"Vai tu tiešām nogalināji simtiem cilvēku, tēti?" Kara noziedznieku bērnu stāsti (17)

Kalinecs tika aizturēts un, neskatoties uz sievas optimismu, vairāk netika atbrīvots. 2010. gadā viņam piesprieda mūža ieslodzījumu par noziegumiem pret cilvēci.

"Viņš man pajautāja, vai domāju, ka viņš ir briesmonis,"

stāstīja Analija. "Kādu atbildi viņš gaidīja? Tas bija mans mīļotais tētis, mēs bijām tik tuvi... Es biju šokēta."

"Tas ir kā glabāt noslēpumu, ko negribu glabāt."

Paula, kura nevēlējās atklāt savu pilno vārdu, arī piedzīvoja atklāsmes brīdi par savu tēvu.

Kad viņai bija 14, tēvs viņu un viņas brāli aizveda uz kafejnīcu un pastāstīja, ka strādā par policijas slepeno aģentu. Vēlāk Paula saprata, ka viņš bija spiegs, kurš iefiltrējās kreisajās organizācijās un identificēja cilvēkus, ko režīmam aizturēt.

"Kopš man galvā saslēdzās, ka to, ko zināju par diktatūru, pastrādāja mans tēvs vai ka viņš strādāja to labā, esmu jutusi kaunu un vainu, it kā es būtu līdzzinātāja," stāstīja sieviete.

"Tagad man ir šīs zināšanas un es neko nevaru darīt. Tas ir kā glabāt noslēpumu, ko negribu glabāt."

Tēvam nav par ko atvainoties

Analijai un Paulai vajadzēja gadus lai saprastu un samierinātos ar ģimenes vēsturi, taču pēdējā laikā viņas jutušas vajadzību par to runāt. Viņas ir daļa no grupas, kas sevi dēvē par "genocīda pastrādātāju dēliem, meitām un radiniekiem". Viņi publiski nosoda savus tēvus, kā rezultātā nereti tiek izstumti no ģimenēm.

Analija Kalineca ir psiholoģe un skolotāja. Viņa dzimusi 1980. gadā, kad hunta cīnījās pret kreiso atbalstītājiem. Viņas atmiņas par tēvu policistu pamatā bija no šī laika perioda - sieviete atceras, ka viņš grilēja gaļu, veda meitas uz sporta klubiem un makšķerēt.

Analija un viņas trīs māsas visas aprecējās jaunas un viņām neinteresēja politika.

Dienu pēc mammas zvana, viņi apciemoja tēvu cietumā. Viņš sacījis, lai netic tam, ko par viņu saka - tie esot meli. Ģimenei vīrietis teica, ka viņam neesot, par ko atvainoties, ka viņš piedalījies "karā" un ka tagad viņu vajāja "kreisie", kas vēlējās atriebties.

"Es ne vārda nesapratu," sacīja Analija.

Viņai diktatūra bija kaut kas, ko atstāt pagātnē, un pirmos gadus pēc tēva aresta sieviete dzīvoja noliegumā.

"Es atbalstīju cilvēktiesību aktīvistus, kuri aģitēja par saviem pazudušajiem tuviniekiem," Analija stāstīja. "Viss bija labi, bet manam tēvam ar to nebija nekāda sakara. Es joprojām domāju, ka pieļauta kāda kļūda... Tikai tad, kad sākās tiesa, es attapos, ka viss gluži nebija tā, kā tēvs mums stāstīja."

"Doktors K"

Analija nonāca aci pret aci ar tēva pagātni, kad sāka lasīt lietas dokumentus. Vairāk nekā 800 lappusēs izdzīvotāju balsīs bija izklāstītas šausmas, ko viņš bija radījis.

"Es lasīju koncentrācijas nometņu, kur armija turēja nolaupītos cilvēkus, aprakstus. Tā bija kā karte, un man tajā bija jāievieto savs tēvs, kas bija neizturami," viņa stāstīja.

Upuri nezināja Kalineca īsto vārdu. Slepenajos cietumos viņš izmantoja citu vārdu, lai noslēptu savu patieso identitāti - "Doktors K".

"Es zināju, ka viņu tā sauca, jo reiz viņš to pastāstīja vecmammai, un, kad es viņam prasīju, no kurienes radusies iesauka, viņš teica, ka tādēļ, ka viņš vienmēr bija ļoti kārtīgs un izskatījās pēc jurista, un šeit mēs juristus uzrunājam par doktoriem.

