"Mums - latviešiem - jau tas mazohistiskais gēns ir ielikts." Vardarbības dažādās sejas Latvijā un cilvēki, kas tās redz ikdienā (24)

Centra vadītāja pauž, ka bieži vien cietušo stāsti liecina to, ka vardarbības veidi kombinējas.

"Ja ir fiziskā vardarbība, emocionālā ir turpat klātesoša. Es teiktu, ka centrā vēršas tie, kuri to atpazīst - varbūt viņu dzīvēs notika kaut kas, kas ir licis paraudzīties uz to situāciju un saprast, ka tā nav norma."

Avotiņa norāda, ka cilvēkiem bieži vien ir grūti izrauties no vardarbības apmātā loka, jo "mani vecāki tā darīja, manā ģimenē tā bija", un cilvēkam tā liekas kā norma, un "viņš līdz galam neizprot, ka ir nonācis vardarbīgā situācijā".

Avotiņa norāda, ka krīzes centrā saņemtajos zvanos cilvēki, lielākoties, runā par piedzīvoto emocionālo vardarbību. "Tāda fiziska izrēķināšanās mūsdienās tiek vairāk apspriesta, to ir vieglāk atpazīt un grūtāk apslēpt.

Emocionālo [vardarbību] ir grūtāk pamanīt, mēdz teikt, ka tas ir viens no tīrākajiem vardarbības veidiem, jo tās emocionālās sekas var būt ārkārtēji postošas, bet ārēji ne vienmēr to uzreiz tā var ieraudzīt."

Jautāta, vai zvanītāju vidū ir arī vīrieši, speciāliste pauž, ka "jā, ir, bet tas skaits ir krietni mazāks". "Tas ir tāds diskutējams jautājums - vai vīrieši necieš no vardarbības? Es visu savu gadu pieredzē varu teikt, ka cieš, bet, ja mēs runājam par fizisko vardarbību, tad statistiski sieviešu skaits ir lielāks."

Avotiņa izceļ, ka lielā mērā stiprā dzimuma klusēšana par piedzīvoto vardarbību ir "iesakņojusies mums kultūrā". "Gadu gadiem ir iegājies tas, kādam vīrietim ir jābūt - viņam jābūt stipram, vīrietis nedrīkst čīkstēt, viņi neraud. Bieži vien uz šiem stereotipiem tiek veidota audzināšana un nereti cilvēki nokļūst tādā kā sprostā - vai nu viņam ir jākļūst vardarbīgam, netiekot galā ar situāciju, izdarot izvēli - demonstrēt spēku. Un pat tad, ja viņš cieš, par to runāt ir kauns vai bailes."

"Cik ģimenes, tik situācijas, un katra ir unikāla!"

Krīzes centrs "Mīlgrāvis" ir iestāde, kurā tiek sniegta psihosociāla palīdzība krīzes situācijās nonākušām sievietēm ar nepilngadīgiem bērniem. Krīzes centra "Mīlgrāvis" mērķis ir veicināt krīzes situācijā nonākušās personas psiholoģiskās un sociālās stabilitātes atgūšanu.

Krīzes centrā "Mīlgrāvis" kopumā ir 17 vietas pieaugušajiem un nepilngadīgajiem, kuriem dot pajumti krīzes situācijā. Centra vadītāja Inese Tetere portālam "Apollo.lv" pastāstīja, ka šobrīd centrā ir pieci klienti, ieskaitot bērnus. "Pirms nedēļas mums bija 11. Tas ir ļoti mainīgs cipars - mēs nevaram paredzēt, cik mēs būsim noslogoti."

Primārais centra uzdevums ir radīt cietušajiem drošu vidi, sniegt psiholoģisku palīdzību, palīdzēt ar jaunu sociālo prasmju un iemaņu apgūšanu, jurista konsultācijām, diennakts uzraudzību. "Ja mammai ir nepieciešams kāds padoms vai palīdzība - atbalsts tiek visām. Un arī visi pārējie jautājumi, mēs kompleksi skatāmies uz situāciju, ja sieviete iestājas krīzes centrā, tiek pieņemts, ka tā ir viņas faktiskā dzīvesvieta. [..] Lai palīdzētu sievietei funkcionēt, mēs skatāmies plašāk. To problēmu ir ļoti daudz un tās ir tik dažādas! Cik ģimenes, tik situācijas - un katra ir unikāla!" pauž Tetere.

