Uzzini, kā vietvaru vēlēšanas mainījušās pēdējo gadsimtu laikā (1)

Pašvaldību principu pirmsākumi iesniedzas jau viduslaikos, kad Latvijas teritorijā pilsētas un to rātes organizēja vietējo dzīvi un bieži bija ļoti neatkarīgas no laicīgā valdnieka, tiesa gan, par pilsonisko līdzdalību mūsdienu izpratnē to vēl nevarēja saukt, skaidro Vēstures muzeja vēsturnieks Imants Cīrulis.

Poļu un zviedru laikos, īpaši lielajās pilsētās, vēlēt un pilsētas vadību izvēlēties varēja tikai turīgākā sabiedrības daļa. Tāpat kandidēt uz rātskunga vai birģermeistara vietu varēja ļoti ierobežots cilvēkus skaits. Tie bija turīgākie slāņi, namnieki, un tā tas pastāvēja vairākus gadsimtus.

Būtisks ir zemnieku brīvlaišanas laiks Vidzemes un Kurzemes guberņās, kad nolemts dibināt arī pagastus, jo tobrīd vecākais un tiesnesis ar palīgiem varēja būt no zemnieku vidus.

Tomēr visai maz darbu tiem uzticēja, deleģēja kādas funkcijas, piemēram, sadalīt pagasta iekšienē darāmos darbus, uzmanīt, lai visi nodokļi un nodevas tiek samaksātas, kā nākas, piereģistrēt pagastā jaunpienākušos cilvēkus, sekot līdzi svešiniekiem, kas uzturas pagastā, organizēt pagasta policiju, u.c. līdzīgas funkcijas, norāda vēsturnieks.

Līdz 19. gadsimta vidum pagastu pašnoteikšanās vēl bija ļoti ierobežota, jo muižas joprojām noteica lielāko daļu lēmumu, lai gan zemnieki formāli jau bija brīvlaisti.

Savukārt 19. gadsimta otrajā pusē katram pagasta māju un zemju īpašniekam bija viena balss, bet kalpiem un bezzemniekiem bija iespēja uz 10 pieaugušiem vīriešiem izvēlēties vienu pārstāvi, kura balsi kā vienu ieskaitīja pagasta vecākā izvēlēšanā.

Šāds pārvaldību modelis turpinājās pat Krievijas impērijas sabrukumam 1917. gadā, kad visiem pieaugušajiem iedzīvotājiem piešķīra vēlēšanu tiesības.

Iesākoties 20.gadsimtam parādījās politiskās cīņas, veidojās partijas un cīņa par par balsīm. Kad augustā notika pirmās Rīgas domes vēlēšanas, tad bija arī milzīga aģitācija, mītiņi, izdales materiāli, aģitatori, kuri staigāja pa pilsētu, stāstīja Cīrulis.

Principi, ka visi piedalās un ievēl vietvaru, gadu vēlāk, 1918. gadā, tika ierakstīti arī jaunās valsts pamatos.

Pēc kara, Rīgas domi vēlēja ik pēc trim gadiem. Katrai partijai bija savs preses izdevums. Vēsturnieks norādīja, ka mūsdienu cilvēks, nokļūstot starpkaru Latvijā, ļoti labi atpazītu priekšvēlēšanu gaisotni, īpaši pilsētās.

Demokrātisko vēlēšanu princips starpkaru Latvijā turpinājās līdz Kārļa Ulmaņa valsts apvērsumam, kas izbeidza šo tradīciju 1934. gada 15. maijā.

Padomju laikos bija "vēlēšanu fikcija", vēlēšanas bez izvēles.

Deviņdesmito gadu sākumā, palēnām mainoties sabiedrības viedoklim par "vēlēšanu teātri", Latvijā bija vietas dažādiem uzskatiem un demokrātījai. Līdz ar to arī atdzīvojās tā pati demokrātisko vēlēšanu sistēma, kāda bija starpkaru periodā un darbojas arī šobrīd.