"Es biju ieprogrammēts domāt, ka tas notiek tikai ar sievietēm." Vīrietis atklāti par piedzīvoto izvarošanu (16)

Tagad Alekss darbojas labdarības organizācijā, kas palīdz citiem jauniem vīriešiem, kas arī pārdzīvojuši izvarošanu vai citādi cietuši no seksuālas vardarbības.

Lai gan seksuālās vardarbības upuri lielākoties ir sievietes, 2020. gadā Lielbritānijā veiktā aptaujā atklājās, ka viens no 100 vīriešiem pārcietuši seksuālu vardarbību.

Pagājušajā gadā tika apcietināts Reinards Sinaga - vīrietis, kurš atbildīgs par 138 cilvēku izvarošanu, cietušo vidū bija arī 48 vīrieši. Netālu no vietas, kur tika sazāļots Alekss, Sinaga nolūkojis savus upurus, kurus pēc sazāļošanas aizveda līdz savām mājām, to visu filmējot.

Var secināt, ka lielāka iespēja kļūt par šādu uzbrukumu upuriem ir tieši homoseksuāliem vai biseksuāliem vīriešiem. Puse aptaujāto atklāja, ka ir saskārušies ar seksuālu vardarbību, bet vēl trešdaļa atklāja, ka nav jutušies droši to ar kādu apspriest.

"Ir svarīgi atzīt, ka lielākā daļa seksuālo uzbrukumu notiek tieši mūsu dzimumdzīvēs. Mēs nevēlamies iedziļināties homofobiskajā stereotipā, ka homoseksuāli un biseksuāli vīrieši ir daudz izlaidīgāki vai plēsonīgāki, bet mēs vēlamies vērst uzmanību pret dīvainajām telpām, kur cilvēkiem mēdz būt sekss, kur tiek pārkāptas robežas - geju bāri, saunas. Tā ir pētījuma izaicinošā, bet svarīgā daļa," skaidro Alekss.

Tikai viens no septiņiem respondentiem bija ziņojis par seksuālas vardarbības gadījumu policijai. Apmēram ceturtā daļa to, kas to izdarīja, jutās nesadzirdēti un uzskatīja, ka viņu sūdzība netiek uztverta nopietni.

"Vienmēr ir jautājums par piekrišanu. Piemēram, seksu ar vairākiem partneriem ir ļoti viegli stigmatizēt, līdz ar to, ja seksuālā vardarbība notikusi šādos apstākļos, skaidrs, ka par to neziņos policijai," stāsta Alekss.

Cilvēkus, kuri cietuši no seksuālas vardarbības, atbalsta arī naida pret LGBT grupas pārstāvjiem novēršanas labdarības organizācija "Galop".

"Homoseksuāli un biseksuāli vīrieši bieži vien neredz sevi un savas pieredzes kā tās, par kurām tiek runāts ikdienā, kad tiek apspriesta seksuālā vardarbība, un ir ļoti maz dienestu, kas viņiem varētu palīdzēt. Veicot pētījumu, tapis skaidrs, ka lielākā daļa nevērsīsies pēc profesionālas palīdzības, kas nozīmē, ka viņi ar savām traumām paliks vieni paši.

Mums jāpārliecinās, ka publiskajā telpā par seksuālo vardarbību tiek runāts, iekļaujot visus upurus, bet to pārdzīvojušajiem jādod iespējas piekļūt vajadzīgajam atbalstam," stāsta organizācijas vadītājs Lenijs Moriss. 

Džeimss (vārds mainīts) bija 15 gadus vecs, kad pēc mēģinājuma nodarīt sev pāri savas seksualitātes dēļ viņu nogādāja slimnīcā.

Tur viņam vairāk kā gadu uzmācās padomdevējs, konsultants, kas, kā stāsta puika, noveda pie nopietnām traumām vairāku gadu garumā.

"Kādus desmit gadus šī pieredze caurstrāvoja visus aspektus manā dzīvē. Seksuālā vardarbība šķita pieņemta par sava veida normu, tāpēc es par sevi pienācīgi neparūpējos.

Man vajadzēja izbēgt no savām domām, bet ārstēšana kļuva par haosu, kad es sev radīju vēl vienu problēmu, nepareizi lietojot narkotikas un seksu, lai tiktu galā ar dziļi iesakņojušos diskomfortu," viņš stāsta.

Kad viņš galu galā saņēmās lūgt atbalstu, viņš joprojām nebija drošs, vai tas, kas ar viņu noticis, ir seksuāla vardarbība.

"Es varbūt nepareizi saskatīju viņa darbības kā kaut ko nevardarbīgu - viņš mani nesita, nespēra un neizvaroja un tas kaut kādā ziņā deva viņam iespēju nolasīt, ka neiebilstu," atklāj Džeimss.

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!