Pētījums atklāj biedējošu iespējamību, ka jau 20 gadu laikā civilizācija piedzīvos sabrukumu (14)

Jauns pētījums, ko veikusi viena no lielākajām grāmatvedības kompānijām pasaulē, apstiprina, ka teju 50 gadus senais pētījums izrādījies patiess, un to apstiprina arī jauni dati.

Kamēr pasaule raugās ar cerībām nākotnē, gaidot jaunu ekonomisko atlabšanu pēc koronavīrusa pandēmijas izraisītajām sekām, pētījumā tiek uzdoti ļoti sāpīgi jautājumi par riskiem, kas draud sabiedrībai, par katru cenu cenšoties atgriezties pie “pirmspandēmijas normālā”.

1972. gadā MTI zinātnieki kopīgi veica pētījumu, izvērtējot cilvēces sabrukuma riskus. Viņu pētījumā tika identificēts jēdziens ”izaugsmes limiti”, kas nozīmēja – sasniedzot šo limitu, 21. gadsimta vidū iespējams civilizācijas sabrukums, ņemot vērā pārmērīgu planētas resursu izmantošanu.

MTI pētījums radīja ļoti karstas debates un diskusijas, un tajā laikā pētījuma rezultāti tika pat izņirgāti, jo daļa cilvēku nevēlējās iedziļināties pētījuma atklājumos un metodoloģijā. Tomēr par šo pētījumu mūsdienās nav aizmirsts. Tieši otrādi – viena no lielākajām grāmatvedības kompānijām pasaulē KPMG veikusi jaunu pētījumu, pārbaudot septiņdesmitajos gados veikto atklājumu patiesumu.

Izaugsmes limiti

Jaunais pētījums tika publicēts Jēlas Industriālās ekoloģijas žurnālā pērn novembrī, un tagad tas ir pieejams arī KPMG mājaslapā. Šajā analīzē secināts, ka pašreizējā “bizness kā parasti” trajektorija faktiski ved civilizāciju pretim neizbēgamai ekonomiskajai lejupslīdei, ko varam piedzīvot jau šīs desmitgades laikā. Sliktākajā gadījumā – ap 2040. gadu globālā sabiedrība var piedzīvot sabrukumu.

Jaunais pētījums ir pirmā reize, kad kāds ietekmīgs tirgus spēlētājs savā izpētē izmanto “izaugsmes limitu” modeli. Pētījuma autore Gaja Heringtone ir KPMG Ilgtspējas un dinamisko sistēmu analīzes nodaļas vadītāja, un viņa nolēma veikt pētījumu, lai saprastu, kā MTI modelis izskatās mūsdienās.

Ņemot vērā, ka pētījums ir Heringtones iniciatīva, tas arī neatspoguļo KPMG viedokli, jo šī izpēte ir kā paplašināts pētījums autores maģistra darba ietvaros Hārvarda universitātē.

“Ņemot vērā ne pārāk iepriecinošās prognozes par iespējamo cilvēces sabrukumu, es gribēju redzēt, kuri scenāriji šodien ir aktuāli saistībā ar empīriskajiem datiem. Tādējādi pievērsu uzmanību 1970. gados veiktam pētījumam un centos atrast kādus salīdzinājumus ar mūsdienām. Tā kā neko tamlīdzīgu neatradu, tad līdzīgu pētījumu veicu pati,” norāda Heringtone.

Savā pētījumā pētniece salīdzināja MTI izstrādāto modeli ar jauniem empīriskajiem datiem. Iepriekšējais līdzīga veida pētījums, cenšoties izskaitļot sliktākos scenārijus, tika pabeigts 2014. gadā.

Sabrukuma risks

Heringtones veiktajā analīzē dati tiek pētīti, izmantojot 10 dažādus mainīgos – populācijas lielums, dzimstības un mirstības rādītāji, industriālie rezultāti, pārtikas ražošana, pakalpojumi, neatjaunojamie resursi, piesārņojuma apjoms, cilvēku labklājība un ekoloģiskie nospiedumi. Viņa norāda, ka jaunākie dati ir saistāmi ar diviem scenārijiem - “bizness kā parasti” un “visaptverošas tehnoloģijas”.

“Gan “biznesa kā parasti”, gan “visaptverošo tehnoloģiju” scenārijos ir skaidrs, ka tuvāko desmit gadu laikā ekonomiskā izaugsme, visticamāk, apstāsies. Abi scenāriji paredz, ka, turpināt dzīvot kā parasti, tas ir, dzīties pakaļ nebeidzamai izaugsmei, nav reāli. Pat ņemot vērā bezprecedenta tehnoloģisko attīstību un iekļaušanu biznesā, šeit ieslēdzas izaugsmes limiti – agri vai vēlu sāksies industriālā kapitāla samazinājums, zemkopības ražošanas apjoma un labklājības līmeņa kritums, ko varam pieredzēt šā gadsimta laikā,” skaidro Heringtone.

