"Mana mute izskatās pilnīgi normāla. Tomēr es sāku lietot jaunus pretsēnīšu līdzekļus. Sāpes ir bezgalīgas. Zāles nepalīdz, tāpēc es piekritu kļūt par eksperimentālo trusīti," Džulieta Džeimsa cieš no dedzinošās mutes sindroma un ar savu pieredzi viņa dalās ar mediju "Huffington Post".
"Paiet mēnesis, un es joprojām jūtos nožēlojami, bet dodos atkal pie ārsta, bruņojusies ar teoriju. Man liekas, ka man ir dedzinošās mutes sindroms.Tiek lēsts, ka ASV gadā tiek diagnosticēti mazāk nekā 20 000 dedzinošās mutes sindroma gadījumu.
Pastāv divas slimības formas: viena, kurai nevar noteikt pamatcēloņus, un otra, kuru ir izraisījis kāds kairinātājs," raksta Džulieta.
"Manai mutei joprojām pēc skata nav ne vainas, taču sāpes kļūst tik intensīvas, ka man dažreiz ir grūti gulēt naktīs. Ūdens garšo pēc ziepēm. Pirmo reizi, kad to pamanīju, domāju, ka mana trauku mazgājamā mašīna nav pienācīgi izskalojusi traukus. Bet es nomainīju glāzes un ūdens joprojām garšoja pēc ziepēm. Tas pats ar ūdeni pudelēs. Garša mēdz atšķirties. Ūdenim var būt metāliska piegarša, bet galu galā visiem ūdens veidiem ir ziepju garša," atklāj sieviete.
"Es to visu izskaidroju savam ārstam, un, lai gan viņš atzīst, ka viņš iepriekš nav saskāries ar šo sindromu, mediķis atzīst, ka tas izklausās ticamākais variants. Viņš piekrīt, ka pēc šīs ilgās ārstēšanās - tā nevar būt piena sēnīte."