Bet tas varētu būt arī tāpēc, ka viņš bija "doktors" spīdzināšanas kamerā, ko viņi sauca par "operāciju teātri"," viņa stāstīja.

Analija beidzot konfrontēja tēvu.

"Kad es to izdarīju, es ieraudzīju ļoti dusmīgu cilvēku, kurš centās attaisnot neattaisnojamo. To darot, viņš apstiprināja manas ļaunākās aizdomas. Ka viņš personīgi tajā visā piedalījies. Tas bija," viņa ieturēja pauzi, meklējot īstos vārdus, "prātam neaptverami. Pilnībā prātam neaptverami."

Visu grūtāku padarīja mīlošas attiecības ar tēti un daudzas laimīgas bērnības atmiņas, stāstīja Analija.

"Sākumā man vajadzēja sašķelt. Es mēdzu sacīt - no vienas puses ir mans tētis, bet no otras puses ir šis spīdzinātājs. Man to vajadzēja, citādi galva būtu uzsprāgusi. Bet tad es sapratu, ka patiesībā tā ir viena persona. Tā vienmēr bija viena persona," viņa teica.

Ļoti cietsirdīgs raksturs

Desmitiem liecinieku tiesās Eduardo Kalinecu identificēja kā nopratināšanu un spīdzināšanas dalībnieku trīs dažādos slepenajos aizturēšanas centros. Viņu aprakstīja kā jaunu vīrieti, kuram tolaik vēl nebija 30, ar augstu balsi, viņš bija īss un plecīgs, ar tuklu kaklu un ūsām.

No viņa "baidījās" un viņš bijis "ļoti cietsirdīga rakstura", vēstīts izdzīvojušo liecībās. Vairums neizdzīvoja - lielākā daļa ieslodzīto joprojām ir "pazuduši" līdz šai dienai un tiek uzskatīts, ka viņi ir noslepkavoti.

Anna Marija Karega bija sešpadsmit gadus veca un trešajā grūtniecības mēnesī, kad tika aizturēta. Viņa atceras, ka "Doktors K" viņai iespēra, ieraudzījis meiteni tualetes zonā. Kādā reizē viņš sadusmojis, ka viņa nolaupītājiem nebija atklājusi grūtniecību.

"Gribi lai atplešu tev kājas un izraisu abortu?" viņš kliedza.

Migels D'Agostinā arī identificēja Kalinecu kā vienu no trim vīriešiem, kas piecas dienu viņu spīdzināja ar elektrību slepenā cietuma, kur viņš pavadīja gandrīž gadu, "operāciju teātrī".

Delija Barera bija 22 gadus veca, kad reida laikā tika aizvesta no mājām. Vīriešu grupa viņu nolaupīja un aizveda uz "El Atlético" - slepenu cietumu, kur tolaik strādāja Kalinec.

"Es dzirdēju balsis sev apkārt, manas acis bija aizklātas," viņa stāstīja. "Viņi mani izģērba gailu un piesēja pie metāla gultas rāmja. Un viņi sāka elektrības triecienus. Viņi mani vainoja par spridzekļa uzstādīšanu pie policijas iecirkņa, ko es nebiju izdarījusi, un vēlējās citu kareivju vārdus. Tas turpinājās atkal un atkal..."

92 dienas ilgās aizturēšanas laikā viņa Kalinecu satika vienu reizi, kad apsējs uz acīm nebija uzlikts pārāk cieši. Viņa pieņēma, ka "Doktors K" ir mediķis - viņš sievieti informēja, ka viņai ir lauztas ribas.

"Es varēju palūrēt uz viņa seju. Tā ir seja, ko es nespētu aizmirst," stāstīja Barera.

Tiesā viņa identificēja savu pāridarītāju.

Ne visi saņēmuši sodu

Gadu ilgā tiesa, kas 2010. gada decembrī beidzās ar Kalineca mūža ieslodzījumu, bija daļa no vēsturiskas atmošanās, kas Argentīnā turpinās vēl šodien, gandrīz četras desmitgades kopš diktatūras beigām.

Vairāk nekā 1000 policijas un armijas darbinieki saņēmuši ilgus cietumsodus par cilvēktiesību pārkāpumiem un aptuveni 370 lietas joprojām tiek izskatītas.

Bet ne visi, kas piedalījās valsts organizētajās represijās, ir saņēmuši sodu. Daudzos gadījumos vienkārši nepietiek pierādījumu - kā Paulas tēva gadījumā.

