Biežākie mīti par vardarbību. Kā to atpazīt? (12)

Vardarbība partnerattiecībās nav "īslaicīga nejaušība". Varmāka pieņem lēmumu būt vardarbīgs. Tas ir apzināts uzvedības modelis, lai kontrolētu partneri, izmantojot bailes.

Mīts Nr.4: Vardarbība raksturīga tikai noteiktās ģimenēs.

Vardarbība partnerattiecībās ir novērojama dažādos sabiedrības sociālos slāņos, neatkarīgi no partneru statusa, reliģiskās piederības, etniskās izcelsmes un izglītības līmeņa.

Mīts Nr.5: Sitiens vai grūdiens nav nekas īpašs.

Jebkurš fizisks aizskārums var radīt emocionālu pārdzīvojumu, bailes, aizvainojumu, trauksmi. Nereti šķietami nenozīmīgi pāridarījumi var pāraugt nopietnā vardarbībā, kā rezultātā upuri var nopietni ievainot.

Daži, bet ne visi cietušie vēršas pēc medicīniskas palīdzības. Ir gadījumi, ka cilvēks var iegūt invaliditāti vai zaudēt dzīvību. Sievietes, kuras cieš no vardarbīgas attieksmes grūtniecības periodā, biežāk piedzīvo abortu vai priekšlaicīgas dzemdības.

Mīts Nr.6: Alkohola un narkotisko vielu lietošana izraisa vardarbību partnerattiecībās.

Daži varmākas izmanto savas atkarības kā attaisnojumu vardarbībai. Lai arī pastāv sakarība starp vielu lietošanu un vardarbību partnerattiecībās, tomēr tas viens otru neizraisa un neattaisno. Dažādu vielu lietošana var veicināt smagākas formas vardarbības izpausmes partnerattiecībās.

Mīts Nr.7: Upuris vienmēr var aiziet no attiecībām.

Ir ārkārtīgi daudz iemeslu, kādēļ no attiecībām aiziet nav tik vienkārši un viegli. Ir nepieciešams atbalsts, finanšu līdzekļi, laika plānošana, lai vardarbīgās attiecības atstātu droši. Par notiekošo vajag runāt, jo klusējot nav iespējams saņemt nekāda veida atbalstu.

Mīts Nr.8: Ja varmāka apsolīsies mainīties, vardarbība tiks pārtraukta.

Piedošanas lūgšana ir manipulatīva uzvedība no varmākas puses. Varmākas ārkārtīgi retos gadījumos paši spēj pārtraukt vardarbīgo uzvedību. Visbiežāk vardarbība turpinās.

Mīts Nr.9: Tikai sievietes cieš no vardarbības partnerattiecībās, un tikai vīrieši ir vardarbības veicēji.

Papildu tam, ka vīrieši mēdz būt vardarbīgi pret sievietēm, ir daudzi citi attiecību tipi, tai skaitā viendzimuma attiecības, kurās saskaras ar partneru vardarbību. Jānorāda, ka arī sieviete var būt vardarbīga pret vīrieti, izmantojot līdzīgas vardarbības taktikas.

Mīts Nr.10: Upurim piemīt tādas personības īpatnības, kas attiecībās veicina izmantot vardarbību.

Varmāka ir atbildīgs par vardarbības veikšanu, tā nav upura atbildība. Katrs var kļūt par upuri, taču neviens nav pelnījis vardarbīgu izturēšanos.

Mīts Nr.11: Bērniem labāk dzīvot pilnā ģimenē, nekā bez tēva.

Redzot vardarbīgas attiecības starp vecākiem, bērni tiek nopietni psiholoģiski traumēti. Šādos gadījumos bērni parasti iemācās justies bezspēcīgi un vieglāk kļūst par upuri citās situācijās un noziegumos, kuros tiek darīts pāri.

Pieaug arī risks, ka bērni paši var kļūt par agresoru. Par vecāku formālām attiecībām svarīgāka ir bērna drošības sajūta un attiecību emocionālā kvalitāte.

Ko darīt, ja esi vardarbīgās attiecībās?

Varmāka ir atbildīgs par savu uzvedību, mērķtiecīgi izvēloties upuri. Retāk šādi cilvēki uzbrūk savam priekšniekam, kolēģiem, draugiem vai cilvēkiem uz ielas, taču izvēlas būt vardarbīgi pret savu partneri, vecākiem vai bērniem. Šādi vardarbīgais dzīvesbiedrs realizē varu un kontroli.

Ja esi attiecībās ar vardarbīgu dzīvesbiedru, iespējams, tu:

• jūties pazemots un viens;
• baidies par to kādam stāstīt;
• esi nobijies, ko par to padomās citi cilvēki;
• esi noraizējies, ka tā ir tava vaina;
• baidies, ka vienam ar to būs jātiek galā;
• esi apjucis, jo citreiz dzīvesbiedrs mēdz būt mīlošs un laipns;
• jūties nedroši par bērnu nākotni;
• esi dusmīgs par to, ka dzīvesbiedrs darīja un teica lietas, kas tevi sāpina;
• esi izmisis un bēdīgs, jo mēģināji mainīt/uzlabot situāciju;
• jūties nomākts, jo ciet no vardarbības un nezini, kā to pārtraukt;
• jūties vainīgs, ka domā dzīvesbiedru pamest;
• esi vīlies sevī kā dzīvesbiedrā.

Bieži vardarbībā cietušie meklē attaisnojumus, kādēļ notiek vardarbība:

• dzīvesbiedram ir bijusi skumja un smaga bērnība;
• partneris par daudz dzer;
• partnerim ir smags darbs;
• grūtības paust savas emocijas;
• nespēj kontrolēt savas dusmas;
• es esmu vainīga(-s) pie vardarbības.

Cietušie pēc piedzīvota traumatiska notikuma var neapzināti izmantot trīs dažādas izdzīvošanas/instinktīvas reakcijas:

• cīnīties – dusmoties par partnera nodarīto, aizstāvēties;
• bēgt – norobežoties, izvairīties;
• sastingt – nereaģēt, "iestrēgt".

Visas reakcijas ir atbilstošas traumatiskajai pieredzei, kuru cietušais piedzīvo. Dažreiz šādas reakcijas var palīdzēt izdzīvot, taču ilgtermiņā traucē meklēt konstruktīvus risinājumus.

Vardarbība ir traumatisks, sāpīgs pārdzīvojums, kas var atstāt graujošas sekas, piemēram, atņem cilvēkam spēju tikt galā ar citām stresa situācijām un ikdienas aktivitātēm.

Aicinām izpildīt testu, kas atvieglo dažādu vardarbības veidu identificēšanu, mudināsim būt vērīgiem un nepalaist garām vardarbības pazīmes sev līdzās.

KUR MEKLĒT PALĪDZĪBU?

Pašvaldības sociālajā dienestā vai krīzes centrā:

Raksts tapis sociālās iniciatīvas "Pamani vardarbību" ietvaros.