"Komponējot "Dvēseļu puteņa" mūziku, neiedomājos, ka mana latviešu pasaule savienosies ar holivudisko." Atklāta saruna ar Lolitu Ritmani (1)

Ir, ir. Vai šobrīd Amerikā nav kāda nomāktība vērojama, enerģijas apsīkums?

Bez šaubām. Es domāju, visgrūtāk ir vieniniekiem, kuri visu laiku vienkārši vieni ir mājās. Un tad varbūt arī izvēlas pārkāpt likumus. Piemēram, Ziemassvētkos, man ir draugi, kuri dzīvo vieni paši, mēs pieslēdzāmies pie "Zoom". Man ir draugs Džeimss, un es skatos, ka viņš viens pats saklājis tādu smuku galdiņu, viens pats ēd svētku mielastu.

Tā skumji. Bet viņš saka – nē, nē, es gribu, lai mēs ātrāk tiekam cauri, es nebūšu viens no tiem, kas sagādā problēmas.

Jā, nomāktība ir, sevišķi mākslā, sevišķi mūziķiem ir bijis ļoti grūti.

Mums ar vīru Marku ir trīs bērni – Ilze ir skolotāja, otra - mežradzniece un dēls Andris, profesionāls mūziķis, kurš brauc apkārt ar savu soul mūzikas grupu "Moonchild". Un tā grupa pārtrauca savas koncerttūres, kad Itālijā sākās pandēmijas uzliesmojums, viss aizvērās ciet, viņi tur bija nedēļu pirms tam. Kad Andris no Itālijas atgriezās, viņam laikam bija kovids, mēs to jutām, bet tad nevarēja tikt pie pārbaudēm. Mēs vienkārši to ļoti prātīgi paši ārstējām, cik nu varējām. Es sūtīju Andri pasēdēt dārzā saulītē, jo laikam D vitamīns ir labs. Vēlāk mēs uzzinājām, ka viņam bijis gan kovids.

Kā jūs turaties? Jums ir metodes, kā turēties uz Jā līnijas? Skrienat, lecat, dancojat, dziedat?

Es staigāju no rītiem. Man ir tāds rokas pulkstenis, kas skaita soļu, un es noeju rītos 10000 soļus. Staigāju uz vienu un otru pusi.

Bieži no rīta pamostos nervoza un ar tādu negatīvu enerģiju. Man tas ļoti nepatīk, jo būtībā, es domāju, esmu pozitīvs cilvēks. Dažreiz mums jāsaprot, ka katram ir kaut kas zemapziņā, kas traucē, un varbūt es miegā esmu sasapņojusies un kaut kas nelabs sēž manā garastāvoklī.

Pirmā pusstunda pēc iešanas, tad es vēl drusku tā kā cīnos. Kad esmu nogājusi kādus 6000 soļus, tad es domāju – ā, es tagad dzirdu, kā putniņi dzied, un redzu, kā taureņi lido. Un es atkal vairāk kļūstu par tādu romantiķi.

Dažreiz es klausos tādus ierakstus, kur ir kaut kāda motivācija. Ne reliģiskus, bet drīzāk kaut kādu Gary Zukav, kurš runā par dvēseli un mūsu daļu visā plašajā pasaulē, šajā eksperimentā un par to, kas varētu būt aiz pasaules. Un ka mēs paši varētu būt autentiskāki, lai es būtu īstāka patiesi sev, nevis visu laiku domātu tikai uz āru.

Jo vairāk cilvēki publiski pazīst mani, jo vairāk viņi domā – ā, saulainā Lolita, viss viņai vienmēr kārtībā. Bet īstenībā ir diezgan liels stress ar visu to. Jūs pats zināt, kā ir, kad cilvēki kaut kā atpazīst.

