Atšķirīgi lēmumi, juridiskais pamatojums un laika periods. Kāpēc ES dalībvalstu lēmumi par pandēmijas ierobežošanu nebija vienoti? (4)

2020. gada 27. martā Eiropas Savienības Institūta transnacionālā pārvaldības skola pulcēja 18 zinātniekus, sabiedrības veselības ekspertus un politikas veidotājus virtuālā seminārā, lai apspriestu Covid-19 pandēmiju Eiropas Savienībā.

Videokonferences sanāksmē ES līderi vienojās par šādām prioritātēm –

sabiedrības veselība, ceļošana un transports, pētniecība un inovācijas, ekonomika, krīzes pārvarēšana, solidaritāte un izglītība.

Šīs prioritātes kalpoja par pamatu turpmāko lēmumu pieņemšanas procedūrām ES institūcijās.

2020. gada martā ES institūcijās teju katru dienu norisinājās diskusijas, sanāksmes un lēmumu pieņemšana saistībā ar Covid-19. Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs, Eiropas Centrālā banka, Eiropas Komisija, Eiropas Padome un Eiropas Parlaments veidoja krīzes politiku un izstrādāja dažādas rekomendācijas.

Rezultātā Eiropas Padome pieņēma piecas prioritātes pandēmijas krīzes pārvarēšanai – vīrusa izplatības ierobežošanu, medicīnas aprīkojuma piegādi ES valstīm, pētniecības veicināšanu, pandēmijas sociālekonomisko seku novēršanu un Eiropas Savienības pilsoņu repatriāciju no trešajām valstīm.

Kad ES saskārās ar Covid-19 krīzi, institūcijas ātri reaģēja, izmantojot esošos krīzes mehānismus, kas bija institūciju rīcībā, paredzot turpmākās sekas un pieņemot ES atveseļošanās fondu, atbalstu uzņēmējdarbībai, kā arī veselības jautājumu risināšanu un ieguldījumus vakcīnas izstrādē.

Eiropas Parlaments ātri reaģēja uz Covid-19 pandēmiju, atceļot 2020. gada pavasara plenārsēdes, kā rezultātā EP likumdošanas darbība bija ievērojami ierobežota, jo lielākā daļa ES tiesību akti tiek pieņemti pirmajā lasījumā, ievērojot trialoga – EP, Eiropas Padome un Eiropas Komisija – vienošanos. Pandēmijas sākumā EP strauji pieņēma lēmumu mobilizēt esošos ES fondus, lai tos varētu izmantot elastīgāk un daļēji bez dalībvalstu finansējuma.

Foto: Eiropas Savienības galvenās darbības jomas cīņā pret Covid-19

Arī Eiropas Komisija (EK) aktīvi iesaistījās Covid-19 krīzes risināšanā, nodrošinot nepieciešamo finansējumu, izmantojot Eiropas Investīciju fondu. EK palīdzēja nodrošināt arī nepieciešamo medicīnisko aprīkojumu, atbalstīja Covid-19 vakcīnu pētījumus un to finansēšanu, kā arī nodrošināja preču plūsmu un darba ņēmēju mobilitāti ES tirgū.

Ņemot vērā savas budžeta pilnvaras, EP piekrita EK priekšlikumam izmantot attālināto balsošanu. Šis lēmums bija būtisks, jo tika dalīti esošie ES fondi, taču vairāki politikas zinātnes pētnieki, kā, piemēram, Nikolajs fon Ondarca, uzskata, ka šim juridiskajam pamatam bija trūkumi, jo netika mainīti kritēriji līdzekļu sadalei starp dalībvalstīm, kā rezultātā Centrālās un Austrumeiropas valstis guva lielu labumu, lai gan pandēmijas sākumā šajās valstīs strauji neizplatījās Covid-19, kā citās ES valstīs.

Taču Eiropas Parlaments nepiedalījās lēmumu pieņemšanā, kas saistīta ar ekonomikas jautājumiem. Piemēram, EP nepiedalījās lēmuma pieņemšanā par darba pabalstiem īpaši Covid-19 skartajās valstīs. Arī aizdevumu izmaksāšanā ES dalībvalstīm Eiropas Parlaments nepiedalījās.