"Es zinu, ko viņš izdarīja, jo viņš man pastāstīja," viņa sacīja. "Es zinu, ka viņš bija daļa no tā, jo viņš man pastāstīja. Un viņš bija lepnuma pilns, viņš jutās kā varonis.

Līdz tam brīdim viņa domāja, ka tēvs ir advokāts. Sieviete nekad nebija redzējusi tēvu policijas formastērpā.

"Viņam bija pāri 20 un fotogrāfijās, kas man bija mājās, viņš neizskatījās pēc policista. Viņam bija gari mati, viņš nēsāja stilīgus kreklus ar platu apkakli... viņš izskatījās kā jebkurš jauns puisis 1970. gados," viņa stāstīja.

Ar laiku Paula savilka pavedienus un saprata, ka viņš bija izvēlējies cilvēkus, ko aizturēt un nogādāt slepenajos centros.

Zobrats terora mašīnā

Tāpat kā Analija, viņa tēvu konfrontēja.

"Es viņam teicu: "Nespīdzini cilvēkus. Man vienalga, vai viņi kaut ko izdarījuši vai nē. Nespīdzini cilvēkus!" Un šī saruna man bija atkal un atkal.

Viņas tēvs atbildējis, ka varasiestādes cīnījās ar "teroristiem" un ka "komunisti nāk". Paula sacīja, ka nezina, cik daudz asiņu bija uz tēva rokām, bet viņš nekad neizrādījis nožēlu.

"Viņš bija nepieciešams zobrats terora mašīnā. Viņš sacīja, ka noziegumus bija jāpastrādā - un viņš tos nesauca par noziegumiem, viņš tos sauca par "darbībām"."

Desmit gadus vēlāk, kad nomira viņas māte, Paula pārrāva visas saites ar tēvu. 2019. gada nogalē viņa uzzināja, ka viņš nogādāts slimnīcā pēc smagas triekas. Viņa domājusi, vai vajag tēvu apciemot.

Viņa to neizdarīja. Un, kad tēvs nomira, Paula nebija viņa bērēs.

"Nepaklausīgie stāsti"

Pirms dažiem gadiem Analija un Paula atrada viena otru. Un vēl vairākus militārpersonu un policistu bērnus, kuri arī nosodīja savu tēvu rīcību.

Tas nenotika nejauši. To veicināja Augstākās tiesas lēmums 2017. gadā, kad pie varas bija labēji centriskais prezidents Maurisio Makri, kas varēja novest pie tā, ka priekšlaicīgi atbrīvo simtiem cilvēktiesību pārkāpējus, tai skaitā Eduardo Kalinecs.

Pusmiljons protestētāju devās ielās, pieprasot atcelt lēmumu, kas tika izdarīts.

"Fakts, ka mans tēvs ir ieslodzīts, liecina par labu Argentīnas sabiedrībai. Es jutu, ka man jāpārtrauc klusums. Es gribēju pateikt - būsim atklāti, atpakaļceļa nav.

Mēs gribējām būt droši, ka mūsu tēvi samaksā par saviem noziegumiem," stāstīja Analija.

Viņa savas domas publicēja manifestā sociālajā tīklā "Facebook". To izlasīja citi dēli un meitas.

"Tas viss sākās tad. Mēs sazinājāmies, satikāmies. Mēs teicām - ir tik grūti šo nastu nest vienam," stāstīja Analija.

Viņi nolēma apvienoties un piedalīties demonstrācijas. Pirmajā reizē grupu veidoja četri cilvēki, visas bija sievietes. Viņi sevi dēvēja par "Nepaklausīgajiem stāstiem", jo lauza ģimenes likumu par klusēšanu.

Vairums jau sen pārstāja tikties ar tēviem un daudziem tāpat kā Analijai ir brāļi un māsas, kas vairs ar viņiem nerunā.

Viņa stāstīja, ka ne ar vienu, izņemot psihoterapeitu, nevarēja runāt par savu tēvu un pēc 23 gadiem iegūt spēju pastāvēt par sevi un izteikties brīvi bijis milzīgs atvieglojums.

Joprojām gaida, kad tēvs runās

Tagad grupa, kurā ir 80 dalībnieki, no kuriem vairums ir sievietes, satiekas ik nedēļu. Viņi kopā ietur maltītes, apspriež politiku un savas izjūtas un plāno publiskas uzstāšanās.