Jums jau ir daudz jautāts par "Dvēseļu puteni" un jūsu mūzikas "karagājienu" Holivudā. Un tas tiešām ir panākums. Mēs šeit Latvijā vienmēr priecājamies, ka ir Latvijas sportisti, mākslinieki vai rakstnieki, kas noskan pasaulē. Arī rakstnieki ir izdevuši Amerikā grāmatas. Un iespējams, ka pazūd tā grāmata kā pile okeānā tajā plašajā Amerikas kultūras plašumā. Šajā gadījumā tomēr noskanēja – šī filma un jūsu mūzika, un svarīgi, ka profesionāļu aprindās. Vai Jūs varētu pastāstīt par tiem patīkamākajiem brīžiem Holivudas Oskara procesā, tiem atzinības brīžiem.

Es nekad neiedomājos, komponējot "Dvēseļu puteņa" mūziku, ka mana latviešu pasaule savienosies ar holivudisko. Man tas tiešām neienāca prātā. Es vienkārši domāju, ka būtu ļoti labi, ja plašākā pasaulē redzētu to filmu. Un es biju ļoti priecīga, ka filmai bija atbalsts gan no sponsoriem, gan paši filmas veidotāji bija tik dedzīgi, lai dabūtu to filmu plašākā auditorijā.

Man bija gods komponēt mūziku, sadarboties ar režisoru Dzintaru Dreibergu, man bija tas gods sadarboties ar Latvijas mūziķiem un kori, ar Māri Sirmo. Es jau ar to jutos, ka esmu vinnējusi.

Man tas bija kā zelta mirklis, nu, garāks mirklis – gads manā dzīvē. Lai gan nebija jau viss tikai "līdzens ceļš". Saprotams, ka dažreiz bija kas jāmaina un tā, bet man tā bija balva.

Es to nesaku, lai izklausītos pārāk filozofiski, bet tiešām man bija skumji, kad tas viss process beidzās. Pēc pirmizrādes bija drusciņ klusāks periods. Tad kovids iesākās, un tad bija jāiesniedz tā filma balvām. Un mūzika jāiesniedz. Un filmas operatora Valda Celmiņa darbs tika nominēts Starptautiskās kinooperatoru federācijas balvai. Tas viss tā kā jauns vilnis atkal sākās.

Tas process ir komplicēts. Jo dažām balvām ir profesionāļu žūrijas, kuras mēģina izvērtēt darbu nevis caur popularitātes, bet prefosionālām acīm. "Dvēseļu putenis" tiešām bija liels un plašs darbs, ar tik daudziem mūziķiem un kori. Un tas, ka filma bija no tāda personīgā viedokļa veidota. Bija kaut kas maģisks, kas notika tajā mirklī. Un tie mūziķi, filmas mūzikas kritiķi, žurnālisti – mēs viņiem likāmies ļoti interesanti. Viņi gribēja mūs darbu vairāk izpētīt un par to vairāk interesēties. Prese, man liekas, ļoti palīdzēja, lai to filmu vairāk cilvēku redz.

Un "Oskaru" jau gala rezultātā saņem ļoti reti kāda filma vai tās mūzika, kas sitas līdz pirmajam pieciniekam. Ja nav vairāk līdzekļu, ir sarežģītāk. Es varu minēt, piemēram, filmu "Minari", kas saņēma Oskaru kā labākā ārzemju filma, bet tur Breds Pits stāvēja klāt. Viņiem liela nauda aiz tās kampaņas bija, nenormāli liela nauda, līdz ar to vairāk redz to filmu. Un ir drusku skumji par to, ka tik daudz līdzekļu tika izdoti, lai mēs tiktu līdz nominācijai. Man liekas, mēs bijām diezgan tuvu. Bet es teikšu atklāti - man balvas liekas tik subjektīvi piešķirtas, ka ir grūti pieņemt kaut ko par labāku, ja ir pilnīgi cita noskaņa mūzikai.

Tā nu es pateicos par uzmanību un par to, ka varēju kaut mazā veidā pacelt šīs filmas un Latvijas māksliniecisko devumu. Varbūt lielākā gaismā, jo es esmu šeit un mani pazīst, mani kolēģi mani pazīst. Un viņi var uzslavēt un dot savu atzinību. Varbūt es kaut kādā veidā varēju līdzēt, ka varējām tikt tajā augšgalā.