Lai arī institūcijas cītīgi izstrādāja praktisku plānu, starptautisko attiecību profesors Marks Rinards secināja, ka sākotnējā ES atbilde uz Covid-19 krīzi bija nesaskaņota un neorganizēta. Rinards to pamatoja ar faktiem, ka medicīniskā aprīkojuma eksporta trūkums no ES valstīm uz pirmo Covid-19 smagi skarto valsti ES - Itāliju - radīja iespaidu, ka vairākas ES valstis aizsargā tikai iekšējo tirgu.

Šajos krīzes laikos ES un tās dalībvalstis kopā strādā pie tā, lai izskaustu pandēmiju un palīdzētu Eiropai atgūties pēc ekonomikas lejupslīdes. Eiropas Savienības Padome uzsver desmit veidus, kā tiek palīdzēts ES dalībvalstīm.

• ES atveseļošanās atbalstīšana

Lai palīdzētu ES atgūties no pandēmijas ekonomiskās un sociālās ietekmes, ES līderi panāca vienošanos par ārkārtas atveseļošanas fondu 750 miljardu eiro apmērā, ko dēvē par "Next Generation EU".

• Ceļošanas pasākumu koordinācija

ES valstis ir izveidojušas vienotu sistēmu ceļošanas pasākumiem, ar kuriem nodrošina pārvietošanās brīvību Eiropas Savienībā Covid-19 pandēmijas laikā. Tās ir vienojušās par kopīgiem kritērijiem, kas ir jāņem vērā, kad apsver pasākumus un kopīgu riska zonu definīciju. ES valstis ir vienojušās, ka informācija par jauniem ceļošanas pasākumiem būtu jāpublicē 24 stundas pirms to piemērošanas.

• Vīrusa izplatības palēnināšana

Lai palīdzētu ierobežot vīrusa izplatīšanos Eiropā un ārpus tās, ES valstis ir uz laiku ierobežojušas nebūtisku ceļošanu uz ES. Ceļošanas ierobežojumi dažu trešo valstu iedzīvotājiem no 2020. gada 1. jūlija tika pakāpeniski atcelti.

• Drošu un efektīvu Covid-19 vakcīnu nodrošināšana

Eiropas Savienībā jau ir atļautas četras Covid-19 vakcīnas, un 2020. gada 27. decembrī vakcinācija sākās visā Savienībā.

ES koordinēja kopīgus centienus Eiropas Savienībā nodrošināt pietiekami daudz drošu un efektīvu Covid-19 vakcīnu, izmantojot pirkuma priekšlīgumus ar vakcīnu ražotājiem.

• Atbalsts ES veselības aprūpes sistēmām

Visu Covid-19 pandēmijas laiku ES ir nodrošinājusi krīzes pārvarēšanu un koordināciju, uzturot pastāvīgus sakarus starp dalībvalstīm un ES iestādēm. Izveidojot kopīgus Eiropas individuālo aizsardzības līdzekļu krājumus "RescEU", ES dalībvalstīm darīja pieejamas arī medicīnas iekārtas un plaušu ventilatorus.

• Aizsargā darbvietas

Lai krīzes laikā darba ņēmējiem palīdzētu saglabāt darbu, ES ir izveidojusi instrumentu, no kura tiek sniegts pagaidu atbalsts bezdarba riska mazināšanai ārkārtējā situācijā (SURE). No šīs shēmas tiek nodrošināti aizdevumi līdz pat 100 miljardu eiro apmērā, kuri dalībvalstīm tiek piešķirti ar izdevīgiem nosacījumiem, lai palīdzētu segt valsts īstermiņa darba shēmu izmaksas.

• Palīdzība ES valstīm pret Covid-19 vērsto reakcijas pasākumu finansēšanā

ES palīdz dalībvalstīm finansēt reakcijas pasākumus krīzes situācijā, izmantojot Investīciju iniciatīvu reaģēšanai uz koronavīrusu, ar kuru aptuveni 37 miljardi eiro no ES struktūrfondiem tiek novirzīti uz ES valstīm.

• Eiropas solidaritātes veicināšana

Eiropas Savienība ar ES Medicīniskā korpusa starpniecību atvieglo medicīniskās palīdzības vienību nosūtīšanu, lai dažādu dalībvalstu vienības varētu ierasties palīgā tām veselības aprūpes sistēmām, ko krīze ir skārusi visskarbāk.

