Grupas čatu tumšā puse. Kā rakstiskā saziņa pandēmijas laikā iedragā psihisko veselību

BBC žurnālists Braiens Lufkins stāsta, ka "pandēmijas sākumā grupas čati bija veids, kā "uzturēt sevi pie dzīvības" - ar to palīdzību es varēju sazināties ar draugiem un paziņām patiesas krīzes apstākļos. Mēs jokojāmies, pārsūtījām viens otram smieklīgus attēlus un parūpējāmies par to, lai neviens ģimenes loceklis nejustos vientuļš.

Pandēmijai turpinoties, sapratu, ka grupveida saziņa tikai paaugstina manu stresa līmeni - mans telefons nemitīgi mirguļoja un ik dienu stundas laikā es saņēmu 50 līdz 60 jaunas ziņas, kas burtiski nozīmēja to, ka jutos slikti par telefona atstāšanu pat uz mirkli. Vēlāka atbildēšana lika man justies slikti, turklāt es apstākļos, kuros visi sēž mājās, nepastāvēja opcija eleganti atrunāties ar aizņemtību".

Agrāki pētījumi jau ir secinājuši, ka grupveida saziņa dažiem izraisa trauksmi. Pārsteidzošā kārtā šī tehnoloģija ir pierādījusi, ka arī sociālās distancēšanās laikā ir iespējams ciest no "sociālas pārslodzes".

Komunikācijas parāds

Sociālās distancēšanās laikā aizvien lielāks skaits cilvēku izmanto saziņas aplikācijas, turklāt aptaujas norāda, ka vairumam šāda veida komunikācija patīk labāk par e-pastiem. 2020. gada martā ziņapmaiņas lietotne "WhatsApp" piedzīvoja 40% kāpumu lietotāju skaitā, savukārt pagājušā gada septembrī veikts pētījums uzrādījis, ka ASV par 43% palielinājies to cilvēku skaits, kuri ikdienā izmanto dažāda veida ziņapmaiņas programmas.

Jāsaka, ka mums tomēr ir paveicies, ka dzīvojam digitālā laikmetā - bez "Zoom", "WhatsApp" un tām līdzīgām programmām mēs pandēmijas laikā dzīvotu krietni veintulīgākā realitātē.

Neraugoties uz to, grupas čatu platformas no lietotāja pieprasa tulītēju uzmanību un zināmu intimitāti, kas var izraisīt stresu.

"Viens no iemesliem, kādēļ grupas čati izraisa trauksmi, ir mūsu iekšējā vajadzība tūlītēji atbildēt uz ziņu, kam pievienojas virtuālajā pasaulē valdošais pieņēmums, ka uz ziņām ir jāatbild pēc iespējas ātrāk," stāsta Eliass Aboujaoude, Stenfordas universitātē strādājošs psihiatrs, kurš specializējas tehnoloģiju un psiholoģijas saskares laukā.

Tūlītēja neatbildēšana izraisa trauksmi un var radīt sajūtu, ka pārkāpjam virtuālo etiķeti. Čatiem ir raksturīga vēl kāda cita nepatīkama iezīme - ziņas šajā komunikācijā ātri vien sakrājas un garu sarakšu lasīšana var būt ne mazāk mokoša, kā rakšanās cauri "e-pastu kalnam".

"Šī iemesla dēļ daudzi jūt spiedienu atbildēt uzreiz, lai neiegūtu "komunikācijas parādu"," bilst Bērnijs Hogans, Oksfordas Interneta institūta pētnieks.

Pirms pandēmijas cilvēki varēja izmantot savas dzīves aizņemto ritmu kā argumentu nelasītām ziņām. Sociāli krietni pieņemamāka bija arī atbilde, ka jūtamies noguruši un nevēlamies socializēties - patreizējos apstākļos daudzi kaunējas no šāda veida atklātības, saprotot, ka daudziem šis ir vienīgais socializācijas veids.