Bieži vien vardarbīgām attiecībām nāk līdzi arī atkarības. Tetere pēc pieredzes stāsta, ka bieži vien sieviete, lai izturētu piedzīvoto vardarbību, ir sākusi apreibināties vai kaut ko lietot. "Citreiz to dara slepus, un mēs par to uzzinām tikai laika gaitā, tad arī mēs piesaistām narkologu un cenšamies palīdzēt arī ar šo problēmu. Mēs pieņemam visus un nevienam neko nepārmetam."

Tetere stāsta, ka sievietes, kas centrā meklē palīdzību, ne vienmēr mēģina izbēgt no vardarbīgām partnerattiecībām.

"Tradicionāli tiek uzskatīts, ka vardarbība nāk no partnera puses, bet pie mums ir bijušas sievietes, kuras ir cietušas, piemēram, no mātes.

Pieaugusi sieviete dzīvo kopā ar māti, kura ir emocionāli vardarbīga un pazemo cilvēku. Ir pieredzēta arī vardarbība no kaimiņa puses - neļauj dzīvot, nelietības dara."

No Covid-19 krīzes sākuma krīzes centrā ir samazinājies cilvēku skaits, kuri meklē tieši pajumti, stāsta centra vadītāja. "Tas varbūt ir saistīts ar to, ka, iespējams, policija ir sākusi labāk veikt savas funkcijas un nošķiršanu, jo tas nav normāli, ka sievietei ar bērnu ir jāpamet sava dzīvesvieta, un varmāka tur var palikt. Agrāk bieži vien policija nakts vidū veda sievietes, kurām ir pārsistas sejas, tagad vairs tā nav."

Jo lielāks siers - jo vairāk caurumu, jo vairāk caurumu - jo mazāks siers

Jautāta, kādas ir galvenās problēmas krīzes centrā "Mīlgrāvis", Tetere norāda, ka 

"mēs esam nevalstiskā organizācija un par katru cilvēku mums ir finansējums, problēmas rodas tad, kad cilvēku nav, tad nav naudas".

"Tagad cilvēku ir mazāk, bet kaut kā esam izķepurojušies, tā ir tāda nervu kutināšana, bet izdzīvojuši esam," stāsta centra "Mīlgrāvis" vadītāja. "Daudzi cilvēki atrod mūs un ziedo sadzīves priekšmetus, bērnu drēbītes. Mums ir iespēja sievieti un bērnus ar visu nodrošināt, ja viņi atnāk tikai ar to, kas ir mugurās. Tur ir gan apakšveļa, gan apavi, gan apģērbi. Mēs dodam līdzi traukus, spilvenus, segas, tā teikt, pirmās preces, kas ir nepieciešamas jaunas dzīves uzsākšanai."

"Skalbes" vadītāja norāda, ka nesen krīzes centrs ir saņēmis līdzfinansējumu no valsts, tāpēc bija iespēja palielināt konsultantu skaitu, kas atbild uz telefona zvaniem. "Līdz ar to ir vairāk zvanu un vairāk atbildēto zvanu, šobrīd ir tāda sajūta, ka mēs tiekam galā," norāda Zane Avotiņa.

Avotiņa uz preventīvu rīcību novērst vardarbību raugās plašāk, viņa norāda, ka vēl aizvien noteikti ir "trūkums speciālistu ziņā", tāpat "ja situācijas kļūst atpazīstamākas un pamanāmākas, tad it īpaši reģionos tas var kļūt ļoti problemātiski, jo īpaši tāpēc, ka atbildīgo iestāžu darbinieki var būt tuvi ģimenei. Tādā gadījumā palīdzības saņemšana var kļūt apgrūtinoša."

"Piemēram, mazā ciematā kāds var baidīties lūgt palīdzību, jo nav garantēta anonimitāte, un nav drošības par to, kur tā informācija nonāks," pauž Avotiņa.

Vardarbība var būt cēloņsakarība

"Mēs katrs nākam no specifiskas vides, no specifiskas ģimenes, tas, vai mēs atpazīsim vardarbību vai kļūsim par varmākām, ir atkarīgs tieši no tā, no kādas vides mēs nākam," portālam "Apollo.lv" norāda ārsts-psihoterapeits Artūrs Miksons.

"Ja mēs paši esam piedzīvojuši vardarbību, tad visbiežāk nākotnes scenāriji ir tikai divi - vai nu mēs paši neapzināti pārņemsim šo rīcību vai izvairīsimies no tās.