Tas bija nopietns process. Jā. Man ir jautājums - ar ko sākās muzicēšana? Kamdēļ aizgājāt šādu ceļu? Vai vecāki nolēma, ka jums ir jāiet šāds ceļš? Es lasīju, ka jūs 11 gados sakomponējāt pirmo dziesmu.

Es nezinu, vai mani vecāki izlēma. Tas bija interesanti. Mana māsa Brigita ir 15 gadus par mani vecāka. Brālis 13 gadus vecāks. Es kā maziņš bērniņš vienmēr klausījos, kā mana māsa Brigita vingrinājās klavierspēlē. Viņai bija laba koncertpianistes karjera pirms viņa kļuva par skolotāju. Viņa vienmēr vingrinājās, un man likās normāli, ka jāiet skolā mācīties klavieres. Es nemaz par to nedomāju, tā bija daļa no ikdienas. Un mammiņa un tētis visu atbalstīja.

Uzaugot bijušajā trimdā - tagad mēs esam diaspora, bet tad mēs bijām trimda - tie latviešu dziesmusvētki un latviešu sabiedriskās aktivitātes vietējā Portlendā Oregonā bija liela sastāvdaļa no manām gaitām ārpus skolas. Un tur vienmēr bija kāda iespēja komponēt. Kādam ansamblītim kaut ko uzrakstīt.

Kad Brigita dibināja "Dzintaru", estrādes ansambli, viņa tur iesaistīja daudz jauniešu no Portlendas. Un tie nebija tikai latvieši, bet visi, kas varēja dziedāt un kaut drusciņ kustēties, kādu horeogrāfiju paveikt. Un tur arī es – tāda drusku nevietā, jo man bija tikai kādi 12 – 13 gadi.

Mēs iesākām ar Raimondu Paulu, Zigmaru Liepiņu un citiem Latvijas populārajiem komponistiem, Brigita izrakstīja notis no platēm, ko bijām saņēmuši no radiem. Tad domājām, ka pašiem arī jāsāk komponēt. Un tas bija mērķis, komponēt nevis uz naudas pasūtinājumu, bet vienkārši tā – mums ir koncerts, mums vajag jaunu dziesmu.

Un tā tas viss sākās. Tā bija liela motivācija, iespēja. Un vēl tas, ka es biju publiskā skolā, mums ir privātās skolas un publiskās skolas. Mūzika bija liela daļa no publiskās skolas, tur bija orķestris, koris, mūzikls, teātris. Ļoti plaša sastāvdaļa no skolas bija māksla.

Es tur visur piedalījos un vienkārši jutu, ka tā ir daļa no manis. Jutu, ka esmu mūziķe, komponiste.

Līdz ar to es diezgan agri zināju, ka gribētu būt kā maza daļa no šīs pasaules vai industrijas. Un 17 gadu vecumā es izdomāju atvākties uz Losandželosu.

Jūsu dzimtu jau varētu saukt, kā mēdz teikt – "profesionālie letiņi". Jums ir gan tā pasaulīgā, amerikāniskā līnija, gan esat saglabājuši latvisko līniju. Tagad ne tikai pirmās brīvvalsts trimdinieki, bet arī aizbraucēji no jaunās Latvijas – nosauksim tos par ekonomiskajiem trimdiniekiem - daudzi pazūd no latviešu sabiedrības. Jūsu dzimta nav pazudusi. Jūsu tēvs Andris Ritmanis, māsa Brigita ir radījuši leģendāro dziesmu "Manai tautai", ko dzied Ieva Akurātere. Jūs esat daudz komponējusi ne tikai Holivudai un pasaulei, bet arī klātstāvējusi lieliem pasaules latviešu "kulturēliem izrīkojumiem" - kā teica pirms kara. Jums acīmredzot bija tas pats ceļš – latviešu svētdienas skola, baznīca, latviešu nometnes – tas klasiskais trimdinieku bērnu ceļš?

