Lienei (vārds mainīts) ir 24 gadi un vien pāris mēnešus veca meitiņa. Pirms neilga laika viņa vēl atradās krīzes centrā, kur bija aizbēgusi no sava bērna tēva. Tikai gads un divi mēneši, bet pazemošana, izņirgšana, raustīšana un uzsista acs bija sievietes ikdiena. Pēc vairākiem bēgšanas mēģinājumiem viņai izdevās aiziet prom no šīm attiecībām uz visiem laikiem. Vardarbības apburtais loks ir pārraujams. Sieviete savu pieredzi un izlaušanās stāstu uzticēja portālam "Apollo.lv".
Liene ar savu partneri iepazinusies darbavietā. Viņa stāsta, ka ilgi darba vietā "neesot noturējusies" - vien pāris dienas -, tāpēc sieviete un vīrietis bija iepazinušies tikai "sveiki - sveiki" līmenī. "Pagāja nedēļa vai divas, un es laikam viņam uzrakstīju, neatceros ko tieši, bet mēs sākām sarakstīties, un viņš mani uzaicināja uz kafiju. Tā mēs arī iepazināmies tuvāk un sagājām kopā."
"Ja neskaita to, ka es vairākas reizes gāju prom no viņa, tad mēs bijām kopā gadu un divus mēnešus," attiecības nebija ilgas, taču tās atstāja rētas, kas vēl ilgi nesadzīs.
Viss šķitis ļoti labi, bet jau pēc mēneša abu kopdzīvē no partnera puses sākusies komandēšana, pazemošana, ņirgāšanās un raustīšana, grūstīšana, kad Liene nebija paklausījusi mīļotajam cilvēkam:
"Bet nu... Es visu laiku ticēju viņam un domāju, ka viņam ir taisnība. Principā, ko viņš teica, to es arī darīju.
Tā mēs arī turpinājām attiecības, es raudāju daudz un stipri. Bija gan emocionālā, gan fiziskā vardarbība. Vairāk jau morāli man tika darīts pāri, bet, ja netika man klāt emocionāli, tad fiziski. Viņam bija tāds domu gājiens - ja es nesapratu vārdiski, ko viņš man saka, varbūt fiziskā ceļā es sapratīšu."