Un te arī ir divi varianti - vai nu mēs būsim tie, kuriem ir "klapes uz acīm", un atteiksimies pamanīt vardarbību, vai arī būsim tie, kuri konstanti ies un cīnīsies pret to. Un tur ir risks - no vienas puses ir labi atpazīt un palīdzēt, bet var gadīties, ka tas cilvēks, kurš ir bijis cietušais, pret vardarbību cīnās tik kaismīgi, ka pats kļūst varmācīgs." Kā piemēru speciālists min nesenos "Black Lives Matters" protestus ASV – "protesti un demonstrācijas var būt konstruktīvs veids, kā izrādīt neapmierinātību un censties kaut ko mainīt, bet sākot demolēt apkārt esošo īpašumu un nodarot pat varbūt kādam pāri, viņi neapzināti kļūst par tādiem pašiem varmākām, pret kādiem cīnās".

Psihoterapeits pauž, ka ir cilvēki, kuri ir cietuši no vardarbības, nezina, ka viņi var oponēt, protestēt, ka no esošās situācijas ir izeja. "Bieži vien šādi cilvēki - gan sievietes, gan vīrieši - bērnībā nav iemācījušies, ka viņi var pastāvēt par sevi, tāpēc to nedara pieaugot. Radikālākos gadījumos viņi izvairīsies no jebkādiem cilvēciskiem kontaktiem, citi "nemuks no mežu ugunsgrēka", bet tiks izmantoti. Labākajās situācijās uz viņa rēķina citi komfortabli dzīvos. Piemēram, šis cilvēks var būt kolēģis darbā, kurš nekad neatteiks palīdzību, un tehniski vardarbības robežas te nav, bet vienā brīdī tas var izaugt ļaunprātīgā izmantošanā."

Uz jautājumu, kā mēs varam novērst vardarbību, Miksons atklāti atbild, ka viņš nezina:

"Pēc būtības vardarbība turpinās eksistēt sabiedrībā visu laiku. Diemžēl.

Pēc idejas - veselai paaudzei ir jāmainās, kura uzskata, ka tikai "mana taisnība ir pareizā", iesist ir normāli, kliegt uz bērnu ir normāli, izpaust emocijas netiks pieļauts un tā tālāk - tā ir vesela sistēma, kas atbalsta vardarbību.

Mums - latviešiem - jau tas mazohistiskais gēns ir ielikts - mēs pat paši reizēm sakām, ka esam sīksta tauta.

[..] Protams, viss nav tik šausmīgi, kā es to aprakstu. Sabiedrība tomēr mainās, un par to tiek runāts."

Miksons izceļ, ka bieži vien cietušais varēja nenonākt situācijā, kādā viņš ir nonācis, uzsverot, ka vardarbības formas ir jānodala: "Ir tādas, kas ir nenovēršamas, piemēram, uzbrukumi, bet ir tādas vardarbības formas, kuras nav novēršamas. Ja tevi darbavietā mēnesi, divus, gadu no vietas nepārtraukti pazemo, tas ir novēršami, tas nav uzbrukums uz ielas. Tāpat ar partnerattiecībām. 

Bet sakarā ar to, ka mums katram ir šīs atšķirīgās ģimenes pieredzes, mums sanāk šīs situācijas turpināt kolektīvi ignorēt."

Bieži vien varmācība tiek nodota no paaudzes paaudzē, un šo apmāto loku var pārtraukt tikai tad, kad cilvēks redz pozitīvu piemēru, ka ir iespējams rīkoties citādāk, pauž Miksons. "Ja ir bijušas sliktas pieredzes, bet gadās kāds labs piemērs, mēs to integrējam kā alternatīvu pieredzi, kas nozīmē to, ka mēs konkrētās situācijās varam ieraudzīt kādu alternatīvu."

Ārsts-psihoterapeits uzsver, ka cilvēkam jau no mazotnes ir jāļauj dusmoties un jāmāca novadīt agresiju, jo "kur citur viņš šīs emocijas liks, ja mājās to nevar izdarīt, dārziņā nedrīkst - viņš aizies kādu piekaut vai sāks slimot". "Ja viņš vērsīs šo enerģiju uz sevi, tad parādīsies trauksme, depresija, pašnāvnieciskas domas. Bērns pats sevi iznīcinās vai sāks darīt pāri citiem, jo viņam nav iemācīts, kā tikt ar šīm emocijām galā."

