"Nauda šoreiz nebija motivējošais faktors." Saruna ar vīrieti, kuram bija jānogalina Pablo Eskobars (1)

Būsim atklāti - cik jūs zināt cilvēkus, kuriem ir lūgts nogalināt Pablo Eskobaru?

Kādām īpašībām jāpiemīt, lai vadītu komandu, kurai jānogalina narkobarons?

Man tika lūgts vadīt komandu, jo Deivs Tomkins (starpnieks ar Kali karteli) zināja, ka man ir piemērots fons, pareizs prasmju kopums un pieredze. Viņš saprata, ka vīri man sekos un es varēšu izveidot lielisku komandu.

Kad presē noplūda informācija par jūsu atrašanos Kolumbijā - kā jūs jutāties par to? Vai bija doma pārtraukt šo misiju?

Nē. Mēs jau bijām tur ārā un viss bija procesā. Es pats biju apņēmies iet līdz galam. Protams, ka citu variantu nebija. Lai veiksmīgi izpildītu kādu darbu, ļoti liela loma ir savam pašlepnumam.

Vai varat aprakstīt, kas notika jūsu galvā slepkavības mēģinājuma dienā?

Es pamodos, domājot - "šī diena ir pienākusi, kāpēc mēs šeit esam". Mums bija apņēmība pabeigt darbu. Tas bija izšķirošs brīdis - mēs tam trenējāmies pēdējās 11 nedēļas. Es jutos pārliecināts, ka mums izdosies. Mēs zinājām, ka esam visu labi izplānojuši - ikviens zināja savus pienākumus un par ko ir atbildīgi. Mēs bijām saliedēti, spēcīgi un gatavi jebkam.

Kādi bija jūsu pienākumi tieši slepkavības mēģinājuma laikā?

Es biju militārais komandieris. Es vadīju apmācības un pārraudzīju, kā puiši strādā kopā. Es dotu komandas pašam uzbrukumam. Kad es biju augšā helikopterā, es redzēju vīriešus uz zemes. Uz viņu cepurēm bija dzeltenas atzīmes, lai es varētu redzēt, kur viņi ir, un varētu vadīt.

Ja viss būtu noticis pēc plāna, cik daudz no saviem vīriem jūs būtu zaudējis?

Nevienu. Nekad nevar plānot zaudēt kādu no komandas biedriem - tā nekad nav plāna sastāvdaļa. Visi strādāja divatā, piesedzot viens otru. Mēs pārliecinātos, ka sievietes un bērni paliek neskarti - mēs vienkārši izrēķinātos ar bandītiem. Mēs esam profesionāli karavīri. Mēs precīzi zinājām, ko darām.

Jūsu helikopters misijas laikā nokrita, kas izjauca visu plānu. Kas tobrīd notika jūsu galvā?

Avārijas nosēšanās bija aizraujoša līdz brīdim, kad mēs piezemējāmies, tad viss bija saistīts ar izdzīvošanu. Man bija ļoti paveicies, jo es biju nokārtojis pāris izdzīvošanas kursus Lielbritānijas armijā, un šīs mācības man labi palika atmiņā.

Es zināju, cik svarīgi ir palikt helikopterā līdz helikoptera asmeņi pārstāj griezties - ja jūs iziesiet, kad tie vēl kustas, asmeņi noraus jums galvu. Man nebija pulksteņa, tāpēc es tur gulēju, mēģinot rēķināt laiku pēc gaismas, lai saprastu, cik ilgi es tur jau esmu. Man bija daudz jādomā - kā izvairīties no hipotermijas, kā novērst izsalkumu un cik ilgs laiks paies, kamēr mani izglābs.

Atskatoties uz notikušo, varbūt jūs kaut kādā veidā pat esat pateicīgs, ka helikopters avarēja?

Nē, nepavisam. Es labprāt būtu pabeidzis šo misiju. Bet šī avārija lika man pārdomāt savu dzīvi.

Kad jūs esat nāves priekšā, prātā visas domas sakārtojas pa plauktiņiem - par izdarītajām lietām un to, kā jūs dzīvojāt savu dzīvi. Arī kādas ir bijušas jūsu attiecības. Nāves briesmas man lika saprast, kā es varētu būt labāks vīrs un tēvs. Visas šīs lietas man ienāca prātā, kad domāju, ka gals man ir klāt.

Neveiksmīgā slepkavības mēģinājuma dēļ Pablo vīri devās medībās, lai nogalinātu visus pilsētā esošos viesus. Kā jūs par to jūtaties? Vai tas ir kaut kas, par ko jums ir vainas sajūta vai nožēla?

Pablo vīri bija diezgan spējīgi to izdarīt.

Protams, neviens nevēlas, lai nevainīgi cilvēki mirtu... bet Pablo varēja ikvienu no viņiem nogalināt par kaut ko citu. Tā tas bija. Es nevienu nenogalināju, tas bija viņš.

Ko jūs uzzinājāt par sevi, veidojot šo filmu? Likās, ka jūs daudzas atbildes uz jautājumiem meklējāt jau bērnībā un tēvā. Kā noritēja šis process?

Es visu mūžu biju karavīrs, un pēc neveiksmīgā slepkavības mēģinājuma man tas bija plašu pārdomu laiks. Man patiešām bija sliktas attiecības ar tēvu. Viņš bija no citas paaudzes. Viņš vispirms ticēja fiziskam spēkam, un tikai tad izmeklēšanai.

Es iemācījos ļoti svarīgu mācību no sava tēva: nekad tā neizturēties pret saviem bērniem. Runājot par manu dzīvi, es domāju, ka mēs bijām normāli puiši, kuri nonāca ārkārtīgi sarežģītās situācijās. Bet, jā, procesa laikā esmu daudz ko iemācījies.