Man bija vienmēr tā sajūta, ka ir mana latviešu pasaule un mana amerikāņu pasaule. Un maniem vecākiem un manu draugu vecākiem tas bija līdzīgs ceļš. Un mums bija diezgan stingri noteikumi, ka mājās jārunā latviski. Man nemaz neienāca prātā, ka varētu runāt kādā citā valodā.

Kad sāku iet amerikāņu skolā – es nemaz bērnudārzā negāju – pirmajā klasē man bija diezgan smags akcents. Es nevarēju pārāk labi runāt angliski, jo mājās runāju tikai latviski un mani draugi lielākoties bija manu vecāku draugu bērni. Tā mēs viens otru pamudinājām un pieņēmām. Mēs turējāmies un turējāmies…

Mēs vienmēr tikām dēvēti kā pašdarbnieki. Pašdarbnieku vidū bija arī profesionāļi. Mēs bijām tā kā samaisīti kopā – tie, kas ir profesionāļi un aktieri, kā piemēram Brigita un Laimonis Siliņi Sanfrancisko. Viņi ir profesionāli aktieri. Un viņi savā profesionālajā teātrī iesaistīja neprofesionāļus. Vai tas ir svarīgi, kurš ir profesionāls, izglītots savā laukā un kurš nav?

Vienkārši vēl joprojām latviešu sabiedrībā ārpus Latvijas ir ļoti svarīgi piekopt kulturālās tradīcijas, jo tas vairāk saved cilvēkus kopā. Un jaunajai paaudzei, piemēram, tautas dejās – tur nav jāuztraucas, ka tur nebūs pareizās galotnes sarunas valodā, tur vienkārši jākustas un jāizveido draudzība. Arī mūsu vasaras vidusskolās, kad tagad aktuālas, ir latvieši, kuri saprot, bet nerunā. Ja mēs pastumjam malā tos, kas saprot, bet nerunā, tad ātrāk izsīks latvieši ārpus Latvijas. Vai ne. Es domāju, ka mēs visi kaut kā esam Latvijai vajadzīgi. Cik ir latvieši Latvijā – divi miljoni?

Nu jau mazāk.

Visi tie, kas jūtas sirdī latvieši – tos ir jāmudina, lai tie piekopj savu latvietību un cenšas atbalstīt visus kulturālos pasākumus.

Eiropā latviešu centri papildinājās, latviešu biedrības, skolas, kori, deju ansambļi papildinājās. Amerikā droši vien to nejūt, tik tālu vienkārši latvieši neaizbrauc. Mums bija saruna ar Ilzi Jurkāni. Drusciņ gribu vilkt paralēles tagad. Viņa stāstīja, ka samērā jauna, gandrīz meitene, teiksim, jauna sieviete, sāka strādāt tādā milzīgā finanšu centrā kā Volstrīta. Un tas skan. Arī jūs samērā agri sākāt, varētu teikt, ar tādiem gigantiem sadarboties. "Warner Brothers" un Volta Disneja studiju. Tās arī ir milzīgas kultūras dzirnavas. Vai nebija drusku bail iepeldēt tādos ūdeņos? Ar ko tas sākās?

Es domāju, man noteikti būtu lielas bailes, ja tas būtu sācies ar divdesmitgadīgu Lolitu. Ielēkt uzreiz tajā dziļajā jūrā kā komponistei. Man bija tāda iespēja – veikt mūzikas korektūras. Lai cik garlaicīgi tas izklausās, man tas likās pilnīgi fascinējoši, jo man piedāvāja tādu darbu, kur es pelnīju drusku vairāk nekā vismazāko.

Es studijā ierados katru dienu. Es laboju kļūdas pirms mūziķiem tika izdalītas notis. Es laboju kļūdas, lai nebūtu ieraksta laikā vijolniekam jāpaceļ roka un jāsaka - man ir fa diezs un tam ir tikai fa… Kuram ir pareizā nots? Tā kā es ietaupīju "Warner Brothers" naudiņu ar to, ka atradu tās kļūdas pirms mūziķiem bija jāprasa jautājums. Un es tādā darbā strādāju vairākus gadus.