Agresīvi cilvēki bieži vien ir tādi, jo viņiem jau no bērnības nav iemācīts "apstrādāt negatīvās emocijas", tāpēc viņi "ies pa gaisu", norāda Miksons.

"Mēģinot radīt vidi, kur dusmu un neapmierinātības nav vispār, mēs radīsim vēl lielāku vardarbību. Mēs tikai veicināsim agresiju,

un agresija ir un būs tāpat, bet, ja mēs mēģināsim izskaust jebkādu agresiju vai dusmas kā tādas, tad paliek jautājums - kur tās emocijas novadīt?"

Vai par vardarbību Latvijā tiek runāts pietiekami daudz?

Krīzes centra "Skalbes" vadītāja pauž, ka pēdējos gados par vardarbību tiek runāts pietiekami daudz, un tas tiešām priecējot.

"Šī tēma un aicinājums runāt un neklusēt par vardarbību ir nepārtraukts uzdevums, jo tas jau nekad nebeigsies.

Kā problēma, tā nav nekāda šī brīža top tēma, tā ir bijusi aktuāla cauri laikmetiem. Protams, ar savām dažādajām perspektīvām tā ir mainījusi savu formu," saka Zane Avotiņa.

Centra "Mīlgrāvis" vadītāja izceļ, ka šobrīd par "šo neērto tēmu" tiek runāts ļoti daudz un plaši, salīdzinot ar 2006. gadu, kad krīzes centrs uzsāka darbību. "Tas nebija tik plaši, jo šobrīd ir ļoti daudz pieejamas informācijas, kur meklēt palīdzību cietušajiem, un viegli var uzzināt - kas ir vardarbība?" pauž Inese Tetere.

Ārsts-psihoterapeits Artūrs Miksons piekrīt, ka par vardarbību mūsdienās tiek runāts daudz un plaši, kas, protams, ir labi, bet viņš izceļ, ka sabiedrības līmenī valda ļoti liela polaritāte, kad runa ir par vardarbību. "Ir vai nu radikāla nostāšanās pret agresoru, kas ir cietušā aizstāvēšana. Jā, mēs tādā veidā palīdzam. Uz brīdi. Ir jāfokusējas uz abām pusēm."

"Es uzskatu, ka tas ir arī tāds nepārtraukts politisks ceļš - kā tiek veidotas pārliecības par to, kur kuram ir vieta.

Gribētos, lai arī valsts galvu līmenī šī nostāja būtu stabila un skaidri saprotama, ka vardarbība ir noziegums, ka šeit nevar būt nekādi "bet" un ka tā ir sodāma rīcība," pauž centra "Skalbes" vadītāja.

"Vardarbībai patīk klusums" jeb Latvijas iedzīvotāju domas

Labklājības ministrijas (LM) veiktā pētījuma "Vardarbībai patīk klusums" ietvaros tika aptaujāti Latvijas iedzīvotāji, lai noskaidrotu iedzīvotāju attieksmi pret dažādiem ar vardarbību saistītiem jautājumiem – pētījuma dalībniekiem lūdza paust attieksmi pret vardarbību ģimenē pret sievieti un vīrieti, norādīt, vai viņi pazīst kādu, kas ir cietis no vardarbības ģimenē, kā arī raksturot savus uzskatus šajā jomā, novērtēt savu attieksmi pret dažādām vardarbīgām situācijām.

Aptaujā piedalījās Latvijas Republikas pilsoņi vecumā no 15 gadiem. 2018. gadā veiktās aptaujas dati tiek salīdzināti ar 2016. gadā jūnijā veiktā pētījuma "Special Eurobarometer 449: Gender-based Violence" datiem.

2% respondentu uzskata, ka vardarbība pret sievieti ģimenē ir kopumā pieņemama, tāpat - 2% par normu uzskata vardarbību ģimenē pret vīrieti.

To, ka vardarbība ģimenē ne tikai nav pieņemama, bet tai ir jābūt sodāmai ar likumu, uzskatīja vairākums iedzīvotāju: 75% to norādīja, runājot par vardarbību pret sievietēm, bet 67% - par vardarbību pret vīriešiem.

2018. gadā respondenti biežāk nekā 2016. gadā norādīja, ka vardarbība gan pret sievieti (2018. - 75%; 2016. - 64%), gan pret vīrieti (2018. - 67%; 2016. - 55%) ģimenē nav pieņemama un tai vienmēr būtu jābūt sodāmai ar likumu.

