Izraušanās no vardarbības apburtā loka ir vēl grūtāk realizējama, ja varmākam ar cietušo ir kopīgi bērni. Nereti kopīgās atvases tiek izmantotas kā ieroči, lai šķiršanās process turpinātos līdz pilnīgam emocionālam izsīkumam visām iesaistītajām pusēm. "Viņš apgalvo, ka bērni viņam ir svarīgi, bet es tam neticu," Dainas (vārds mainīts) pieredze.
Daina ar savu vīru ir oficiālā laulībā septiņus gadus, pirms tam viņi draudzējās vēl piecus gadus. Laulība tika noslēgta 2014. gada aprīļa sākumā. Daina saka, ka viņa ļoti labi atceras savu kāzu dienu. "Tobrīd viss bija ļoti labi un forši! Mēs abi divi bijām studenti toreiz, mums jau bija sešus mēnešus vecs bērniņš."
Daina min, ka lūzuma punkts, kad viņu attiecības sāka brukt un cieņpilna attieksme vienam pret otru mazinājās, pienāca, kad ģimenē ienāca bērns. "Vīram bija pavisam citādāki uzskati, kā sievietei ir jāuzvedas, kas viņai ir jādara. Protams, saistībā ar bērna audzināšanu iesaistījās arī viņa māte. Es atceros ļoti spilgti vienu momentu - kad piedzima vecākais bērns. Vīram beidzās tēva atvaļinājums,
es ar bērnu uz rokām viņu pavadīju uz darbu, bet viņš man teica: "Es tev neuzticu savu bērnu, varbūt labāk būtu, ja mana mamma atbrauktu!""
Pāris tad vēl nebija precēti un jaunā māmiņa tolaik šīm frāzēm nav pievērsusi uzmanību, jo centusies saprast arī jaunā tēva sajūtas - izmaiņas ģimenē, kaut kas jauns, kaut kas nebijis. "Signāli bija visu laiku, bet es acīmredzot tos ignorēju."