Pamazām man no malas pienāca kāds un teica - man vajag palīdzību šai televīzijas sērijai, es nevaru visu pabeigt, vai nevari man izpalīdzēt? Es uzrakstīju trīs - četras minūtes kaut kādam seriālam. Tur bija vairāki diezgan slaveni seriāli. Man par to samaksāja. Un tomēr es darīju savu darbu. Un lēnā garā tā otra pasaule pārņēma to maizes darba pasauli. Un tad man tas kļuva par lielāko maizes darbu – pie lielām filmām instrumentāciju veikt, un tas pavēra durvis, kad man pašai radās iespēja būt komponistei.

Bet tas viss nenotika uzreiz. Tas bija process kādu desmit gadu garumā, kad es drusciņ šo daru un tad to.

Man nebija tā – es gaidīšu lielo brīdi, kad tikšu pie sava lielā darba. Esmu tālu tikusi, bet tas bija maziem solīšiem.

Bet man patika strādāt cilvēkiem. Tagad ir grūtāk, jo ilgu laiku esmu bijusi pati sev boss. Un mana karjera, mani ienākumi, man uzturēt visu šo – tas prasa ļoti daudz laika. Nekomponējot mūziku, kontaktējoties, runājot ar savu aģentu, izlasīt par kādu jaunu filmu, kas top. Zvanīt aģentam - ā, mani interesē tā filma, atrodi, lūdzu, režisoru, pajautā, vai tai ir jau komponists. Gandrīz kā tad, kad jāpārdod kādam auto. Man nemaz nepatīk tā pārdošana.

Mēs runājām par to "Dynamic Music Partners"?

Jā, faktiski to mēs paši iesākām dēļ tā, ka bijām trīs komponisti, kas konkurējām par tiem pašiem darbiem. Viens bija ļoti aizņemts un divi nebija tik ļoti aizņemti. Viens kārās nost, ka nemaz nevarēja naktīs gulēt, un aicināja otru palīgā. Mēs izdomājām samesties kopā. Un bija tiešām vairāk uz multfilmām. Tajā laukā cilvēki mūs gribēja. Mums bija iespēja sākt strādāt pašiem. Mums vienkārši piedāvāja darbus.

Tā jaukā lieta ir, ka nav jābūt tik agresīvam. Kādreiz viens partneris izdara vairāk un tā. Tad, kad ir ģimene un bērni, tas man ir perfekti. Tajā pašā laikā es biju apprecējusies, mēs ar vīru gribējām bērnus. Man tomēr arī latviešu pasaule bija svarīga. Man gribējās braukt uz Dziesmu svētkiem. Man gribējās kādreiz aizbraukt atvaļinājumā. Kad ir divi tādi partneri, var drusku samainīt lietas.

Pašlaik man ar kolēģiem ir televīzijas seriāls ar "Warner Brothers", kam iet jau ceturtā sezona. Man vienmēr tagad ir darbs, bet tas ir pateicoties "Dvēseļu putenim", kad uzreiz tik liela uzmanība bija no kolēģiem, kuri jau zināja, kā es komponēju. Bet viņiem šķita tas tik eksotiski un grandiozi - visa šī latviešu filma.

Man tagad ir jauns aģents, tagad cenšos ielauzties citā nozarē. Man patīk rakstīt multfilmām, bet es esmu ielikta Holivudā tādā kā kastītē - ā, tas, ko viņa raksta, ir "supergirl" mūzika.

Man patīk komponēt mūziku, kur filmai vai televīzijas izrādei cilvēkiem ir savi prieki, savas bēdas un kur dzīve nav tik vienkārša, bet diezgan komplicēta.

Man drīzāk patīk tādiem stāstiem izsekot, kur… Man liekas, mēs esam abi 1962. gadā dzimuši. Un ir pienācis tāds brīdis, kad es domāju – o, ja es tagad necenšos darīt to, kas man tiešām sirdī ir, kad es vēl to darīšu?