Heringtone gan mierināja, ka ar “cilvēces sabrukumu nav domātas cilvēku pastāvēšanas beigas”.

“Tas nenozīmē, ka cilvēce izbeigs savu pastāvēšanu. Tas nozīmē, ka ekonomiskā un industriālā izaugsme beigsies, un tad sāksies kritums, kas ietekmēs gan pārtikas ražošanu, gan arī dzīves standartus. Ja skatāmies laika ziņā – pēc “bizness kā parasti” scenārija straujš kritums varētu notikt ap 2040. gadu,” sacīja Heringtone.

Izaugsmes beigas?

Savukārt “visaptverošu tehnoloģiju” scenārijā ekonomiskā lejupslīde ap 2040. gadu tāpat ir iespējama. Iespējamas ir arī dažādas negatīvas sekas, taču tās nebūs tik dramatiskas kā sabiedrības sabrukums.

Diemžēl scenārijs, kas vismazāk atbilda jaunākajiem empīriskajiem datiem, ir visoptimistiskākais modelis, kas zināms kā “stabilizēta pasaule”, kurā civilizācija seko ilgtspējīgiem risinājumiem un pieredz nelielus ekonomikas kritumus kombinācijā ar tehnoloģiskām inovācijām un plašām investīcijām izglītībā un sabiedrības veselībā.

Lai arī “bizness kā parasti” un “visaptverošu tehnoloģiju” scenāriji iezīmē ekonomiskās izaugsmes beigas tuvāko desmit gadu laikā, tikai pirmais no šiem scenārijiem iezīmē “ļoti skaidru tendenci uz sabrukumu, kamēr otrais scenārijs paredz “relatīvi mīkstu piezemēšanos”, vismaz – attiecībā uz cilvēci.”

Abi iepriekšminētie scenāriji visai cieši seko jauniegūtajiem datiem. Pētniece gan bilst, ka “nākotne joprojām ir atvērta un daudz kas var mainīties”.

Iespēju logi

Kamēr koncentrēšanās uz nebeidzamu ekonomisko izaugsmi ir veltīga, pētījums norāda, ka tehnoloģiju progress un lielākas investīcijas sabiedrības pakalpojumos var ne tikai novērst sabiedrības sabrukuma risku, bet radīt jaunu, stabilu un plaukstošu civilizāciju, kas darbojas ļoti uzmanīgi ar mūsu planētas pieejamiem resursiem. Tomēr – sabiedrībai laika ir maz – faktiski tikai nākamā desmitgade, lai būtiski mainītu uzņemto kursu.

“Šajā brīdī, kad dati iezīmē divu scenāriju īstenošanos, kas tuvākajās divās desmitgadēs nozīmē ne tos labākos notikumus, mums ir iespēja darīt visu iespējamo, lai no šiem scenārijiem izvairītos. “Stabilizētās pasaules” scenārijs pagaidām izskatās nereālākais, tomēr, strauji un apņēmīgi mainot izaugsmes kursu, varam pierādīt, ka ir iespējami arī citi mērķi, ne tikai nebeidzama izaugsme. Un tieši “izaugsmes limitu” modelis norāda, ka iespēju logi veras ciet ātrāk, nekā mums šķiet,” saka Heringtone.

Viņa Pasaules ekonomikas foruma prezentācijā runāja par jaunu izaugsmes veidu, kas koncentrējas uz citiem ekonomikas mērķiem un prioritātēm.

“Mūsu sabiedrības prioritāšu maiņa nenozīmē kapitulāciju. Cilvēku aktivitāte var būt reģeneratīva, un mūsu produktīvā kapacitāte var tikt pārveidota. Mēs jau tagad redzam dažādus piemērus. Paplašinot šos pūliņus, mēs varam izveidot pasauli, kas ir pilna ar ilgtspējīgām iespējām,” sacīja Heringtone.

Viņa piebilda, ka ļoti straujā Covid-19 vakcīnu attīstīšana un izplatīšana demonstrē, ka sabiedrība ir spējīga ļoti strauji reaģēt un konstruktīvi stāties pretim globāliem izaicinājumiem. Tieši tāda pati pieeja ir nepieciešama arī tam, lai varētu cīnīties pret klimata krīzi.

“Tās ir nepieciešamas pārmaiņas, kas nebūs vieglas. Tomēr ilgtspējīga un iekļaujoša nākotne joprojām ir iespējama,” pauž pētniece.

Labākie pieejamie dati liecina, ka tuvāko 10 gadu laikā civilizācija pati noteiks savu tālāko likteni. Lai arī iespējas ir dažādas, pētniece uzsver, ka “straujš pieaugums vides, sociālajos un labas pārvaldības jautājumos rada zināmu optimisma bāzi nākotnei, jo tie ir signāli, ka cilvēku domāšanā notiek pārmaiņas. Tas attiecas gan uz biznesu, gan uz politiķiem. Tas arī ir signāls, ka vēl nav par vēlu radīt jaunu un ilgtspējīgu civilizāciju, kas darbojas visu cilvēku labā”.