• Atbalsts visvairāk skartajām ekonomikas nozarēm

Lai aizsargātu mūsu pārtikas piegādes ķēdi un izvairītos no pārtikas trūkuma, ES ir apstiprinājusi ārkārtējus pasākumus pandēmijas skartās lauksaimniecības un zivsaimniecības nozares atbalstam. Pasākumu vidū ir tiešs atbalsts lauksaimniekiem un zvejniekiem un lielāka elastība ES finansējumā.

• Partnerība ES partneru atbalstam visā pasaulē

ES un tās dalībvalstis atbalsta partnervalstu centienus cīņā pret vīrusu, sniedzot tām finansiālu atbalstu reakcijai uz pašreizējo veselības krīzi un humanitārajām vajadzībām.

Eiropas komandas kopējie centieni sasniedz 40,5 miljardus eiro.

ES ir arī aktivizējusi ES humanitāro gaisa tiltu, lai sniegtu humāno palīdzību grūtībās nonākušām valstīm.

ES valstu valdību dažādā politika Covid-19 pandēmijas sākumā

Par pirmajiem trim Covid-19 gadījumiem Eiropā tika ziņots 2020. gada 24. janvārī Francijā. Dažu nedēļu laikā vīruss bija izplatījies visā Eiropā, un gadījumi tika apstiprināti arī Vācijā, Somijā, Beļģijā, Itālijā, Spānijā, Zviedrijā un Lielbritānijā. 2020. gada 15. februārī Francija ziņoja par pirmā cilvēka nāvi no Covid-19, taču tieši Itālija kļuva par pandēmijas epicentru Eiropā, kur gadījumu skaits februāra beigās sasniedza 1700, bet nāves gadījumu skaits strauji sāka pieaugt 2020. gada marta sākumā.

Neskatoties uz to, ka 2020. gada martā visas ES valstis ziņoja par dažādiem Covid-19 ierobežojošiem pasākumiem, valstu pieņemto lēmumu kopums un laiks atšķīrās pat valstīs, kurām bija līdzīgas situācijas.

Lai izpētītu ES valstu valdību dažādo politiku un ierobežojumus, analīzei tika izmantots pētījums "Government Capacity, Societal Trust or Party Preferences? What Accounts for the Variety of National Policy Responses to the COVID-19 Pandemic in Europe?".

Pētījumā par pamatu tika izvēlēti trīs visizplatītākie valdības pieņemtie ierobežojumi pret Covid-19. Ierobežojumi ir 1) skolu slēgšana, 2) nacionālo robežu slēgšana un 3) ārkārtējā stāvokļa izsludināšana. Pētījumā tika secināts, ka daudzas valstis paziņoja par skolu slēgšanu tad, kad apstiprinātu Covid-19 gadījumu skaits bija salīdzinoši zems, taču Itālija bija izņēmums. Lietuvas, Kipras, Maltas, Slovākijas un Latvijas valdība pieņēma lēmumu slēgt skolas jau tad, kad valstīs bija apstiprināti desmit vai mazāk ar Covid-19 inficēto.

Savukārt tādu valstu kā Francijas, Spānijas, Vācijas un Lielbritānijas valdība nogaidīja līdz teju 3500 apstiprinātiem Coivd-19 gadījumiem, lai slēgtu skolu darbību klātienē. Tādu valstu kā Grieķijas, Dānijas, Beļģijas un Norvēģijas valdības arī var uzskatīt par salīdzinoši agrīniem respondentiem uz vīrusa izplatību. Taču Zviedrijas valdība ir vienīgais izņēmums, jo tā ar teju 8500 apstiprinātiem Covid-19 gadījumiem sākotnēji atturējās no ierobežojošu pasākumu piemērošanas.

Foto: Eiropas Savienības karte, kurā ilustrēts periods (2020. gada marts), kad valstu valdības pieņēma lēmumu par skolu slēgšanu 

Saistībā ar nacionālo robežu slēgšanu pētījumā tika noskaidrots, ka atšķirības starp valstīm lēmumu pieņemšanā ir lielākas. Skolu slēgšanas gadījumā lielākā daļa lēmumu tika pieņemti vienas nedēļas laikā, bet slēgt robežu izlēma divu nedēļu laikā.