Tagad man ir pēdējais laiks mesties tālāk tajās lietās, kas saved to dvēselisko – kas es esmu – ar manu maizes darbu. Ja tas kaut kā var sanākt kopā, tad ir ideāli, bet tā nav bijis vienmēr.

Ir bijis tas, ko es daru savai dvēselei, savai iekšējai balsij, un tas, ko es daru savā maizes darbā, tas vienmēr nav viens un tas pats.

Es tā precīzi pētījis neesmu, bet iespējams, ka jūs esat vienīgā no latviešiem, kas ir metodiski studējusi kino mūziku. Latvijā jau zina tos Holivudas grāvējus. Ir "X faili", "Jeepers Creepers 2", "Final Destination", "Lethal Weapon 4", "The Demolition Man". Cilvēki Latvijā jau tās filmas ir redzējuši, bet ne visi zina, ka jūs tām filmām esat stāvējusi klāt, muzikālā apstrāde, aranžējumi. Bet man ir jautājums, kamdēļ nosliecāties uz kino mūzikas pusi?

Pateikšu atklāti, ka es vienmēr gāju līdzi vecākiem – varbūt tāpēc, ka viņi vienkārši negribēja ņemt auklīti. Viņi vienmēr nopirka arī man biļeti uz visiem simfoniskajiem koncertiem.

Tikko sāka pieklust melodiskā mūzika un parādījās skaņu efekti, man joprojām patika tas romantiskais posms mūzikā, piemēram, Čaikovskis, Stravinskis, Šopēns un visi burvīgie latviešu melodiskie komponisti. Mani tie komponisti jau tad, kad biju padsmitniece, tik ļoti saviļņoja.

John Grace komponēja mūziku "Out of Africa", kur bija Meril Streep un Robert Radford. Tur bija epizode, kad lidmašīna paceļas gaisā, un tajā brīdī ir tāda mūzika, kas skatītāju saviļņo un ievelk iekšā. Tas ir kopdarbs, kad mūzika sanāk kopā ar filmu un paceļ to filmas emociju vēl tālāka līmenī. Vai izdomāt, kur to mūziku nelikt virsū, visa tā sadarbība mani ļoti, ļoti interesēja.

Komponēt mūziku, ja man nav iekšā kāda vēlme to darīt, lai būtu nākamais John Cage, to es nevaru. Es varu imitēt, man ir ir bijis jāimitē visādus komponistus, vai tie būtu džeza vai modernās, klasiskās mūzikas komponisti, visās filmās man ir bijušas visādas iespējas komponēt. Man tuvāk pie sirds joprojām ir mūzika, kur ir melodija.

Vēl tas, ka pašlaik ir ļoti populāras videospēles – es personīgi nespēlēju videospēles – bet izdod tūkstošiem dolāru, lai būtu milzīgs orķestris, lai būtu simfoniskā mūzika videospēlēm. Es domāju, ka mūsu pasaule sāk sanākt kopā, koncertmūzikas pasaule - kopā ar filmu, televīziju un videospēļu mūziku. Arī klasiskās mūzikas pasaulē pielieto multimedijus. Tā kā tās pasaules nemaz nav tik atšķirīgas.

Kas top tagad? Ko jaunu sagaidīsim no jums?

Es nupat aizgāju paklausīties vienu kamermūzikas darbu, kurš ir 15 minūšu garumā - arfai, fagotam un flautai. Tas bija pasūtinājums pandēmijas laikā. To tagad filmēs pēc divām nedēļām. Ir tādi samērā turīgi cilvēki, kas atbalsta kamermūzikas kopu, un viņi gribēja pandēmijas laikā pasūtināt vairākus jaunus darbus. Man tas tagad koncertmūzikas pasaulē ir visjaunākais. Vēl es strādāju pie "Young Justice" animācijas seriāla.

Man top vēl viens jauns projekts – Latvijā es labāk nerunāju par to, jo tas ir noslēpums. Sadarbojos ar vienu rakstnieku un vienu dziedātāju, mēs veidojam kaut ko jaunu.