"Pirms Covid-19 pandēmijas daudzi no mums spēja krietni veiksmīgāk piedalīties šajā tūlītējās atbildēšanas rituālā. Tas, cik intensīva un bieža ir kļuvusi šāda veida komunikācija pašlaik, rada spēcīgu šķērsli mentālajai labsajūtai," stāsta Aboujaoude.

Trauksmes "nosacījuma reflekss"

Tiesa, problemātiski ir ne tikai grupas čati, bet arī pateizējā tehnoloģiju patērēšanas kultūra. Vispārzināms ir fakts, ka katru dienu pavadīt neskaitāmas stundas dažādu ekrānu priekšā nav īsti veselīgi - pandēmijas apstākļos šāda uzvedība ir novērojama lielākajai cilvēku daļai.

"Katrai interneta sarunai ir savs "emocionālais reģistrs" - bieža pārslēgšanās pieprasa lielu psiholoģisku un intelektuālu piepūli," min Hogans.

Šajos apstākļos daudzus psiholoģiskas izdegšanas slieknim pietuvina arī šķietami nebeidzamā straume ar ziņām par Covid-19 izplatību - lai arī sākotnēji šīs ziņas daudzus informēja un palīdzēja dalīt zināšanas, nu šai informācijai līdzi nāk arī bailes par kārtējo slikto ziņu.

"Pandēmijas sākuma posmos grupas čati bija droša plaforma, kurā dalīties ar savām nepatīkajām izjūtām. Nu mēs varam novērot, ka šīs emocijas grupas čatos spēj "vairoties", padarot saziņas vidi toksisku," stāsta Stenfordas universitātes psihiatrs.

Situāciju labāku nepadara arī dažādi telefona paziņojumi, kas pavēsta par "karstākajām ziņām" - pat ja ar prātu spējam atšķirt, no kurienes pienākusi ziņa, tas tāpat var raisīt automātisku trauksmi.

"Tas ir tikpat kā "Pavlova reflekss" - pīkstieni un gaismiņas var radīt traukmi pat gadījumos, kad nav noticis nekas slikts," stāsta Veila Vraita no Amerikas Psihologu asociācijas.

Apzināta "atslēgšanās"

Vraita gan piebilst, ka katram no mums ir atšķirīga tolerance pret grupu čatiem - tas lielā mērā ir atkarīgs no citiem faktoriem.

"Ir liela atšķirība starp atvaļinātu senioru, kuram šī ir vienīgā komunikācijas iespēja, un cilvēkiem, kas jau daudzus mēnešus strādā no mājām, nemitīgi komunicējot ar dažādu čatu un videozvanu palīdzību, paralēli mēģinot nodrošināt savu bērnu izglītību digitālajā vidē," stāsta speciāliste, minot, ka daudzos gadījumos pareizākā taktika būtu vismaz uz laiku atteikties no grupas čatiem, kas nav vitāli nepieciešami.

"Nav nepieciešams attaisnojums, lai uzreiz neatbildētu," uzsver Vraita, sakot, ka mūsu psiholoģiskajai labsajūtai būtu jābūt prioritārai. Eksperte iesaka izslēgt mobilos paziņojumus un ieslēgt "noklusējuma" režīmu sarakstēm, kas paņem pārāk daudz laika. Tas gan nenozīmē, ka uzreiz būtu pilnībā jāpazūd no komunikācijas - svarīga ir spēja noteikt sev pieņemamās robežas un paskaidrot, ka, piemēram, joprojām vēlaties pievienoties grupas videozvaniem.

Aboujaoude stāsta, ka "šajā laikā laba doma ir biežāk sazvanīties - mutiska saziņa ļauj precīzāk un jēgpilnāk nodot savas domas un uzklausīt partnera sakāmo, veidojot noturīgākas emocionālās saites".

"Labas attiecības viennozīmīgi spēj izdzīvot arī digitālu "šķiršanos"," piebilst speciālists.

Seko mums arī Instagram un uzzini visu pirmais!