nabadzīgi. Jā, nabadzīgi, bet esmu laimīga. Vīrs, mamma dzīva un pieci bērni. Esmu realizējusi sevi kā sievieti," viņa uzsver.

Anastasijas radinieces ir pārliecinātas, ka bērnus tomēr neatņems. Nav pierādījumu, ka Anastasija būtu nežēlīgi izturējusies pret bērniem, jo šajā ģimenē neesot vardarbības. "Es no tā tik ļoti baidos!" Anastasija izplūst asarās, aizdomājoties, ka viņai varētu atņemt bērnus.

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!