Kopumā, izņemot Itāliju un Spāniju, robežu slēgšanu veica pārsvarā valstis ar salīdzinoši mazāk apstiprinātajiem Covid-19 gadījumiem. Piemēram, Slovākijas, Polijas un Bulgārijas valdības noteica robežu slēgšanu, ziņojot tikai par 10 līdz 30 gadījumiem.

Ir svarīgi atzīmēt, ka lielākajā daļā valstu nacionālo robežu slēgšanas ierobežojumi tika īstenoti pakāpeniski, sākot ar daļēju robežu slēgšanu un pēc tam pārejot uz pilnīgu nacionālo robežu slēgšanu.

Foto: Eiropas Savienības karte, kurā ilustrēts periods (2020. gada marts), kad valstu valdības pieņēma lēmumu par nacionālo robežu slēgšanu 

Lai arī Šveice nav Eiropas Savienības dalībvalsts, tās valdība bija būtisks piemērs pakāpeniskai robežu slēgšanai. Šveices valdība 2020. gada 28. februārī aizliedza 1000 cilvēku pulcēšanos, jau 14. martā aizliedza 100 cilvēku pulcēšanos un divas dienas vēlāk tika izsludināta ārkārtējā situācija, slēdzot valsts robežas.

Vēl viens novērojums ir tāds, ka Somija, Malta, Igaunija, Zviedrija un Latvija sākotnēji neslēdza robežas, taču ieviesa stingrus ierobežojumus personu kustībai valsts ietvaros. Piemēram, Somija ierobežoja ceļojumus uz galvaspilsētu un no tās. Zviedrijas valdības attieksme pret pandēmiju bija paļauties uz brīvprātīgiem pasākumiem un atturēties ieviest stingrus ierobežojumus.

Lēmuma par nacionālo robežu slēgšanu pieņemšanas laiks, nosacījumi un valstu valdības sadarbība bija ļoti atšķirīga. Piemēram, Vācijā Angela Merkele vēlējās ieviest stingrākus pasākumus, taču ministri nedeva piekrišanu kārtējai stingrai robežu slēgšanai. Turpretī Francijā robežu slēgšana atsevišķos periodos attiecās tikai uz konkrētiem reģioniem, bet Grieķijā nacionālo robežu slēgšana ietvēra arī komandantstundu.

Arī ārkārtējās situācijas izsludināšana bija diezgan atšķirīga ES dalībvalstīs. Dažas valstis izsludināja ārkārtējo stāvokli, kad tika reģistrēti 1000 Covid-19 gadījumi, citās valstīs skaits bija daudz mazāks, vēl citas nepaziņoja par ārkārtējo stāvokli. Lielākām ES dalībvalstīm vajadzēja vairāk laika, lai pieņemtu šādus ierobežojumus.

Foto: Eiropas Savienības karte, kurā ilustrēts periods (2020. gada marts), kad valstu valdības pieņēma lēmumu par ārkārtējās situācijas izsludināšanu 

Kāpēc ES valstu valdības reaģēja atšķirīgi?

Ir daudz dažādas teorijas par valsts politikas procesiem un lēmumu pieņemšanu, kas identificē mehānismus un faktorus, kas ietekmēja ES dalībvalstu pieņemtos Covid-19 ierobežojumus. Ņemot vērā šīs teorijas, ir iespējams izvirzīt vairākus faktorus, kāpēc ES valstis reaģēja atšķirīgi.

Pirmkārt, tās ir vispārējās valsts pārvaldes spējas. Lai pieņemtu atbilstošus politikas pasākumus pandēmijas pārvarēšanai, valdībai ir jābūt iespējai novērst apdraudējumus veselības sistēmai, uzraudzīt epidēmijas attīstību, iegūt pietiekami daudz informācijas, lai izveidotu pandēmijas prognozēšanas modeļus un novērtētu riskus, izmaksas un iespējamās sekas.

