"Tā ir vegānu gaļa." Vadošie Latvijas komiķi dalās atklāsmēs par pandēmiju (6)

Tu arī piedzēries savā pirmajā uzstāšanās reizē?

Rūdolfs: Nē, un, starp citu, es domāju, ka Aleksandrs arī nemaz nepiedzērās, gan jau vienkārši grib padarīt šo stāstu interesantāku.

Aleksandrs: Bet tā arī bija! Es atnācu ar draugu uz to konkursu un teicu, ka otrais posms jau sācies, kā dēļ mani nemaz neņems. Draugs sarunāja, ka varu uzstāties. Es teicu, ka neuzstāšos, viņš teica - uzstāsies, un tā kā man bija ļoti bail, es sāku dzert.

Un, Jāni, kā sākās tavs ceļš "Comedy Latvia"?

Jānis: Es "Comedy Latvia" pievienojos pirms četrarpus gadiem. Man draugi bārā teica: "Eu, tu varētu aiziet to stand-up lietu pamēģināt!" Es nezināju, kas tas tāds ir, paskatījos online komiķus, tur bija Bils Burs un Džims Džefrijs, kuri nikni runāja par lietām, kas viņiem nepatīk. Man likās - hei, to es varētu pamēģināt, un tā nu es sāku. Pirmajā reizē es nebiju dzēris, bet uz priekšu gan!

Tātad alkohols šajās uzstāšanās figurē vienmēr?

Jānis: Viens aliņš! Tas gan īsti nepalīdz drosmei, nav jēgas.

Rūdolfs: Man jau liekas, ka tas aliņš vienkārši garšo. Labi, open-mic ir viens, bet pirms nopietnākām uzstāšanām, manuprāt, nu, labi, vienu aliņu vari izdzert, bet divi, trīs aliņi ir slikti, jo tu jau pats nemaz nezini, neesi piedzēries, bet asums zūd. Kļūst lēnāka reakcija pret skatītājiem.

Jānis: Man arī liekas, ka tā ir slikta prakse, ka vienīgais veids kā vari uzstāties, ir mazliet iedzēris. Manuprāt, ilgtermiņā tas nestrādā.

Rūdolfs: To var redzēt - tie, kas tā ir sākuši, citādāk nemaz vairs nevar. Ir tie, kuri sāka uzstāties iedzēruši divus aliņus, un dara tā vēl šodien.

Ja dzert nevajag tikai, lai ķertu skatītāju reakciju, tad jau tagad, kad uzstāšanās notiek attālināti, varat atļauties tādi būt?

(Smejas.)

Rūdolfs: Pilnīgā pālī uzstājamies... Nē, nē, nu, asums kopumā - kaut vai tas, kā izstāsti joku.

Tātad visi esat paspējuši darboties gan pirms pandēmijas, gan tās laikā. Kā šis laiks ietekmējis jūsu nodarbošanos?

Rūdolfs: Galvenā lieta, kas izpaliek, kas komiķiem ir citādāk kā, piemēram, mūziķiem, mums nav studijas, nav open-mic, kur slīpēt savu materiālu. Nav treniņu, kas, man liekas, ir vistrakākais. Uzstāšanās, protams, arī, bet tas mazāk, tās nāks atpakaļ, bet tā sliktā lieta - mēs visi noteikti būsim sliktākā formā, jo nav tā ikdienas treniņa, kas ir pierasts divas, trīs reizes nedēļā, kad notiek tie open-mic.

Jānis: Tagad ir tā skumīgi. Agrāk ikdiena bija forši saplānota - tev ir darbs, pāris reižu nedēļā brīvais mikrofons, bet nedēļas nogalē viens līdz divi pasākumi. Tā nedēļa ir pilna, tev tiešām ir tāds otrais darbs, hobijs, bet tagad tu esi mirstīgā single mom (vientuļā māte). Sēdi mājās, strādā, kaut ko satīri un paēd.

Rūdolfs: Bet jāpiemin arī tas, ka kaut kādi darbi jau ir arī tagad, uzņēmumi pielāgojas, citādāk notiek pasākumi, cilvēkiem vajag izklaidi arī tagad. 

Jānis: Jā, jā, jā, bet tā ir vegānu gaļa. Tas ir tofu. Tas nav pa īstam. Mēģina, bet nav.

Rūdolfs: Nu, es esmu dabūjis arī darbiņus, ko iepriekš man nepiedāvāja. Piemēram, uzrakstīt kādu tekstiņu, tā ka ir, kur likt lietā savu pieredzi.

Aleksandrs: Jā, stand-up ir kā muskuļi - pat Lūijs Sīkejs teica, ka, neuzstājoties nedēļu, viņš aizmirst kā to darīt. Mēs neuzstājamies jau mēnešiem. Pēdējā uzstāšanās bija 7. novembrī Liepājā, tāpēc mēs tagad kačājam sociālos tīklus, taisām livestreamus (tiešraides), publicējam "TikTok" video, kur mums ļoti audzis sekotāju skaits. Tāpat piedāvājam arī uzstāšanās darba sapulcēs un vīna vakaros ar attālinātu stand-up.

Pa šo laiku esam kļuvuši daudz populārāki bet, kad beidzot varēs atkal uzstāties un visi šie cilvēki atnāks, mums sanāks parādīt diezgan zemu līmeni, jo tik ilgi neesam trenējušies.

Rūdolfs: Bet mēs vēl nevaram zināt, vai šī popularitāte ir arī ārpus tā pandēmijas burbuļa, kad cilvēkiem būs iespēja izvēlēties, ko darīt. To, vai sekotāji pārvērtīsies biļešu pircējos, vēl tikai redzēsim. 

Aleksandrs: Man liekas, ka esam, jo man visu laiku tagad veikalos nāk klāt meitenes un saka: "Jūs taču esat Aleksandrs no "Comedy Latvia"!", bet agrāk tā nebija.

Jānis: Guzenko, kā ir dzīvot, kad esi tik slavens, kā tu?

Aleksandrs: Tas ir vienkārši brīnišķīgi!

(Smejas.)

Jūs saviem mājiniekiem nevarat uzbāzties ar trenēšanos divas, trīs reizes nedēļā?

Rūdolfs: Es izmēģinu uz kaut kādiem draugiem, kad kaut kas iešaujas prātā, bet tas nav kā izmēģināt uz skatuves, tu vairāk izmēģini, vai neesi līdz galam stulbs. Vairāk pamētā idejas, bet gluži ar mikrofonu uz galda netrenējies.

Jānis: Jā, varētu teikt, ka mēs izlasām otram tā kā grāmatas aizmuguri un tad saprot - ir interesanti vai nav. Ja ir, mājās kaut ko pieraksta.

Aleksandrs: Es divas reizes nedēļā pusgada garumā lietotnē "Skype" sarakstos ar citiem komiķiem. Mēs sūtām viens otram jokus un palīdzam saprast, kas un kā. Man ir sakrājies ļoti daudz materiāla, bet es vispār nesaprotu, vai tas ir smieklīgi vai nē, jo uz skatuves ir pilnīgi citi likumi.

Rūdolfs: Man tas pats, man ir sakrājies tik daudz neizmēģināta materiāla kā nekad dzīvē. Kad atsāksies open-mic vakari, būs baigais reality check (reālā situācija), jo tagad man liekas, ka tā materiāla ir daudz, bet vai tas būs daudz, to vēl tikai sapratīs.

Man pat zemapziņā ir iesēdusies tā doma par to, ka neviens nemācēsim uzstāties. Man jau trīs reizes ir bijis sapnis, kurā "Comedy Latvia" aizbrauc uz kaut kādu vietu, pēdējais bija Cēsīs, bet neviens vairs neko neprot. Mēs ejam uz skatuves, nemākam vairs pateikt tos punch lines (joka daļa), kamēr uzstājamies, visi aiziet prom. Man jau zemapziņa saka, ka pārāk ilgi neesam uzstājušies.

Jānis: Mums vietnē "Zoom" mēdz būt uzstāšanās, kur sanāk pārkāpt zelta likumu - korporatīvajos pasākumos jauno materiālu neizmēģinām, bet tagad, kad mēnešiem ilgi neesi uzstājies, rodas jautājums, kāpēc lai neizmēģinātu savu jauno putekļsūcēja joku?

Rūdolfs: Mēs visi tā darām.

Šajos tiešsaistes pasākumos cilvēki vairāk piedod.

Es visos šajos pasākumos pirmajās desmit minūtēs nometu savu zelta materiālu, bet pēc tam sāku pārbaudīt jauno.

Ticu, ka svarīga ir atgriezeniskā saite no skatītāja. Kā bez tās iztiekat?

Aleksandrs: Mēs uzstājamies ar savu jau ierasto materiālu, vienīgi tiešsaistē, kur mēs prasām cilvēkiem ieslēgt mikrofonus, lai dzirdam viņu reakciju. Dzirdēt tos smieklus ir pats galvenais. Tas ir ļoti tuvu īstenībai.

Rūdolfs: Jā, kaut kādā ziņā tas ir tuvu īstenībai, bet tomēr tik tālu. Es norunāju savu materiālu, cilvēki pēc tam raksta priecīgi, bet es iegruzos vēl vairāk, jo apmēram stundu pēc tās uzstāšanās es sāku domāt, ka tas tomēr nebija tas īstais un man vēl vairāk tā sāk pietrūkt. Zini, kad tev ļoti gribās ēst, tu dabū bumbieri un tad gribās ēst vēl vairāk.

Jau kad bija sākušies ierobežojumi, jūs rīkojāt tūri. Pastāstiet par to!

Rūdolfs: Mēs sākām oktobrī un paspējām izbraukāt pusi ieplānoto vietu. Jau no paša sākuma zālē varēja atrasties tikai puse parasti atļauto cilvēku skaita, bija obligāti jābūt maskās, vietām jābūt personalizētām, jāmēra temperatūras. 

Pati pēdējā uzstāšanās bija Liepājā, kur visiem ļoti labi gāja, jo jau divas dienas pirms tā bija zināms, ka pirmdien viss slēgsies ciet.

Arī publika bija ļoti laba, jo, manuprāt, visi nāca ar sajūtu, ka šis būs pēdējais pasākums klātienē kādu laiku. 

Lai arī piepildīta bija tikai puse zāles, tie bija cilvēki, kuri tik ļoti gribēja mūs redzēt, ka bija gatavi pusotru stundu sēdēt maskās. Kaut kas tajā tūrē bija sirreāli foršs.

Aleksandrs: Kaut kādā ziņā tas visu arī padarīja sliktāku.

Tā pati uzstāšanās Liepājā bija tik brīnišķīga, ka bija ļoti žēl pēc tam, ka uz nenoteiktu laiku tā vairs nebūs.

Ja būtu slikta tā uzstāšanās, pārdzīvot to būtu vieglāk.

Rūdolfam pat bija stāvizrāde bez skatītājiem. Tas, pieņemu, ir vēl jocīgāk vienam tukšā zālē kā mājās, sēžot pie datora?

Rūdolfs: Tas bija pagājušā gada 1. aprīlis. Ja es teicu, ka tā tūre bija sirreāla, tad šis bija pavisam sirreāli. Lai gan dienā bija tika daži saslimušie, neviens nezināja, kā būt.

Mēs aizbraucām uz pilnīgi tukšu Liepāju, uzstājos, bet nu, tāpat kā online (teišsaistes) uzstāšanās, bija ļoti jokaina, bet beigās ļoti veiksmīga, jo visur valdīja tāds nezināmais, cilvēki gribēja labas emocijas, tāpēc daudzi tam arī pieslēdzās. Daudzi rakstīja pateicību, ka tas šajā brīdī bija ļoti vajadzīgs.

Jokaina pieredze, ko es nezinu, vai gribētu vēl kādreiz atkārtot, bet tajā brīdī tas bija pareizi un interesanti.

Vai šajā laikā ir augusi interese par komēdiju no sabiedrības? Pieņemu, ka visi ir izsalkuši pēc pasākumiem un ekstra smieklu devas.

Jānis: Jā, cilvēkiem nav ko darīt, bet mēs vieni no retajiem piedāvājām izklaidi relatīvi dzīvajā.

Aleksandrs: Atceros, ka pirms septiņiem gadiem, cilvēki nemaz nezināja, kas ir stand-up. Uzskatu, ka pēdējos gadus Latvijā nav problēmu ar cilvēku interesi, reizēm cilvēki pat ir sēdējuši viens otram virsū, lai tikai tiktu uz šo open mic pasākumu, bet online iedeva jaunus ciparus - vienam klipam ir gandrīz 200 000 skatījumu, kas ir pavisam cits līmenis.

Rūdolfs: Tas, ko "Comedy Latvia", manuprāt, izdarīja pareizi - nevis ieņēma čīkstuļu lomu, bet uzreiz pieņēma jaunos apstākļus. Ar savu stāvizrādi es paspēju noreaģēt pirmais, tāpēc tas bija veiksmes stāsts. Livestream mēs sākām apmēram nedēļu pēc tam, kad visu aizvēra. Mēs ļoti ātri sākām darīt un ņemties, piedāvāt firmām pasākumus tiešsaistē. 

Es uzreiz sapratu, ka dīkstāves pabalstam nepieteikšos, bet vienkārši darīšu. Labs piemērs ir arī Kārlis Ķilkuts - nevis čīkstēja, bet ātri noreaģēja, uztaisot karantīnas disko un lūk, aizgāja.

Tiem, kuri rīkojās un pielāgojās, pēc pandēmijas varētu būt daudz vieglāk.

Protams, ir arī tādi lieli vārdi kā Dons vai "Prāta vētra", kas ir tik populāri, ka arī pēc gada klusēšanas viņi izpārdos koncertu Daugavas stadionā.

Jānis: Guzenko arī!

Rūdolfs: Jā, Dons, "Prāta Vētra" un Guzenko.

(Smejas.)

Jānis: Es pirms četriem, pieciem mēnešiem izlaidu savu soloizrādi, pēc kuras ļoti daudz cilvēku rakstīja, ka nemaz nezina, kas tas tāds stand-up ir.

Rūdolfs: Tagad ir parādījusies publika, kura mūs speciāli nemeklēja. Mēs vienkārši bijām vieni no pirmajiem, kuri pārorientējās uz tiešsaisti. 

Pastāstiet par saviem nākotnes plāniem!

Rūdolfs: "Arēna Rīga"!

Bet nu, skaidrs, ka mēs uzreiz nebūsim gatavi sākt ar lielajiem pasākumiem. Arī sportisti pēc traumas uzreiz nespēlē. Mums šobrīd svarīgākais ir iespēja kaut vai 20 cilvēkiem taisīt šos open mic pasākumus, lai varam ieskrieties un atgūt formu.

Jānis: Jā, vienalga, kaut vai parkā ar tumbu.

Rūdolfs: Varētu taisīt kaut kādu pēc pandēmijas tūri. Katrā ziņā - atgūt nokavēto.

Aleksandrs: Varbūt varētu turpināt to tūri, kuru nācās pārtraukt. Mums ir jauns materiāls, ar kuru to papildināt, tāpēc, kad atgūsim formu, pabeigsim šo, iespējams, nofilmēsim un to kaut kur publicēsim.

Raksturojiet šo pandēmijas gadu pāris vārdos!

Jānis: Es ienīstu datoru! Es nevaru vairs paskatīties uz ekrāniem, man riebjas.

Rūdolfs: Es izgāju "Xbox"! Un "Netflix" arī.

Banāli izklausīsies, bet nu sanāk daudz vairāk visu novērtēt. 

Aleksandrs: Sliktākais laiks manā mūžā. Protams, tu saproti, ka tas viss beigsies, bet tas velkas tik ilgi... Kad vairākus mēnešus sēdi viens, rodas sajūta, ka tas būs visu mūžu.

Jānis: Tu izklausies tā, it kā būtu tikko izšķīries.

Aleksandrs: Bet tiešām, man nekad nav bijis tik slikti kā šoziem.

Jānis: Es īstenībā piekrītu. Man mentālais aizgāja tik zemu, ka sāku nodarboties ar dārzniecību. Tu pārvērties par pensionāri. Es tagad varu 25 minūtes kvalitatīvi ar omi runāt pa telefonu.

Rūdolfs: Jā!

Šis laiks, manuprāt, ir labs treniņš vecumdienām.

Man bija reize, kad nekas vēl nenotika, es piezvanīju vecmammai, prasu: "Nu, vecmāmiņ, ko tu?" "Nu, neko, šodien pamodos, paēdu, paskatījos televizoru, pastaigājos un tagad atkal skatos televizoru. Ko tu?" "Nu, to pašu".

Jānis: Bet, nu, kā tur saka... Katram mākonim ir... zelta garoza?

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!