"Principā bērni tiek mācīti klausīt pieaugušos, un tas ir normāli. Bet ir jāmāca arī pateikt nē. Īpaši, ja pastāv risks saskarties ar vardarbību, un šis risks ir gana augsts ikvienam bērnam." Centra "Dardedze" psiholoģe Līga Rēdliha nav vienīgā no ekspertiem, kas norāda, ka seksuālās vardarbības upuri visbiežāk ir bērni un parasti pāridarītājs ir kāds tuvs cilvēks.
Līga Rēdliha jau sarunas sākumā kliedē mītu, kas vēl aizvien sabiedrībā pastāv - seksuālā vardarbība ir tikai fiziska. Nē, seksuālā vardarbība pret bērnu var būt arī bez pieskaršanās.
"Ir gan kontakta, gan bezkontakta seksuālā vardarbība. Kontakta ir pieskaršanās vai iekļūšana bērna ķermenī un dažkārt bērna ķermenis tiek izmantots, lai viņš pieskartos pieaugušajam," stāsta Līga. Bezkontakta seksuāla vardarbība var tikt pastrādāta nepieskaroties bērnam, bet, piemēram, stāstot viņam dažādus seksuālus piedzīvojumus, iespējams, slēpjoties aiz izglītošanas aizsega, norāda psiholoģe.
"Tāpat arī, izsakot dažādus komentārus, tie paši tautā sauktie virinātāji - arī tā ir seksuāla vardarbība, kas tiek vērsta pret bērniem. Formas arī var būt dažādas - bērni var tikt pakļauti citu seksualitātei, kad viņi redz citus pieaugušos vai bērnus nodarbojoties ar seksu, kā arī bērni var internetā atrast viņiem neparedzētu saturu, kā piemēram, pornogrāfiska rakstura video."
Psiholoģe norāda, ka uzzīmēt varmākas portretu ir tikpat grūti kā upura portretu. "Ir noteiktas pazīmes, kas var liecināt, ka kāds cilvēks var būt varmāka, bet tās tikpat labi varbūt tā cilvēka iezīmes... Ir ļoti sarežģīti.