Katras ES dalībvalsts valdībai bija un joprojām ir ātri jāspēj formulēt juridisko informāciju par konkrētiem politikas priekšlikumiem, virzīt politikas priekšlikumus ar lēmējinstitūciju starpniecību un efektīvi informēt sabiedrību par politikas pasākumiem.

Otrkārt, valstīm ir dažāda veselības aprūpes kapacitāte un veselības sistēmas organizācija.

Valstu atšķirīgā lēmumu pieņemšana ir atkarīga no veselības sistēmas portfeļa organizēšanas starp dažādām ministrijām un iestādēm.

Dažās valstīs ir veselības ministrija, kas pilnībā veltīta veselības aprūpes jautājumiem, savukārt citās valstīs veselības aprūpes portfelis ir tikai daļa no kādas ministrijas.

Pie šī faktora svarīga ir arī veselības ministra profesionālā izglītība un darbības joma. Veselības ministrs, kas ir medicīnas darbinieks, Covid-19 politikas lēmumus, visticamāk, pieņems ātrāk nekā ministrs, kam nav saistības ar medicīnu. Piemēram, Vācijas veselības ministrs Jens Špāns, Polijas veselības ministrs Adams Ņedzelskis, Lietuvas veselības ministrs Arūns Duļķis un arī Latvijas veselības ministrs Daniels Pavļuts nav darbojušies medicīnā un ir bez medicīniskās izglītības.

Treškārt, dažādos lēmumus ietekmē valsts politiskās institūcijas, varas sadalījums valstī un likumdevēja tips. Kompetences dažādos krīzes pārvarēšanas aspektos nereti ir sadalītas pa dažādām pārvaldes institūcijām un līmeņiem, kas var kavēt lēmumu formulēšanas ātrumu, prasa ilgākas lēmumu pieņemšanas procedūras, paredzot ierobežojumu pieņemšanu vēlāk.

Vēl viens faktors ir arī likumdevēja tips. Ja valsts likumdevējam ir divas palātas, tad likumdošana ir jāapstiprina abām palātām un varētu norisēt ilgstošas sarunas starp tām.

Ceturtkārt, lēmumus ietekmē arī valdības tips un partiju skaits. Šie divi mainīgie raksturlielumi ir saistīti ar lēmumu pieņemšanu. Ar lielāku koalīcijas partneru skaitu kompromisa politikas lēmumu pieņemšana kļūst grūtāka, tiek organizēts vairāk diskusiju un lēmumu pieņemšana var nonākt strupceļā.

Piektais faktors ir partijas politiskā ideoloģija. Lai gan labējās un kreisās partijas ekonomiskās vērtības visdrīzāk vērtē salīdzinoši augstāk par sociālajām, piemēram, veselību, kreisās partijas būs vairāk gatavas pieņemt ierobežojumus nekā labējās. Pētījuma autori paredz, ka partijas, kuru ideoloģija atbalsta tradicionālās, autoritārās un nacionālistiskās vērtības, pieņems ātrākus un smagākus ierobežojošus pasākumus. Šādas partijas tic valsts autoritātei pārvaldīt sabiedrību.

Pēdējais faktors ir sabiedrības aspekti. Paredzams, ka brīvākās sabiedrībās būs mazāka varbūtība, ka to valdības noteiks ierobežojošus pasākumus. Šajās valstīs pilsoniskā sabiedrība novērtē, ievēro un aizsargā pilsonisko un kolektīvo brīvību. Piemēram, pēc valsts brīvības indeksa Zviedrija ierindojas devītajā vietā, un tās pandēmijas politika nebija strikti ierobežojoša pret pilsonisko sabiedrību. Arī uzticība valdībai ir būtisks sabiedrības aspekts, kas ietekmē valdības lēmumus.

ES valstu juridiskais pamatojums ierobežojumu pieņemšanā un tiesu prakse, reaģējot uz tiem

Covid-19 ierobežojumu pieņemšana būtiski ietekmēja tiesu sistēmu darbību jebkurā valstī. Tiesām bija jāsaskaras ar daudzām problēmām, lai lēmumus varētu pieņemt atbilstoši likumiem. Neskatoties uz ierobežojumiem, kas ES ietvaros nebija vienoti un konsekventi, jo katra valsts krīzes laikā autonomi regulēja tiesu darba administrēšanu un iekšējo organizāciju, ir iespējams identificēt dažas kopīgas tendences.

