"Šādos laika apstākļos būtiski ir dabūt katru ledus gabaliņu." Skujiņš pēc brauciena Tokijas olimpisko spēļēs dalās pārdomās (1)

Jau ziņots, ka Latvijas riteņbraucēji Skujiņš un Krists Neilands sestdien izcīnīja attiecīgi 22. un 33. vietu Tokijas olimpisko spēļu grupas braucienā, kurā uzvaru svinēja ekvadorietis Ričards Karapass.

Grupas braucienā riteņbraucēji veica 234 kilometrus garu distanci ar trīs ievērojamiem kāpumiem.

Skujiņš finišēja grupā, kas no uzvarētāja atpalika sešas minūtes un 20 sekundes. Finiša spurtā par 21. vietu carnikavietis piekāpās tikai Kazahstānas riteņbraucējam Aleksejam Lucenko.

Tikmēr Neilands bija nepārspēts sprintā grupā, kas no čempiona atpalika desmit minūtes un 12 sekundes. Latvijas riteņbraucēji par savu sniegumu nopelnīja attiecīgi 20 un desmit Starptautiskās Riteņbraukšanas savienības (UCI) punktus.

Pirms starta riteņbraucēji nebija vienojušies, kurš uzņemsies līdera lomu. Tas īsti nenotika arī sacensību laikā. Abi sportisti vairākkārt viens otram apvaicājās par pašsajūtu, un izšķirīgo lēmumu pieņēma nevis viņi paši, bet pēdējais stāvais kāpums.

"Esam ļoti līdzīgi braucēji. Gaidījām un skatījāmies, kurš jūtas labāk. Šādos laika apstākļos būtiski ir dabūt katru ledus gabaliņu, katru ūdens pudeli, tāpēc viens otru piesedzām.

Ja viens no mums bija peletona aizmugurē, pudeles un ledu paķērām arī otram," Latvijas izlases riteņbraucēju taktiku atklāj Skujiņš. "Braucām kā komanda - bez noteikta līdera."

"Pēdējā kalnā ideja bija, kurš var uzbraukt ātrāk, tas arī vinnēja. Arī mūsu gadījumā - par augstākajām vietām cīnījāmies līdz pašam galam," piebilst riteņbraucējs.

Skujiņu apmierina sasniegtais rezultāts, "bet vienmēr gribas labāk". Viņš neslēpa, ka vēl viens vai divi komandas biedri noteikti ļautu cīnīties par augstākām vietām, jo izdotos ietaupīt enerģiju, piemēram, partneriem "ievelkot vējā". Šādā gadījumā būtu cerības pacīnīties par vietu vadošajā desmitniekā.

"No prieka, protams, nelēkāju, bet kopumā esmu apmierināts,"

skaidro Skujiņš. "Trasi jau bijām izbraukuši iepriekš un secinājām, ka vissvarīgākais punkts būs pēdējais stāvais kalns, kas stiepās vairāk nekā sešu kilometru garumā. Cerējām, ka kalnam pietuvosimies jau ar nelielu pārsvaru, bet sacensības ievirzījās citā gultnē, tāpēc nebija tādas iespējas."

"Beigās kalnā cīnījāmies, cik varējām, bet diemžēl finišējām, kur finišējām,"

stāsta Skujiņš, kurš Latvijas riteņbraucējiem sasniedza šī gadsimta labāko rezultātu olimpiskajās spēlēs.

Riteņbraucējs norādīja, ka grupas brauciena maršruts bijis ļoti patīkams. Cik nu to ļāvušas sacensības, izdevās pabaudīt skatu uz Tokiju un arī blakus esošo Fudzi kalnu.

"Šādi kontrasti sacensībās bieži netiek piedzīvoti, tāpēc trase manā vērtējumā bija ļoti "forša","

emocijās dalās "Trek-Segafredo" komandas pārstāvis.

Skujiņš arī uzteica apkalpes personāla darbu. Komanda iepriekš kārtīgi bija pārdomājusi, kurā punktā sportistiem nodot konkrētas lietas, lai svarīgos sacensību brīžos netrūktu ne ledus, ne dzēriena, ne pārtikas. Pretējā gadījumā distances vidū varēja draudēt pārkaršana vai enerģijas trūkums.

"Bez viņu [personāla] atbalsta mēs, iespējams, pat nefinišētu. Tik garā distancē un šādos laika apstākļos bez visa šī nodrošinājuma sasniegt finišu būtu diezgan nereāli," atklāti norāda carnikavietis.

Pirmajā atrāvienā aizbrauca astoņu riteņbraucēju liela grupa, kas iekrāja gandrīz 20 minūšu pārsvaru, taču neviens no šī astoņnieka nebija starp favorītiem uz medaļām. Tieši šī iemesla dēļ Latvijas riteņbraucēji neapsvēra ideju "skriet" pakaļ līderiem.

"Ar vienu acs kaktiņu paskatījāmies to atrāvienu. Ja grupā būtu bijuši vismaz 12 riteņbraucēji, būtu bijusi interese, bet redzējām, kādu nāciju pārstāvji aizbrauca, tāpat grupā nebija pat desmit cilvēku.