Tuvākajā apkārtnē vai apkaimē kādu sievieti, vīrieti vai abus, kas ir cietis no vardarbības ģimenē, pazīst 20% respondentu, draugu vai ģimenes lokā - 17%, bet darbā vai mācību vietā – 5%.

Visās trīs situācijās upuru vidū biežāk ir bijušas sievietes: par tuvāko apkaimi 14% atbildēja, ka vardarbība ir pamanīta tikai pret sievietēm, 6% - gan pret sievietēm, gan vīriešiem, bet 1% - tikai pret vīriešiem.

Draugu un ģimenes lokā 13% pamanījuši tikai pret sievietēm vērstu vardarbību, 4% - gan pret sievietēm, gan vīriešiem, bet 1% - tikai pret vīriešiem. Darba vai mācību vietā vardarbība vispār pamanīta retāk, bet arī šajā gadījumā 2% atbildēja, ka upuri bijušas tikai sievietes, 2% - gan vīrieši, gan sievietes, bet 0.3% - tikai vīrieši.

Par pazīstamu vardarbības upuri tuvākajā apkaimē, apkārtnē biežāk informēja aptaujātie lauku apvidos un citās pilsētās (ne Rīgā), bet par gadījumiem draugu, ģimenes lokā – Rīgā dzīvojošie respondenti.

36% aptaujāto atbildēja, ka nav dzirdējuši ne par vienu organizāciju vai pakalpojumu, kas sniedz atbalstu vardarbībā cietušām sievietēm. Vīrieši to norādīja biežāk nekā sievietes (attiecīgi: 46% un 28%).

Atpazīstamākais ir bijis krīzes centrs "Skalbes" (36%). Centru "Marta" zina 26%, bet cietušo atbalsta tālruni 116006 – 22%.

LM pētījumā iekļautā SKDS aptauja liecina, ka absolūtais vairākums par nepareiziem atzīst:

• partnera piespiešanu stāties dzimumsakaros (85%),
• kolēģu fizisku aizskaršanu nepiedienīgā vai nevēlamā veidā (87%),
• nevēlamu seksuāla rakstura e-pastu un īsziņu sūtīšanu (84%),
• mēģinājumus kontrolēt partneri, neļaujot viņam(-ai) tikties un kontaktēties ar ģimeni un draugiem, atstājot bez naudas vai atņemot mobilo tālruni vai oficiālus dokumentus (87%),
• seksuāla rakstura divdomīgu piezīmju vai "joku" izteikšanu sievietēm uz ielas (82%),
• partnera(-es) regulāru kritizēšanu, lai liktu viņam(-ai) justies mazvērtīgākam(-ai) (85%).

Tomēr attieksme pret nepieciešamību šīs situācijas atzīt par pretlikumīgām ir mazāk vienota. Arī atzīstot, ka tas ir nepareizi, 13% uzskata, ka par pretlikumīgu nebūtu jāatzīst partnera piespiešanu stāties dzimumsakaros, 18% to norādīja par kolēģu fizisku aizskaršanu nepiedienīgā vai nevēlamā veidā, 20% - par nevēlamu seksuāla rakstura e-pastu un īsziņu sūtīšanu, 26% - mēģinājumus kontrolēt partneri.

Jāatzīmē, ka visas uzskaitītās situācijas sievietes par nepareizām ir atzinušas biežāk nekā vīrieši un biežāk arī atzinušas, ka tās būtu jāpadara par pretlikumīgām.

Izvērtējot dažādus apgalvojumus par vardarbību, 2018. gada aprīlī 39% respondentu kopumā piekrita, ka "vardarbību pret sievietēm bieži provocē pašas cietušās".

29% uzskatīja, ka "sievietes bieži izdomā vai pārspīlē apgalvojumus par vardarbību vai izvarošanu", 27% atzina, ka "sievietes biežāk izvaro svešinieki, nevis kāds, ko viņas pazīst", bet tam, ka "vardarbība ģimenē ir privāta lieta, un ar to būtu jātiek galā ģimenē", piekrita 19% respondentu.

KUR MEKLĒT PALĪDZĪBU?

Aicinām izpildīt testu, kas atvieglo dažādu vardarbības veidu identificēšanu, mudināsim būt vērīgiem un nepalaist garām vardarbības pazīmes sev līdzās.

Cietušie palīdzību var meklēt pašvaldības sociālajā dienestā vai krīzes centrā:

Raksts tapis sociālās iniciatīvas "Pamani vardarbību" ietvaros.