Konstitucionālās un Augstākās tiesas pandēmijas laikā var raksturot ar nepārtrauktību, autonomiju, elastīgumu un digitalizāciju, kas kalpoja par pamatu tiesu atbildes reakcijai epidemioloģiskās krīzes laikā.

Nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu jurisdikcijas darbību nepārtrauktību un aizsargātu cilvēku veselību, tika veikti neatkarīgi, bez politisko struktūru aicinājuma rīkoties. ES valstu tiesu ieviestās izmaiņas likumos bija pakāpeniskas un elastīgas, ļaujot juridisko darbību organizēt atbilstoši epidemioloģiskai situācijai.

Francija 2020. gada 23. martā pieņēma "ārkārtējo likumu", ar kuru var pasludināt ārkārtējo stāvokli valstī. Šī likuma mērķis ir piešķirt īpašu tiesisku regulējumu, kam ir normatīva vērtība, iepriekš pieņemtajiem un nākotnē plānotajiem ierobežojumiem.

Lai arī aktuāls jautājums ir par to, vai šie ierobežojumi ietekmē daudzas cilvēku pamattiesības, tostarp vārda brīvību, pārvietošanās brīvību, pulcēšanās brīvību, Francijas tiesneši nav atcēluši valdības pieņemtos Covid-19 ierobežojumus. Tomēr Francijā 2020. gada septembrī aptuveni 50 juristi pārskatīja valdības pieņemtos ierobežojumus un tos kritiski pārskatīja. Likumdevējs atgādināja izpildvarai to, ka brīvībai kā likumam ir jāpaliek.

Francijas likumdevējs noteica, ka cilvēktiesību un cilvēku brīvību ierobežojoši pasākumi ir likumīgi tikai tad, ja tie atbilst trim proporcionalitātes principiem - nepieciešamībai, atbilstībai un proporcionalitātei.

Tādējādi Francijas likumdevējs noteica, ka ierobežojumiem vispirms ir jābūt nepieciešamiem, lai novērstu risku sabiedrības veselībai, taču, ja risks nepastāv, tad ierobežojumi ir nelikumīgi.

Līdzīgi kā Francijā, arī Spānijā 2020. gada martā tika pieņemts likums, kas paredz ārkārtējā stāvokļa noteikšanu. Arī Spānijā tika ierobežotas cilvēku tiesības uz pārvietošanos un pulcēšanos. Tomēr 2020. gada oktobrī Spānijas Augstākā tiesa lēma atcelt valdības noteiktos ierobežojumus, neskatoties uz to, ka Veselības ministrija ziņoja par gandrīz 12 500 Covid-19 inficēšanās gadījumiem un 126 nāves gadījumiem.

Spānijas Augstākā tiesa lēma atcelt ierobežojumus, kuri aizliedza iebraukt un izbraukt no Madrides, samazināja cilvēku pulcēšanos sporta zālēs, bāros un restorānos. Spānijas Augstākā tiesa lēma, ka pasākumi pārkāpj cilvēku pamattiesības un brīvības. Lēmumā tika paskaidrots: lai valdība varētu pieņemt šos ierobežojumus, ir jāmaina vai nu Spānijas likumi, vai arī varas iestādēm jāievieš ārkārtējais stāvoklis.

Arī Madrides kopienas valdība nepiekrita šim lēmumam, tādēļ vērsās tiesā, lai apstrīdētu valsts centrālās valdības noteiktos ierobežojumus.

Vācija, pieņemot Covid-19 ierobežojumus, pamatojās uz Infekcijas slimību aizsardzības likumu, kas valstij ļāva pieņemt dažādus ierobežojošus pasākumus, lai novērstu infekcijas izplatību. Bundestāgs 2020. gada marta beigās grozīja šo likumu, lai nodrošinātu īpašas ārkārtējas pilnvaras tikai federālajam veselības ministram. Attiecībā uz pārvietošanās brīvības ierobežojumu juridisko pamatu Vācijas konstitūcija skaidri neparedz komandantstundu, bet ļauj ierobežot cilvēku pamattiesības, izmantojot nepieciešamos un samērīgos pasākumus.