Ko vēl? – Es meklēju jaunus darbus, tas paņem daudz enerģijas. Mans aģents arī meklē, nevis tādus viegli dabonamus darbus, bet filmas un TV projektus, kas mani interesētu. Pašlaik ir viena dokumentālā filma, kas man ļoti iet pie sirds. Es ļoti gribu tai komponēt mūziku, bet tur ir liela konkurence, vismaz kādi 20 komponisti iesnieguši paraugus kādām desmit filmas ainām.

Tas viss prasa ļoti lielu laiku, ir cilvēki, kas domā – "galdiņ, klājies", man tūliņ būs jaunie un interesantie darbi, un tā notiks. Nē! Tur ir jāiet uz provēm, ir jātiekas caur "Zoom" ar to režisoru, vai vispār mūsu enerģija iet kopā, vai mēs vispār varēsim sadarboties?

Un pēdīgi, esmu šajā laikā pieņēmusi privātskolniekus, mēģinu ievirzīt jaunos komponistus mūzikas biznesā tā, lai viņi drusku saprot, kas notiek, ka tur tiešām kaut kas jādara, nevis vienkārši jāizsapņo, ka būs lieli komponisti.

Vai ir doma sadarboties arī ar kādiem latviešu mūziķiem, kad paliks brīvāks, varēs kustēties?

Es šogad uzkomponēju divus jaunus klavierskaņdarbus pianistei Dzintrai Erlihai, viņa arī plāno koncertēt ar tiem skaņdarbiem. Un viņa ir pasūtījusi vēl vienu skaņdarbu klavierēm un čellam.

Man bija liels gods aranžēt "Simfonietta Rīga" Elīnai Garančai, Raimondam Paulam. Cerams, ka viņi varēs kaut kad vasarā to koncertu publiski atskaņot.

Man ir arī divi citi aranžējumi, arī Raimonda Paula jubilejai, kurus sagatavoju Mārim Sirmajam un Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim.

Ir jauki, ka tagad varu ar Latvijas mūziķiem un diriģentiem sadarboties. Es ļoti gaidu, kad atkal varēsim būt kopā Dziesmu svētku estrādē. Man ir tik jauki būt Latvijā, esmu bijusi tur daudz.

Man ir latvietības vakcinācija, es biju tādu poti saņēmusi, man Latvijā tik jauki gāja, un es tiešām tur iejutos tādā ikdienas sajūtā. Arī satikšanās ar radiem jau bija brīva un dabiska, nebija vairs tikai apmainīšanās ar dāvanām. Mēs vienkārši satikāmies, jo mēs gribējām satikties. Vairs nejutos kā ciemos, bet mājās. Nebija tā - ā, jūs esat tagad ciemos… o, ir Lolita atkal Rīgā! Un tā ir jauka sajūta, ka es varu atrast savus ģimenes kapus. Nevienam vairs man nav jāparāda, kur jāiet. Es pati varu tikt Meža kapos. Es varu atrast savus dzimtas kapus. Es zinu, ar kuru tramvaju man jābrauc un tā tālāk.

Jūs atceraties to pirmo reizi, kad ieradāties Latvijā? Vai apziņā bija – nu kāda ir tā Latvija? Vai bija kāds veidols? Vai tas saskanēja ar to, ko jūs ieraudzījāt Latvijā?

Es tik daudzas reizes biju Latvijā kā mazs bērns. Pirmo reizi mēs bijām Latvijā, kad man bija divi gadiņi. Es neatceros to reizi, bet es redzu bildēs, fotogrāfijās, kur tēvs mani nes. Un mammiņa, visi izskatās ļoti nopietni. Kad man bija kādi astoņi gadi, to reizi es atceros. Toreiz to sauca viesnīca "Rīga", kur mēs dzīvojām. Un es atceros, ka mēs nedrīkstējām par lietām runāt viesnīcā. Mēs nedrīkstējām runāt.

Varēja mikrofoni būt.

