Šodienas redaktors:
Marina Latiševa

Attālināto mācību aizkulises - dēls ar autismu un meitai depresija. Trīs bērnu māmiņas no Latvijas stāsts (2)

Foto: Unsplash

Pirms nu jau vairāk nekā gada pasauli pārņēma Covid-19 pandēmija, kas ietekmēja teju visus procesus un ierasto kārtību. Mēģinājumu mācības atsākt klātienē ir bijis daudz, un tie notiek joprojām, tomēr lielāko daļu aizvadītā mācību gada skolēni pavadīja mājās, visticamāk, savu vecāku pavadībā. Kādas sekas pēc attālināto mācību gada jūt bērni, un kā mājmācība izpaudusies uz sešgadnieku, kuram ir autisms, sarunā ar portālu "Apollo.lv" atklāj Anita (vārds mainīts).

Anita ir trīs bērnu mamma. Viņas ikdiena aizrit mājās ar 14 un 12 gadus vecajām meitām un sešgadīgo dēlu, kuram ir autiska spektra traucējumi. Ģimenes galva strādā Zviedrijā, līdz ar to attālinātais mācību process vairāk vai mazāk šajā Covid-19 pandēmijas laikā uzgūlās uz mammas pleciem.

Viņa atklāj, ka bija pārliecināta, ka vissmagāk šo periodu uztvers mazākais ģimenes loceklis, taču izrādījās citādāk. Tiesa, bērna attīstībā šis laiks atstājis pamatīgus robus.

"Kad sākās karantīna, pārtraucām mazāko vest uz nodarbībām, bet ar to iebraucām tādās auzās, ka nācās vest pie dārziņa speciālās pedagoģes individuāli, tāpēc, ka viņu nevar uz tik ilgu laiku izolēt no sabiedrības. Tieši to viņam visvairāk gribās, kā rezultātā divus mēnešus vispār neizgāja no dzīvokļa. Viņam lielāku laimi nevajag, bet nu tas ir tik briesmīgi. Viņiem nepatīk cilvēki, nepatīk komunicēt, līdz ar to pie tā ļoti jāradina," stāsta Anita.

Sieviete atzīst, ka pēc visas šīs mājās sēdēšanas atkal nācies ļoti strādāt, lai iekļautu mazāko bērnu sabiedrībā. "Visas tās bļaušanas, kliegšanas, nu, šausmas. Tā pierašana aizņem trīs, četrus mēnešus, un tikmēr arī mācībās nekas nenotiek.

Ko tad var iemācīt bērnam, kurš krīt gar zemi un bļaustās.

Šogad man jau bija vienalga - es ņēmu un vedu, izņemot divas nedēļas, kad visai grupiņai bija jāatrodas karantīnā. Rekomendēja, protams, visiem palikt mājās, bet visi bērnudārzā bija ļoti saprotoši, kāpēc viņš tika vests.

Katrs mēnesis šajā attīstības posmā ir izšķirošs. Ar visu šī pagājušā gada atkritienu uz skolu nākamajā gadā viņš neies. To četru mēnešu dēļ, viss bija jāmācās no jauna, jo šiem bērniņiem ir raksturīgs attīstības regress.

Ja ne pandēmija, būtu bijušas regulāras mācības un arī skolā nākamgad būtu varējis sākt iet, bet šogad gan vēl nebūšot, audzinātājas arī piekrīt," reāla ir Anita.

Viņa pozitīvi apraksta kādu skolotāju, kuru sauc par zelta cilvēku. "Speciāliste mūs uzņēma arī vasarā, pat savā atvaļinājumā. Viņai galvenais ir, kas ir ar bērniem, nevis pašu. Pateicoties viņai, mēs tikām daudz maz atpakaļ ierindā, bet tāpat priekšā ir ilgs laiks, kamēr viss ieiesies vecajās sliedēs, taču uz vasaru raugos pozitīvi - iesim mācīties, lai nākamajā mācību gadā zināšanas nostiprinātu, bet pēc tam jau ietu skolā," viņa turpina.

Jautāta, vai realitāte atbildusi viņas iedomām par attālinātajām mācībām, kad par tām pirmo reizi tika paziņots, Anita caur smiekliem atbild, ka realitātē tas izrādījies daudz, daudz grūtāk.

"Man likās, ka būs fantastiski - bērni varēs "Google" visu sameklēt, viss būs daudz vienkāršāk, bet realitātē tā nav. Skolotāji arī viltīgi, zina, kā uzdot to, ko internetā atrast nevar," viņa stāsta.

Anita arī pauž, ka vecākajai meitai tāds apjoms tika uzdots, ka katru dienu nācies sēdēt no astoņiem līdz sešiem un kopā mācīties.