Ungārijas gadījumā ārkārtējās situācijas pasludināšanu un citus Covid-19 ierobežojumus pieņēma, veicot izmaiņas Ungārijas konstitūcijā. 2020. gada 30. martā Ungārijas nacionālā asambleja pieņēma arī speciālu koronavīrusa ierobežošanas likumu, kas ļāva valdībai proporcionāli pieņemt ierobežojumus. Šis likums izraisīja kritiku gan nacionālā, gan ES valstu līmenī, jo noteica plašas pilnvaras valdībai bez laika ierobežojuma. Tāpat notika arī tiešsaistes protesti, kuros piedalījās vairāk nekā 100 000 Ungārijas pilsoņu.

Ungārijas tiesas nav pretojušās vai iebildušas pret valdības pieņemtajiem Covid-19 ierobežojumiem, taču Ungārijas tieslietu ministre Judita Varga gan ir izteikusi, ka likumprojekta kritiķi "cīnās ar iedomātiem dēmoniem".

ES kritizēja Ungārijas premjerministra Viktora Orbāna valdību par tiesu neatkarības un mediju brīvības ierobežošanu. Arī dažādas cilvēktiesību organizācijas norādīja, ka "neierobežota vara nav risinājums" Covid-19 krīzei.

Itālijas juridiskais pamatojums bija atšķirīgs no citām ES valstīm, jo tās konstitūcija neparedzēja ārkārtējā stāvokļa ieviešanu vai īpašu pilnvaru nodošanai konkrētai iestādei. Itālija ierobežojumu noteikšanā izmantoja valdības juridiskos instrumentus, premjerministra pilnvaras un dažādus rīkojumus.

Lai gan šī juridiskā struktūra, ko izveidoja ļoti īsā laikā, dažkārt tiek kritizēta par juridiskās noteiktības trūkumu un aizdomām par valdības pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu, kaitējot Itālijas parlamentam, Itālijas tiesību sistēmas parastās garantijas joprojām ir piemērojamas pieņemtajiem tiesību aktiem.

2021. gada janvārī pēc rūpīgas pārbaudes Romas tiesa pieņēma spriedumu, ka Ministru padomes priekšsēdētāja izdotie dekrēti bija nelikumīgi.

Tiesa konstatēja, ka 2020. gada 31. janvārī Ministru prezidenta izsludinātais ārkārtējais stāvoklis valstī bez kompetento iestāžu pieprasījuma bija pārkāpums.

Romas tiesa noteica, ka Ministru prezidenta izdotos dekrētus nepieciešams pārskatīt Konstitucionālai tiesai, taču tā jāatzīst par kompetento iestādi.

Pandēmijas ietvaros dažas ES valstis izmanto ārkārtējās pilnvaras, lai cīnītos pret dezinformāciju un viltus ziņu izplatīšanu. Piemēram, Rumānijas prezidents parakstīja ārkārtējo dekrētu, kas ļauj slēgt interneta vietnes, kurās tiek izplatītas viltus ziņas. Moldova pieņēma arī ārkārtējo dekrētu, bloķējot "personiskus viedokļus par pandēmiju". Savukārt Bulgārija noteica naudas sodu vai cietumsodu par viltus ziņu izplatīšanu. Arī Serbija, kas ir ES kandidātvalsts, noteica ierobežojumus noteiktam informācijas veidam par Covid-19, ieskaitot viedokļu rakstus.

Beļģijas gadījuma analīze

Kopš Covid-19 pandēmijas sākuma 2020. gada martā Beļģijas valdība ierobežojumus pieņēma izņēmuma kārtā. Tā kā Beļģijas konstitūcija de iure neparedz ārkārtējā stāvokļa iespējamību, Beļģijas varas iestādēm bija jāgroza likumi. Visi pieņemtie ierobežojumu pasākumi pret pandēmiju balstās uz trim tiesību aktiem – uz 1963. gada Civilās aizsardzības likumu, 1992. gada Valsts policijas likumu un 2007. gada Civilās drošības likumu.

Tomēr laika gaitā juristi, pilsoniskā sabiedrība un vairāki pirmās instances tiesneši arvien vairāk sāka šaubīties par valdības atbalstīto lēmumu juridisko pamatu. Šīs šaubas mudināja Beļģijas valdību izveidot pandēmijas likumu, kas tika plaši apspriests Beļģijas federālajā parlamentā.

