"Tas mani izveidoja par cilvēku, kas esmu." "Narkomūle" par laiku cietumā, kādas pēdas tas atstājis un slaveno copi, kas sašūpoja visu pasauli (1)

Es neko un nevienu nepārbaudīju un tagad, apdomājot lietas, ko esmu savā ķermenī "bāzusi", klaji uzticoties, pat nesaprotu, kā esmu dzīva.

Par to domāt ir patiešām baisi. Ja ar mani kaut kas notiktu, kas gan būtu ar maniem bērniem? Saprotams gan, ka mani mainīja arī kļūšana par mammu. Narkotikas bija iespēja aizbēgt no realitātes.

Manuprāt, ir ļoti svarīgi vecākiem domāt par bērnu izglītošanu šajos jautājumos. Personīgi man tā pietrūka - gan mājās, gan skolā," sieviete turpina. 

Mikaela norāda, ka agrāk bijusi ļoti naiva.

"Es nedomāju, ka ar mani varētu notikt jebkas slikts. Es redzēju pasauli kā pasakainu iespēju zemi, taču mans skatījums tagad ir pavisam citādāks. Es uzaugu domājot, ka visiem varu uzticēties, es neko neapšaubīju, visam ticēju un pārāk naivi uzticējos cilvēkiem.

Mums tādiem būt nevajadzētu - ne visiem cilvēkiem ir tās labākās intereses, ne visi tev vēl labu, bet svešiniekiem - viņiem tu vispār esi vienaldzīgs. Ir jābūt nedaudz aizdomīgam. Un jāuzticas savai iekšējai balsij.

Manējā teica priekšā, ka kaut kas nav labi, taču es to ignorēju. Ķermenis vienmēr signalizē, ja kaut kas nav tā, kā nākas," stāsta Mikaela.

Tiesa, viņa atzīst, ka sirdsbalss sākusi runāt vien tad, kad bijis jau par vēlu.

"No Ibizas līdz Maljorkai lidoju ļoti apreibinājusies. Tikai tad, kad narkotiku efekts sāka pagaist, prasīju sev: "Ko pie velna es daru?!"" viņa stāsta.

"Cietumā iemācījos par sevi pastāvēt."

"Peru nonācu viena pati, un tad apjēdzu, cik nopietni šis viss ir. Es nezināju, kā no šīs situācijas izkļūt. Es nezināju, vai tā ir patiesība, ka mani visu laiku kāds vērojis, bet es domāju, ka jā - domāju, ka acis uz mums bija vērstas bez apstājas.

Kad satiku karteļa biedrus, es viņiem atklāju savas bailes, taču viņi mani mierināja, ka šis nav nekas īpašs, es par daudz domājot. Tajos brīžos sāku sevi šaustīt - vai ir normāli šo visu apšaubīt?

Katru reizi, kad mudināju uz šo sarunu, tiku norakta ar tekstiem, ka esmu vēl tik jauna, nepieredzējusi un ceļu lieku drāmu. Kā prāta spēles. Man bija bail, kas ar mani notiks, ja mēģināšu no tā visa tikt prom," atklāj Mikaela.

Sieviete stāsta, ka tieši cietumā viņa beidzot iemācījusies par sevi pastāvēt, taču tāpat bijuši nepieciešami gadi, līdz Mikaela vairs neļāva cilvēkiem sevi klaji izmantot.

"Manuprāt, prese manu cietumsodu atspoguļoja neprecīzi - pārāk "glamūrīgi". Viņi, piemēram, nepaskaidroja, kāpēc sāku tur vadīt skaistumkopšanas salonu vai kāpēc tieši es tiku deleģēta pārstāvēt ieslodzīto sarunās ar "augšu". Tas bija, lai pierādītu, ka varu par sevi pastāvēt, es gribēju sevi uz to piespiest," viņa skaidro.

"Ak, un jā, mani mati. Kādu laiku nezināju, ka biju kļuvusi par mēmi. Es vienkārši ātrumā lidostā sataisīju matus, bija ļoti agrs un es nebiju gulējusi. Man nebija pieejams ūdens, lai tos izmazgātu.

Kad mani pārveda no pagaidu aizturēšanas izolatora uz cietumu, man bija iespēja aprunāties ar vecākiem, kuri uzreiz man vaicāja, kas notiek ar maniem matiem, visi runājot par manu copi. Tas bija uzjautrinoši.

Arī ieslodzījumā visas vēlējās tādu matu sakārtojumu. Acīmredzot, iepriekš tādu copi viņas nebija redzējušas," atminas Mikaela.

"Man jautāja, vai joprojām ar to nodarbojos."

Sieviete atklāj, ka atgriezties vecajā dzīvē bijis ļoti, ļoti grūti.

"Kad atgriezos mājās, tur viss šķita tik normāls, it kā būtu bijusi tur vakar.

Taču es vairs nejutos normāla. Es nejutos kā cilvēks, ko viņi pazinuši līdz šim. Visi zināja, kas esmu, ko esmu izdarījusi, man bija bail tikt nosodītai.

Es neesmu ne briesmīga, ne bīstama persona, taču nevienā darbavietā nesanāca uzkavēties ilgāk par vienu maiņu - milzīgās uzmanības dēļ mani regulāri atlaida," viņa stāsta.

Kādā darba intervijā potenciālais darba devējs Mikaelai atklājis, ka zina, kas viņa ir, kā arī trīs reizes pārjautājis, vai viņa droši zina, ka šī dzīve nu ir pagātne.

"Arī pirmā universitāte, kura mani pēc notikušā pieņēma, pēkšņi savu apstiprinājumu atcēla. Viņi aizbildinājās, ka es varētu būt drauds citiem studentiem. Tā bija briesmīga sajūta," atklāj Mikaela.

Pēc cietumā pavadītā laika jaunā sieviete nolēmusi studēt kriminoloģiju.

"Kad biju cietumā, mums bija jārunā ar psihologiem, bet pēc katras sarunas es jutos nesaprasta. Kā gan viņi varētu mani saprast? Manuprāt, man būtu labi ko tādu darīt, jo es zinu, es saprotu - es esmu bijusi viņu vietā.

Es varētu palīdzēt saprast, ka tam nav jāatstāj nospiedums uz visu atlikušo dzīvi. Es uzsāku studijas, bet man gāja grūti - es jutos tajā visā pārāk iekšā. Tagad es mācos biznesa studijās, apgūstot spāņu un ķīniešu valodu," norāda Mikaela.

Par spīti sliktajām atmiņām, tieši Spānija ir vieta, kurā sieviete sevi redz dzīvojam.

"Jā, laika galā es sevi redzu Spānijā. Tur ir pilnīgi cits dzīves ritms, tāds relaksēts. Tāpat es tur varu satikt cilvēkus, kuri par mani neko nezina. Es pēc tā ilgojos. Es zinu, ka tur notikušais bija patiesi slikts, bet man patīk tā zeme, kultūra, valoda un jo īpaši izbaudu uz turieni vest savus bērnus.

Es vēlos, lai viņi izaug par kulturāliem cilvēkiem, kas ir redzējuši pasauli un to, cik tā var būt dažāda.

Es vēlos viņiem nodrošināt pieredzi un zināšanas, kādas man pašai 19 gadu vecumā trūka," teic Mikaela.

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!