Autokrēsliņu ieteicams iegādāties jau pirms bērniņa piedzimšanas. Kas jāņem vērā, pārvadājot auto jaunāko paaudzi?

Kristīne Rasnača, Rīgas dzemdību nama neonataloģe: "Ja skatāmies gadus 15 atpakaļ, tad mazāk vecākiem bija personiskās automašīnas, bet mazuli, ietītu sedziņā un apsietu ar banti, veda mammai vai tētim klēpī."

Šodien viss ir citādi. Jaunie pasaules pilsoņi pirmajā braucienā dodas, droši iesprādzēti krēsliņā.

Kristīne Rasnača: "Bet to joprojām nedara pilnīgi visi vecāki. Liekas, ka ir pāris metri līdz mājai, pāris metri un būsim klāt. Arī šiem mazajiem attālumiem pats būtiskākais ir bērna drošība. Tāpat kā pašiem pirmā lieta iekāpjot mašīnā ir piesprādzēties, tāpat arī mazais cilvēks ir jāpiesprādzē."

Autokrēsliņu piedāvājums ir ļoti plašs. Daļu no tiem var izmantot kā automašīnā, tā arī uz ratiņu rāmja, tāpēc sūdzēties par tehniskām neērtībām, svaru vai izmēru būtu nevietā.

Kristīne Rasnača: "Pats svarīgākais atcerēties, ka tikko dzimušam bērnam autokrēsliņu mēs ņemam no nullītes. Tas var būt autokrēsliņš kā šūpulītis, tas ir pārnēsājams un derīgs līdz kādiem 13 kilogramiem. Var izvēlēties nākamo izmēru, kas arī ir no nulles, bet ies ilgāk. Tas ir statiski ieliekams automašīnā, kur izveidojams pusguļus stāvoklis. Šie autokrēsliņi ir līdz 18 kilogramiem. Noteikti jābūt piesprādzējamam pretēji braukšanas virzienam. Bērnam augot, mēs krēsliņu varam ilgāk izmantot."

Autokrēsliņu ieteicams iegādāties jau pirms bērniņa piedzimšanas un izmēģināt, lai pirmā reize negadītos mazuļa pirmajā braucienā.

Kristīne Rasnača: "Kas ir būtiski, krēsliņu liekam ar skatu pret braukšanas virzienu."

No riska nu vajadzētu izvairīties arī pašiem vecākiem, jo tagad uz viņiem gulstas daudz lielāka atbildība.

Drošas braukšanas skolas (DBS) direktors Jānis Vanks: "Viena lieta ir bērna pareiza novietošana automašīnā, bet otra - kā uzvedas šoferis pie stūres."

Straujākiem prātiem ieteicams pārskatīt savas braukšanas manieres, jo mazuļi pirmajos dzīves mēnešos nav gatavi pat vieglām pārslodzēm.

Jānis Vanks: "Galva ir smagākā ķermeņa daļa, un organisms nav tik spēcīgs, lai pretotos pārslodzēm. Es pat nerunāju par avārijām, bet par straujiem manevriem un bremzēšanām, kur bērns var gūt traumas."

Arī bērniem augot, jāņem vērā, ka tie neskatās uz ceļu, tāpēc nebūs gatavi negaidītai situācijai. Bērns nelasa ceļu uz priekšu. Blakussēdētājs var sagrupēties vai pieturēties. Bērns parasti spēlējas vai dara ko citu un negaida to brīdi, kad bremzēs.

Vecākiem pie stūres jābūt ne vien disciplinētiem, bet arī psiholoģiski sagatavotiem, jo bērni nav tie pacietīgākie pasažieri.

Jānis Vanks: "Visgrūtākais uzdevums ir vecākiem, kas brauc vieni paši ar bērnu. Jo bērns prasa uzmanību. Tā ir kļūda, ja sēdeklītis ir aizmugurē un mammas braucot pagriež galvu, lai kaut ko ar bērnu sarunātu."

Visi vecāki zina, kā tas ir, kad aizmugurē spiedz un niķojas. Tomēr novēršanās no ceļa pat uz īsu brīdi ir ļoti bīstama, gan pilsētā, gan ārpuspilsētas ātrumos.

Jānis Vanks: "Ja ir tik kritiska situācija, tad labāk apstājamies, pievēršamies bērnam, tiekam galā ar situāciju un tad turpinām ceļu."

Vēl mazliet par pareizu piesprādzēšanos. Laika gaitā bērni izaug no visiem autokrēsliņiem, taču vēl arvien nav sasnieguši augumu, kas ļauj pareizi piesprādzēties ar drošības jostu. Te talkā nāk paliktnīši.

Jānis Vanks: "Ja bērns ir atbilstošā vecumā un var izmantot paliktnīti, tas obligāti jāizmanto, Mēs redzam, ka siksna ir pareizā vietā uz pleca, bērns ir labi piesprādzēts un nav problēmu. Šeit mēs redzam, ka nav izmantots paliktnītis un josta sēž uz kakla, un tas ir bīstami."