Jā! Un tad es atceros, ka mēs bijām Mellužos pie radiem. Bet tur bija kontrole, kurai bija jābrauc cauri - pirms varēja tikt uz Mellužiem. Vienīgās brīvās sarunas notika, peldkostīmos jūrā iebrienot. Tad mammiņa varēja atklāti runāt ar savu ģimeni.

Mēs bijām Latvijā 1990. gadā, tas bija tas gads, kad Mežaparka estrādē bija Latvijas karogs. Es atceros, ka tas bija tik krass pārmaiņu mirklis. Man saceļas zosāda, par to domājot. Mēs tur bijām. Un tas viss tikai sākās, viss tikai tad sāka mainīties.

Viens ļoti intensīvs brīdis bija, kad mēs Sporta pilī dziedājām "Palīdzi Dievs!". Un mēs dzirdam tādu "klab, klab, klab, klab…" Kas tā ir pa skaņu? Un tas bija no tā, ka krēsli klabēja, kad cilvēki sāka celties kājās. Tas man bija tāds pārdzīvojums!

Un Brigitai un manam papam, saprotams, milzīgs pārdzīvojums. Lai gan mēs bijām tik ļoti "mēs un jūs" daudzus gadus, tomēr tās saites bija tik dziļas un spēcīgas, ka tas "mēs un jūs' tomēr pazuda. Tas bija vienkārši uzspiests dēļ tā, ka Latvija bija komunistu okupēta.

Un varbūt latvieši Latvijā par politika un to, kas visās zemēs ir problēmas, vairāk domā, bet mums latviešiem, kas skatījās no ārpuses, kā Latvija plauka, tas bija kas neaprakstāms, brīnumains. Es neteiktu, ka ieraugot "Mc Donalds" Vecrīgā, man tas likās kas fantastisks. Es domāju - kaut "Mc Donalds" būtu mazliet ārpus Vecrīgas. Bet tagad, kad es aizbraucu uz Latviju, man liekas, ka nu tā tiešām ir atplaukusi.

Vai ir problēmas? Noteikti, bet ir starpība. Toreizējā Universālveikalā vienā no tām reizēm, kad es biju vēlajos 70. gados, cilvēki stāvēja rindās. Un kad prasīja - pēc kā? Atbildēja - mēs nezinām, mēs tikai stāvam rindā, jo teica, ka būs kaut kas. Un dažreiz Universālveikalā bija tikai kaut kādi gumijas zābaki, citreiz atkal kaut kas cits. Tagad ir visādas grandiozas preces un dizaineru drēbes. Visu Rīgā var dabūt, ja ir nauda.

Kad tagad brauksiet uz Rīgu?

Man nav skaidrs. Par nākamo pusotru gadu man nav izdomāts. Redzēsim, kas notiks. Šovasar droši vien nesanāks. Bet es noteikti gribēšu braukt uz Dziesmu svētkiem. Man patīk būt Latvijā arī tad, kad ir kulturālā sezona, kad var apmeklēt teātrus. Man patiktos būt rudenī. Un man ļoti patīk pavasarī, kad sāk ceriņi ziedēt. Es nekad nebiju redzējusi tik daudz zaļos toņus. To man parādīja, kad es ar brāli aizlidoju uz Latviju.

Bija tāda dziesma "Manā sirdī", ko es komponēju kopā ar Māru Zālīti, un mēs bijām tādā kā salidojumā. Māra Zālīte ar vīru mūs aizveda, lai mēs varētu paklausīties, kā skan mūsu dziesma. Un pa ceļam es skatos, kā viņa man rāda – redzi, paskaties visus Latvijas zaļos toņus. Es nekad nebiju redzējusi tik daudz zaļo toņu.

Izbaudīt Latviju dažādos gadalaikos – tas man ir tāds mērķis. Varbūt arī kādreiz būt Ziemassvētkos Latvijā.

Dažādas baltās krāsas gradācijas.

Jā!

Mīļš paldies par sarunu! Gaidīsim Latvijā!

Un gaidīsim, kad jūs atbrauksiet pie mums uz Losandželosu!

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!