Tomēr 2021. gada 31. martā Briseles Pirmās instances tiesa ārkārtēju procedūru ietvaros nolēma par labu divām beļģu bezpeļņas organizācijām, kas aizstāv cilvēktiesības – "Lingue des droits humains" un "Liga voor Mensenrechten". Abas organizācijas apgalvoja, ka līdz šim pieņemtajiem veselības aizsardzības pasākumiem trūkst pietiekama juridiskā pamata, un tie ir ierobežojuši cilvēku brīvību un cilvēktiesības.

Pēc tiesnešu teiktā, trīs tiesību akti, uz kuriem Iekšlietu ministrija atsaucās, pieņemot ierobežojumus, neļāva izlemt par viesnīcu, restorānu vai bāru slēgšanu.

Ar savu lēmumu Briseles Pirmās instances tiesa nolēma atcelt ministru pieņemtos Covid-19 ierobežojumus, un lika Beļģijas valdībai veikt visus atbilstošos pasākumus, lai izbeigtu acīmredzamu nelikumību, kas izriet no tiesiskā pamata trūkuma.

Beļģijas tiesa deva valdībai 30 dienas, lai nodrošinātu jaunu juridisko pamatu Covid-19 ierobežojumu noteikšanā, vai arī tiktu piemērots sods 5000 eiro apmērā par katru kavēto dienu. Maksimālā soda summa varēja sasniegt pat 200 000 eiro.

Ar šādu lēmumu tiesa izdarīja spiedienu uz likumdevēju, lai paātrinātu iepriekš minētā pandēmijas likuma pieņemšanas procesu. Līdzīgu lēmumu vēlāk šī pati tiesa pieņēma arī citā lietā.

2021. gada 31. marta Pirmās instances tiesas lēmumā tika arī aprakstītas sekas, ko radījuši Covid-19 ierobežojumi – ierobežojumu psiholoģiskā ietekme uz bērnu un pusaudžu garīgo veselību, izglītības sistēmas graušana, bērniem nav iespējas piedalīties ārpusstundu aktivitātēs, vardarbības pieaugums ģimenēs, lielas daļas iedzīvotāju sociālā, emocionālā un finansiālā nedrošība, kā arī vecākā gadagājuma cilvēku sociālā atstumtība.

Tomēr Beļģijas pirmās instances tiesa izpelnījusies arī nosodījumu. Oponenti pamato savu viedokli ar to, ka lēmumam trūkst skaidrības un tam ir nepietiekams pamatojums. Arī Beļģijas valdība, uzskatot, ka ierobežojumu juridiskais pamatojums ir atbilstošs un pietiekams, nepiekrita tiesas lēmumam, iesniedzot apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas lēmumu.

Sākotnēji bija paredzēts, ka Beļģijas apelācijas tiesa lems par lietu līdz 2021. gada 30. aprīlim, tomēr 27. aprīlī tiesa nolēma turpināt tiesas procesu, lai uzklausītu pušu iesniegumus par Beļģijas valdības sniegto atzinumu par jaunākajiem veselības pasākumiem.

Tajā pašā lēmumā Beļģijas Apelācijas tiesa arī nosprieda, ka Beļģijas valstij jāpārtrauc diskriminējošā attieksme, kas tika piemērota kādam Beļģijas mūziķim.

Atsaucoties uz Beļģijas konstitūcijas 19. un 23. pantu, kā arī uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, tiesa nolēma, ka Covid-19 ierobežojumi ir diskriminējoši, ņemot vērā to, ka garīdzniekiem bija atļauts apmeklēt dievkalpojumu līdz 15 cilvēkiem (ar sociālo distancēšanos), savukārt mūziķiem nebija atļauts publiski koncertēt.

Tiesa konstatēja, ka Beļģijas valdība nav izvirzījusi zinātnisku iemeslu, lai attaisnotu atšķirīgo attieksmi pret šīm divām cilvēku kategorijām.

Video: Intervija ar valsts prezidenta padomnieku tiesību politikas jautājumos Jāni Plepu par Beļģijas tiesas lēmumu