Viena no viņu kampaņām fokusējas uz tēvu atteikumiem atzīt noziegumus un palīdzēšanu prokuroriem, lai vainīgos notiesātu.

"Es joprojām gaidu, kad viņš runās. Es zinu, ka manam tēvam ir informācija par viņa upuriem," sacīja Analija. "Atšķirībā no citiem ierēdņiem, kas ir pārāk veci, mans tētis ir pie pilnas apziņas un viņam ir lieliska atmiņa. Un zinot, ka viņš izvēlas neteikt un ka viņa līdzvainīgā klusēšana joprojām izraisa sāpes un kaitējumu, mani ļoti sāpina."

Tā kā paši tēvi nerunā, "Nepaklausīgo stāstu" locekļi vēlas Argentīnas krimināllikumā ieviest izmaiņas, kas ļautu bērniem tiesā liecināt pret vecākiem lietās par noziegumiem pret cilvēci. Nereti lietas ir puzles, ko bērni varētu palīdzēt salikt kopā. Kāds dalībnieks, piemēram, dzirdējis daudz detaļu no sava tēva par ieradumu dzīvus cilvēkus no helikoptera izmest okeānā, taču nevar liecināt tiesā.

"Šajā patriarhālajā sabiedrībā runāt sliktu par tēvu ir ļoti nosodāmi. Tavs tēvs, tavas asinis.

Bet, ja tavs tēvs ir spīdzinātājs vai izvarotājs, vai zaglis? Tu neko nevari teikt?" jautāja Analija.

"Cilvēki to pat neapšauba. Varbūt ir laiks sākt to darīt.

"Mēs esam genocīda pastrādātāju radinieki"

2018. gada 24. martā, militārā puča gadadienā, "Nepaklausīgie stāsti" devās ielās. Uz viņu plakātiem bija rakstīts "Mēs esam genocīda pastrādātāju radinieki".

Cilvēki viņiem veltījuši apmulsušus skatienus. Daži apraudājušies, taču daudz vairāki aplaudējuši.

"Tā bija pirmā reize, kad vainīgo radinieki tik publiski parādīja savu nostāju," sacīja Analija.

Taču ne visi ir gatavi šādai kustībai. Grupas klātbūtne dažiem upuru radiniekiem un izdzīvojušajiem ir nepatīkama.

"Šiem "nepaklausīgajiem" dēliem un meitām bija daudz iespēju izteikties. Un viņi to neizdarīja agrāk, kāpēc?" vaicāja Delija Barera.

Viņa sacīja, ka neuzticas grupai, it īpaši tiem, kuri saka, ka joprojām mīl savus tēvus pat pēc visa, ko tie nodarījuši.

"Pasaki man, ka nemīli viņu," viņa sacīja, "un varbūt tas būs cits stāsts."

Notiesāto dēliem un meitām bieži tas ir sarežģītāk.

"Saprotiet, es sev to jautāju visu laiku, mēs nemitīgi to apspriežam kopienā," sacīja Analija. "Kā tu izdzēs pieķeršanos? Kā tu izdzēs labās atmiņas? Kā tu vari izlemt, ko mīlēt un ko ne. Es atsakos pamest šo tēvu, ko reiz mīlēju, ir daļa manis, kas grib pie tā pieturēties. Tāpēc es dzīvoju ar šo pretrunu."

Tomēr daži ir spēruši soli tālāk, saucot sevi par "bijušajām meitām" vai iesniedzot formālus lūgumus mainīt uzvārdus.

"Es domāju, ka tas ir ļoti personisks lēmums, bet man tas neko nemainītu. Es nedošu tēvam tiesības paturēt uzvārdu sev. Tas ir arī MANS uzvārds, mana ģimene, mana vēsture," sacīja Analija.

Paula tam piekrīt.

"Tu daudziem cilvēkiem daudz ko atņēmi," viņa sacīja savam tēvam, kad viņš vēl bija dzīvs.

"Tu neatņemsi manu vārdu. Tu to aptraipīji. Tu to nosmērēji. Es to notīrīšu."

Kopš viņa nāves Paula paņēmusi pauzi no kolektīva, taču viņas "ētiskā nostāja par diktatūru un tēva lomu tajā nav mainījusies".

"Es joprojām jūtu atbildību izteikties un varbūt pamodināt citus gan Argentīnā, gan citur pasaulē par attiecībām, kas viņiem varētu būt ar varmākām. Tā kā šī cīņa nekad nebūs galā."