"Ja viņa to būtu darījusi viena pati, vispār līdz desmitiem gan jau būtu sēdējusi," uzskata Anita, kura min, ka 12 gadus vecajai meitai gan mācību apjoms nav licies īpaši lielāks, kā parasti.

"Sēdēju gan ar abām meitām. Es jau smejos, ka esmu izmācījusies atkal piekto un astoto klasi.

Mazākajai gāja vieglāk, viņa pati vairāk iesaistās, ar draudzenēm arī "Whatsapp" kaut kā kopā mācījās un regulāri komunicēja, bet vecākā nē, viņai laikam tāds vecums, kad neērti vērsties pēc palīdzības," stāsta Anita.

14 gadus vecajai meitai nesen tika uzstādīta depresija, kā arī izrakstīti antidepresanti.

"Mums ļoti neveiksmīgi sakrita laiki, kas, es pieļauju, daļēji vainojams viņas depresijā. Divas nedēļas pirms Covid-19 viņa nomainīja skolu, jo iepriekšējā skolā bija šausmīgs mobings. Tad jau sākās veselības problēmas, kuras gan mēs uzreiz atrisinājām. Jaunā skola meitai ļoti patika, beidzot bija klasesbiedri, kas ir draudzīgi un cenšas palīdzēt. Kad sākās attālinātā mācīšanās meita bija sašutusi un prasīja: "Nu, kāpēc vecajā skolā nevarēja tā būt?" 

Rezultātā viņu nevar izvilkt īsti pat no mājas ārā, agrāk pa retam ar vienu draudzenīti izgāja, bet tagad neko vairs negrib. Arī uz mācībām viņa ir jāpierunā.

Man ir ļoti stingra māsa Rīgā, viņa ir juriste, kas, manuprāt, izsaka visu viņas būtību, un tieši viņa pagājušajā gadā pieslēdzās un ļoti palīdzēja.

Mana meita agrāk brauca uz olimpiādēm, tagad tikai divi priekšmeti ir sekmīgi...

Visu šo lietu rezultātā sākām iet pie psiholoģes," stāsta Anita. 

Sieviete ir bažās par milzīgajām rindām, kurās jāgaida, lai vispār tiktu pie speciālista.

"Rindas ir vienkārši mežonīgas, visi dzīvo šaušalīgā stresā. Arī manai meitai sākās spēcīgi tiki, pēc kā aizvedu viņu uz izmeklēšanām.

Tas notika uz nervu pamata, pēc kā pieslēdzās psihologs, kurš pateica, ka tur ir steidzami jāslēdzas klāt psihiatram un jādod antidepresanti, kamēr vēl esot, kam dot.

Viņai sākās pašnāvnieciskās domas, prasīja man, kāpēc es neesot veikusi abortu, par kuru viņa taču tāpat nebūtu zinājusi. Paldies dievam, ka viņai ar māsu ir labas attiecības un viņas viena otrai uzticas, vismaz tā es uzzinu par kaut kādām lietām, kas notiek vecākās meitas galvā. Man pat prātā neienāktu, cik traki ir patiesībā," stāsta trīs bērnu mamma.

Anita gan skaidro, ka viņai ar bērniem ir ļoti labas attiecības, arī vecākā meita zina, ka vienmēr tiekot atbalstīta.

"Viņa nupat man teica, ka es jau varu būt cik laba vien varu būt, bet viņai ir vajadzīgi draugi. Tagad ir tieši tas posms, kad ir vajadzīga atzīšana barā, vienaudžu vidū, lai personība augtu.

Mazākajai meitai pietiek ar komunikāciju telefonā, vecākajai - ne. Pirmā Covid-19 viļņa laikā tas nebija iespējams, jo man arī hronisko slimību dēļ jāsargājas, bet tagad jau man ir vienalga - ka tik viņa iziet ārā," Anita turpina.

Par spīti aktīvajai vakcinācijai, Anita ir gatava arī nākamgad sēdēt ar bērniem mājās un pildīt mājasdarbus.

"Vienu brīdi atsākās mācības klātienē, bet tās tik ātri atkal tika atceltas, ka esmu droša - arī nākamgad būs jāmācās attālināti. Varētu taču tomēr to kaut kā organizēt - ar maskām, neizmantojot sabiedrisko transportu, ka tik var iet uz skolu.

Visi, redz, skolā nesaprot, kāpēc šis un tas ir jāmācās, jo tas taču nekur nenoderēšot. Ir jāmācās, lai pēc gadiem mācītos kopā ar saviem bērniem," stāsta Anita.

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!  

Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu