/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)
:format(webp)/nginx/o/2021/05/03/13759567t1h0c49.jpg)
Velsā dzīvojošā Emma Deivisa sešus gadus nav pametusi savu māju vemšanas fobijas, kas pazīstama arī kā emetofobija, dēļ, vēsta portāls "The Sun".
"Tas ietekmē mani katru dienu." Vemšanas fobijas dēļ sieviete sešus gadus nav izgājusi no mājām (1)
35 gadus vecā Emma Deivisa atklāj, ka smagā fobija ir pilnībā pārņēmusi viņas dzīvi, jo viņa neiziet no mājas un cieš no neskaitāmām panikas lēkmēm.
"Tas ietekmē katru minūti manā dzīvē, pēdējos gados es pat neesmu kārtīgi smējusies. Depresija ir tik spēcīga, ka es gandrīz neizeju no savas istabas. Tā pārņem manu dzīvi tik tālu, ka es nevaru iziet ārā - tas ir daudz vairāk nekā vienkāršas bailes no vemšanas.
Tas nepārtraukti ir manā prātā un ietekmē mani katru dienu," sacīja Emma.
Emma sacīja, ka, lai arī viņai, līdzīgi kā lielākajai daļai cilvēku, vemšana un vēmekļi vienmēr šķituši pretīgi, šī fobija izteiktāk parādījās pirms 12 gadiem, kad tā sāka ietekmēt viņas darbu.
"Mani ietekmē doma par vemšanu, skaņa vai smaka. Man sākās panikas lēkmes darbā, kā arī autobusā, dodoties uz darbu, jo man bija slikta dūša. Tas nozīmēja, ka man bija jāpamet darbs - kas bija grūti, jo biju strādājusi kopš skolas beigšanas," sacīja Emma.
"Gadu gaitā viss arvien pasliktinājās, un šobrīd man katru dienu ir vismaz sešas panikas lēkmes," piebilda Deivisa.
Viņa sacīja, ka panikas lēkmes izraisa dažādi ikdienas uzdevumi, kurus lielākā daļa no mums veiktu bez liekas iedziļināšanās.
"Man tās ir tieši pirms un pēc ēdiena gatavošanas, kā arī pēc tam, kad esmu paēdusi. Es neēdu brokastis un neēdu vakariņas - es dzeru tēju, jo zinu, ka man būs panikas lēkme pēc tam, kad būšu paēdusi," sacīja Deivisa.
"Tiklīdz es izeju ārā, man rodas bailes, ka es vemšu vai redzēšu, kā kāds vemj. Mans kuņģis ir kļuvis ļoti jutīgs, un tikai redzot, ka kāds nospļaujas, man var sākties panikas lēkme," piebilda Emma.
Neskatoties uz to, ka viņa ir mēģinājusi dažādos veidos atgūt iepriekšējo dzīvi, tostarp kognitīvās uzvedības terapiju un psihoterapiju, Emma saka, ka nekas nav izdevies.
"Es labprāt aizietu uz pikniku, izvestu dēlu kopā ar mammu uz kādu kafejnīcu, un labprāt kopā ar draugu dotos atvaļinājumā. Būtu vienkārši jauki atkal satikt draugus un ģimeni - viņi ir bijuši tik atbalstoši. Es viņus nesatieku, jo zinu, ka nespēju pārvarēt savas panikas lēkmes, kas saistītas ar būšanu starp cilvēkiem. Mana ģimene ir bijusi tik izpalīdzīga un atbalstoša, un es nevēlos turpināt apgrūtināt ģimeni," piebilda Emma.