Šodienas redaktors:
Pauls Jānis Siksnis
Iesūti ziņu!

Pieci stingrākie "nē": kas bija aizliegts skolās padomju laikā (119)

Foto: Oleg Golovnev/Shutterstock

Disciplīna bija neatņemama padomju izglītības sastāvdaļa. Daudzi un stingri "nē" neatstāja gandrīz nekādu vietu personīgai izvēlei un pašizpausmei, un skolēnus, kas tos pārkāpa, piemeklēja grūts liktenis.

Tie, kas uzauguši Padomju Savienībā, zina, ka skola bija vairāk nekā tikai izglītības iestāde. Skola stingri noteica, ko katram padomju bērnam vajadzētu valkāt, kā viņam vajadzētu izskatīties, ko un kā rakstīt un pat ar kuru roku to darīt. Daži bērni ievēroja šos noteikumus, citi tos ienīda un devās karā ar sistēmu. Šeit ir daži no ievērojamākajiem "nē".

Aizliegums rakstīt ar kreiso roku

Līdz noteiktam laikam padomju skolās nebija neviena kreiļa, vismaz ne oficiāli. Viņus vienkārši pārkvalificēja par labročiem. Pastāvēja uzskats, ka nākotnē kreiļiem būs grūti strādāt un cīnīties, jo labročiem tika radīti gan ieroči, gan visa veida ražošanā esošais aprīkojums, un citu iespēju nebija.

Kreiļi varēja tikai paklausīt vai nostāties uz kara takas pret skolotājiem.

"Mans tētis bija kreilis, viņu pārkvalificēja. Viņa rokas pat sita ar lineālu. Kad es sāku rakstīt ar kreiso roku un skolotāji teica, ka mani pārkvalificēs, es visus "pasūtīju". Es joprojām esmu kreilis," atklāj kāds sociālo tīklu lietotājs.

"Viņi nevarēja mani pārkvalificēt. Man pat divi ielika, bet mana spītība izrādījās spēcīgāka."

Absurdā prakse tika atcelta tikai 1985.-1986. gadā, kad Veselības ministrija atzina, ka tā kaitē bērnu garīgajai veselībai, un Izglītības ministrija pieņēma lēmumu par labu rakstīšanai ar kreiso roku.

Lodīšu pildspalvām - nē!

Padomju vara uzskatīja, ka pildspalvas ir skaista rokraksta ienaidnieki, tāpēc tās jāaizliedz, līdz bērns iemācās graciozi rakstīt. Pasākums bija īslaicīgs un parasti tika piemērots tikai pašā apmācības sākumā.

"Man ir 48 gadi. Pirmajā klasē mēs bijām spiesti rakstīt ar tinti - koka stienis ar turētāju, kurā ievietota pildspalva, tintes trauki, blotēšanas papīrs. Bija nepieciešams uzrakstīt noteiktu četrinieku un piecinieku skaitu, lai skolotājs individuāli ļautu pāriet uz rakstīšanu ar pildspalvu," stāsta Sergejs.

Jūlija Karabinceva arī atceras, kā 80. gados visi pirmklasnieki, pirms saņēmuši skolotāja atļauju rakstīšanai ar pildspalvu, rakstīja, izmantojot tinti.

"Kad skolotājs ieraudzīja skaistu rokrakstu, viņš ļāva pāriet uz lodīšu pildspalvu."

Aizliegts ir viss, izņemot skolas formu

Džinsi, džemperi, kleitas ar ziedu apdruku un pat krāsainas matu rotas nevija pieņemamas. Standartizācija padomju skolā tika pieņemta līdz maksimumam - visiem bija jābūt vienādam.

Dažreiz šī kārtība, kurā neviens nedrīkstēja izcelties vai izrādīt savu individualitāti, sasniedza absurdu. Piemēram, ja kāds ienāca ar jaunām kedām, viņam varēja lasīt lekciju visas klases priekšā vai izsaukt vecākus uz skolu.

"Visiem skolēniem bija jājūtas vienlīdzīgiem," atceras portāla "Postimees" kultūras nodaļas redaktors Oļegs Krasnovs.

Fakts ir tāds, ka botas Padomju Savienībā parādījās tikai dažiem - kuru vecāki varēja doties uz ārzemēm darba dēļ vai ar īpašu atļauju. Pārliecinošs vairākums valkāja tās pašas padomju savienībā izgatavotās kedas un apavus.

"Mana māte devās uz ārvalstīm un šo to man atveda. Tas bija neaprakstāms prieks, bet skolā gan es šīs lietas izvairījos vilkt," viņš atklāj.

Nekrāso nagus, matus un seju!

Par šo skolēnus varēja izsviest no klases un pat pakļaut publiskai kaunināšanai. Piemēram, ja puišu mati bija pārāk gari, kas padomju skolotājiem viņus lika uzvert kā hipijus. Šodien kas tāds varētu kļūt par ieganstu izmeklēšanai skolā, taču tajos gados to uzskatīja tikai par "izglītojošu" un pat uzjautrinošu epizodi no skolas dzīves.

"Jums ir paveicies dzīvot šodien. Direktore mana tēva matus personīgi apgrieza trīs reizes. Arī es vienkārši nogriezu matus visu priekšā, skolas sapulces laikā," atzīst kāda skolotāja.

"Man vienmēr bija sulīgas, melnas skropstas un slīpas acis, bet nez kāpēc viņi sāka pievērst tam lielāku uzmanību tieši vidusskolā - skolotājiem šķita, ka uz skropstām esmu uzklājusi skropstu tušu. Ja vien jūs zinātu, cik reizes mani izdzina no skolas uz tualeti, lai no acīm nomazgātu neesošu skropstu tušu," atminas Jūlija Šihovceva.

Arī par krāsotiem nagiem skolēnus izraidīja no klases, izsakot aizrādījumu, bet daļa pret šo sistēmu protestēja.

"Mana kaimiņiene krāsoja nagus uz vienas rokas un paslēpa tos dūrē ikreiz, kad pie viņas piegāja skolotāja. Es nezinu, kāda bija jēga, iespējams, tā bija tikai protesta pazīme," viņa atminas.

Nekādu auskaru!

Visbeidzot, visdrošākai veids, kā nokaitināt skolotāju, bija ierasties skolā ar auskariem ausīs vai, vēl labāk, citās ķermeņa daļās. No pieticīgiem, gandrīz nemanāmiem auskariem meitenēm parasti nācās vienkārši atvadīties, bet viss pārējais izraisīja pat vardarbīgu reakciju.

"1989. gadā, kad mūzikas pagrīde valstī jau bija populāra un plaši izplatīta, bija arī skolēni, kuri sevi uzskatīja par metālistiem vai pankiem. Arī manā klasē bija panks. Skolā viņš izskatījās diezgan parasti, vienīgais, kas viņu nodeva, bija vidēja garuma mati," atceras Krasnovs.

Bet kādu dienu viņš esot parādījās ar krustenisko auskaru ausī.

"Tā bija vēstures stunda, kurā piedalījās vecās skolas komunistu vēsturniece. Viņa ieraudzīja krustu un sāka stostīties, bet pēc tam lēnām iegrima krēslā, zaudējot samaņu. Tiesa, viņa ātri atjēdzās un uzreiz sāka kliegt, pieprasot auskaru izņemt. Puisis mierīgā balsī atteica. Skolotājs uzbļāva vēlreiz un izdzina viņu no klases," stāsta Krasnovs.

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!  

Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu