Stāsts par prinča Filipa traģisko bērnību, kas viņu padarīja par mīlošu vīru un tēvu (1)

Sākotnēji Filips dzīvoja kopā ar vecmāmiņu Kensingtonas pilī, pirms pārcēlās pie sava tēvoča, Alises vecākā brāļa Džordža. Nākamos astoņus gadus tēvocis Džordžs bija Filipa aizbildnis.

Filips pirmos divus gadus, kad māte tika ievietota sanatorijā, redzēja tikai dažas reizes, taču piecu gadu laikā no 1932. līdz 1937. gadam viņš vispār māti nesatika.

"Man vienkārši nācās ar to tikt galā," vairākus gadus vēlāk viņš sacīja biogrāfam.

Tomēr atdalīšanās no mātes tik svarīgā audzināšanas stadijā neapšaubāmi atstāja pēdas. Lai arī kā viņš mīlēja savu vecmāmiņu, tēvoci un tanti, kā arī novērtēja mājas, kuras viņam sagādāja, tas nekad nevarēja kompensēt zaudētās ģimenes mājas.

Reiz kādā intervijā viņam jautāja, kādā valodā viņš mājās runāja, viņa tūlītējā atbilde bija: "Ko jūs domājat ar vārdu "mājas"?"

Piecas reizes piedzīvoja "sabrukumu"

Viņa acīmredzamākais veids, kā tikt galā ar situāciju, bija izrādīt pašpārliecinātību, palikt jautram un mērķtiecīgām.

Kurts Hāns, prinča ietekmīgākais mentors, novēroja, ka Filips piecas reizes ir piedzīvojis sabrukumu – fiziskās sagatavotības sabrukumu, rūpju un prasmju sabrukumu, pašdisciplīnas un līdzjūtības sabrukumu.

Tieši Hāns nodrošināja Filipam tik ļoti nepieciešamo stabilitātes sajūtu pēc dažiem bērnības satricinājumiem, taču vēlākos gadus Filipa dzīvi aizēnoja māsas Sesīlijas un viņas ģimenes nāve lidmašīnas avārijā, dodies uz Londonu.

Jau pēc sešiem mēnešiem Filips cieta vēl vairāk bēdu, kad viņa aizbildnis Džordžs nomira no vēža 45 gadu vecumā.

Iepazīšanās ar mūža mīlestību

Karaliskais pāris pirmo reizi iepazinies 1934. gadā, kad abi karaļnama pārstāvji vēl bijuši pārāk jauni, lai runātu par kādām romantiskām jūtām. Otrā tikšanās bijusi laikā, kad karalienei Elizabetei bijuši 13 gadi gadi, savukārt Filipam - 18.

Viņi tikušies Darmutas karaliskajā jūras flotes koledžā, kur arodu apguvis princis un mēļo, ka Elizabete esot uzreiz ieskatījusies pievilcīgajā un staltajā jauneklī. 

Drīzumā Filips kļuvis par biežu viesi Bekingemas pilī. Lai arī meitenes vecāki neesot bijuši atbalstoši un uzskatījuši, ka puisis nav gana labs pretendents viņu meitas vīra lomai.

Pati Elizabete gan bijusi citās domās un pēc vairākiem gadiem pārim tomēr izdevies pārliecināt princeses tēvu Georgu VI laulības tomēr atļaut.

Pāris apprecējies samērā smagā politiskajā klimatā, tādēļ viņu kāzas bijušas karaliskajiem standartiem diezgan pieticīgas. Elizabete laulību tērpam audumu iegādājusies pati. Pašā laulību ceremonijā Elizabete uzstājusi uz to, ka vēlas teikt tradiconālo zvērestu, kurā sola būt uzticīga savam vīram, lai gan visi saprata, ka praksē topošajai karalienei pakļauts būs tieši Filips.

Neskatoties uz grūtībām, karaļu pāris ir novadījis samērā laimīgu laulības dzīvi, kurā dzimuši četri bērni - princis Čārlzs, galvenais troņmantinieks, kā arī princese Anna, princis Endrjū un princis Eduards.