Sociālo tīklu platformās notiek asas diskusijas par latviešu mākslinieka Kristiana Brektes gleznojumu uz Rīgas 40. vidusskolas sienas. Daudzi to nosoda, citi metas aizstāvēt. Tāpat uz runām, konsultējoties ar Junga analītiķi un psihoterapijas speciālisti Gintu Teivāni, reaģējis par sienas gleznojumu atbildīgais fonds "Mākslai vajag telpu". Tomēr, ko par to domā paši bērni, centās noskaidrot portāls "Apollo.lv"
Fonds "Mākslai vajag telpu" trešdien, 18. augustā, vietnē "Facebook" rakstīja, ka "reaģējot uz nesekmīgo sarunu ar 40. vidusskolas sākumskolas vecākiem un nupat uzsākto parakstu vākšanu manabalss.lv.", viņi vērsušies pie psihoterapijas speciālistes, kā arī pauda sašutumu, ka "tiek izmantoti tādi apzīmējumi kā "psihi traumējošs", "erotiska rakstura", "sātanisma mājieni", kā arī pat tiek norādīts uz pornogrāfiju, taču netiek skaidrots, kas tieši sienas gleznojumā no šī visa parādās."
Lai pārliecinātos, vai tiešām radītais mākslas darbs var sagādāt psihiskus traucējumus bērniem, "Mākslai vajag telpu" vērsās pie Gintas Teivānes, cerot saņemt neitrālu vērtējumu par mākslas darbu, kas nu rotā Akas ielu 10.
"Zīmējums pats par sevi bērniem nekādas traumas nevar radīt, gluži tāpat kā pasakas, kuras pieaugušie uztver citādi - tieši, bet bērni vairāk ar savu Patību," tā psihoterapijas speciāliste Teivāne komentēja situāciju.
Ieraksta beigās fonds vērsa uzmanību arī uz to, ka "Skulmes citāts "Mēs esam kā sliekas, kurām jāirdina augsne" ir metafora par pilsonisku, demokrātisku un atvērtu sabiedrību, kur ikviens indivīds ir atbildīgs par savām darbībām, aicinot katru domāt par savu produktivitāti un atbilīgu iesaisti procesos, tādējādi veicinot vispārējās labklājības celšanu sabiedrībā, un tas nekādā veidā nebūtu uzskatāms par psihi traumējošu vēstījumu."