Tādā trasē un laika apstākļos bija skaidrs, ka vienīgais, ko atrāvienā izdarīsi, zaudēsi enerģiju," iepriekš iekrātā pieredze ļāva riteņbraucējiem saglabāt vēsu prātu.

Lēmumu vēlāk nenācās nožēlot, jo līderu grupa distances otrajā daļā, tuvojoties finišam, tika noķerta.

Skujiņš uz Tokiju devās taisnā ceļā no prestižajām daudzdienu sacensībām "Tour de France", kas riteņbraukšanas līdzjutēju starpā nereti tiek dēvēta par "gaļas mašīnu". Riteņbraucējs atklāja, ka paspējis atjaunoties pēc sarežģītajām sacensībām, bet vairāk traucējusi laika maiņa. Tas gan skāris lielāko daļu sacensību dalībnieku.

"Nebija tā, ka baigi daudz riteņbraucēju Tokijā ieradās pirms mums abiem. Līdz ar to visi bija "vienā laivā"," uzsver latvietis. "Jutu, ka pēc tūres ["Tour de France"] esmu atjaunojies. Pašsajūta bija laba. Sagurums no tūres nebija uzkrājies - esmu apmierināts."

Komandas biedrs Neilands pirms Tokijas olimpiskajām spēlēm savas pirmās sacensības pēc atslēgas kaula lūzuma aizvadīja Itālijā, piedaloties "Settimana Ciclistica Italiana" velobraucienā. Viņš gan sacensības nenoslēdza, jo devās uz Tokiju, lai gatavotos atbildīgajam startam.

Neilands brīdī, kad Skujiņš sarunājās ar Latvijas medijiem, bija ceļā uz olimpisko ciematu, tāpēc pats nevarēja padalīties sajūtās par piedzīvoto Tokijā. Skujiņš iepriekš sarunā no tautieša nopratis, ka Itālijā sacensību laikā pašsajūta bijusi laba.

"Domāju, ka šis Kristam būs labs atspēriena punkts nākamajām sacensībām, kas drīzumā būs redzamas televīzijas ekrānos," pārliecināts ir Skujiņš.

Latvijas čempions grupas un individuālajā braucienā Skujiņš neslēpa, ka ir grūti salīdzināt trases, jo katra no citas ar kaut ko atšķiras.

"Riteņbraukšanā svarīgi, kāds ir asfalts, cik daudz "saliņu", cik apļa veidu krustojumu. Tas viss riteņbraukšanā atšķiras, salīdzinot ar sporta veidiem, kur daudzas lietas ir standartizētas," skaidro riteņbraucējs. "Ja man trase būtu jāvērtē desmit baļļu skalā, dotu kārtīgu 8,7."

"Gan trase bija sarežģīta, gan ceļi veda augšā un lejā, pie tam starp kalniem. Bija par ko piedomāt, par ko uztraukties,"

neslēpj gana lielu pieredzei pasaules tūrē iekrājušais Skujiņš.

Riteņbraucēji Tokijas olimpisko spēļu laikā dzīvo nošķirti no savu valstu delegācijas, jo mitinās viesnīcā Fudzi kalna apkaimē. Pēc sportista domām tas krietni kliedē sajūtu, ka esi olimpiskajās spēlēs, jo ierasti ir iespēja pavērot citu sporta veidu pārstāvju sniegumu. Šoreiz vairāk licies, ka jāstartē pasaules čempionātā, nevis četrgades sporta lielākajā forumā.

"Sajūta varbūt nav tā pati "olimpiskākā", bet tai pat laikā jāatzīst, ka uzturam kontaktus ar visiem olimpiešiem. Esam iesaistīti sarunās un arī skatāmies mūsējo sniegumu citos sporta veidos. Skatījāmies atklāšanas ceremoniju, šodien sekojām līdzi basketbolam, tā kā ir sajūta, ka esam īpašā notikumā," dalītas sajūtas izjūt Skujiņš.

Pēc Latvijas laika otrdien plkst. 5.30 Skujiņš piedalīsies arī individuālajā braucienā. Trasi sportists jau iepazinis, bet tuvākajās dienās plānots to iepazīt vēl labāk. Sportists atklāja, ka būtu apmierināts ar vietu vadošo braucēju divdesmitniekā.

"Šķiet, ka ne reizi karjerā lielajās sacensībās individuālajā braucienā neesmu iebraucis pat desmitniekā. Protams, cīnīšos līdz galam, jo nepalieku šeit, lai pasēdētu viesnīcā," kaujinieciski noskaņots pēdējam startam Tokijā ir Skujiņš.

Grupas brauciena pieteikumā bija 128 riteņbraucēji, bet finišu sasniedza 82.

Neilands ir olimpisko spēļu debitants, bet Skujiņš piedalās savā otrajā Olimpiādē. Pirms pieciem gadiem Riodežaneiro Skujiņš bija 59., bet Aleksejs Saramotins finišēja 13 pozīcijas augstāk.

1992. gadā bronzas medaļu grupas braucienā izcīnīja Dainis Ozols. Skujiņa iespētais ir Latvijas komandas labākais rezultāts kopš 2000. gada, kad Sidnejā 22. vietu izcīnīja Arvis Piziks.

Tokijas olimpiskās spēles norisināsies līdz 8. augustam.