Mūsdienu tualetes papīra tēvs ir amerikānis Džozefs Geijeti, kas izgudroja speciālu papīru no plānām kaņepju šķiedrām. Tas sākotnēji bija domāts kā vienreizējās salvetes asaru noslaucīšanai, taču cilvēki šim produktam saskatīja citu izmantojumu.
Pirmais tualetes papīrs tirgū nonāca 1857. gadā un nepalika nepamanīts citiem papīru ražotājiem, kas radīja visdažādākos pakaļdarinājumus. Tolaik daudzi eksperimentēja ar visvisādām krāsām, taču baltais papīrs tika pirkts visbiežāk, tāpēc mūsdienās veikalu plauktos visbiežāk redzam tieši baltus tualetes papīra ruļļus.
Šādi dibenslauķi tika izmantoti Romas impērijā. Tolaik privātums un sanitāri apstākļi bija tikai bagātnieku privilēģijas, bet lielākais vairums savas darīšanas kārtoja publiskajās tualetēs. Šajās labierīcībās nebija starpsienu un cilvēki sēdēja viens otram blakus, bet notīrīties vajadzēja ar speciāliem sūkļiem, kas piestiprināti pie koka kāta. Ar šo "tualetes papīru" dalījās visi klātesošie, tiesa, pirms izmantošanas sūkli izskaloja sālsūdens un etiķa maisījumā. Romieši šo priekšmetu sauca par "tersoriju".
Aromātiskie papīri un nūjas
Arheologi, pētot Zīda ceļu, ir atraduši 2000 gadus senas higiēnas nūjas Ķīnas ziemeļrietumos, kuras, domājams, savulaik izmantoja pēcpuses noslaucīšanai. Uzskatāms, ka ap vienu šīs nūjas galu cilvēki aptina sanitāro salveti, kas izgatavota no bambusa un auduma. Pirmās liecības par tualetes papīru arī ir meklējamas Ķīnā, 6. gadsimtā. Tāpat citas vēstures liecības atklāj, ka 1391. gadā Ķīnas imperators un viņa ģimene tualetē talkā ņēma lielas papīra loksnes, kas tika iesmaržinātas.