"Normāla reakcija uz nenormālu situāciju." Kā Covid-19 ierobežojumus pārdzīvo pusaudži (4)

"Manuprāt, tas, ko tas Covid-19 galvenokārt ir atnesis, ir vientulība, visi jūtas vientuļi. Dzīve palikusi tāda garlaicīga, katra diena līdzinās iepriekšējai," viņa saka, pieminot, ka ir arī gaišā puse. "Piemēram, iespēja pavadīt laiku ar ģimeni vai vienkārši sevi."

Taču viņa atzīst, ka izjūt socializēšanās trūkumu.

"Man ļoti pietrūkst skolas dzīve un klasesbiedri. Man skola bija vieta, kur es, protams, arī gāju mācīties, bet es gāju tur arī satikt draugus. Tagad tā ļoti pietrūkst. Reizi nedēļā mums ir klases stundas, kur varam vienkārši parunāties un, protams,

visu laiku sazinos ar savām draudzenēm, bet ļoti ilgojos visus satikt ikdienā," saka Ilze.

15 gadus vecais Artis stāsta, ka sākotnēji bijis priecīgs par iespēju sēdēt mājās, taču šī sajūta nav turpinājusies ilgi.

"Tad palika mazliet bēdīgi, ka nevar satikt draugus. Arī mācīties palika grūtāk, bet var tikt galā. Tagad sanāk, ka jau pilnu semestri esam nosēdējuši mājās - nu, nav īpaši forši."

Tāpat kā Otto un Ilze, arī viņš norāda, ka kļūst garlaicīgi.

"Ja tu ej ārā, tu riskē ar savu un citu veselību, bet ja tu sēdi mājās, tu būtībā dari to pašu, ja nesporto. Visu laiku spēlēt datoru un lasīt grāmatas paliek garlaicīgi," viņš atzīst.

Covid-19 ļoti ietekmējis pusaudža ikdienu. Iepriekš viņš apmeklējis dažādus pulciņus, kas nu ir atcelti.

"Arī ar draugiem savācāmies katru nedēļu spēlēt galda spēles. Nu jau mēs to nedrīkstam darīt pusgadu. Ir visai bēdīgi, ka viss atcēlies, bet kā ir, tā ir," saka Artis.

Attālinātā komunikācija "nav tas"

Otto ar draugiem ikdienā sazinās, spēlējot tiešsaistes spēles, bet "vienmēr jau foršāk ir dzīvē satikties", viņš saka.

Arī Artis, kurš uztur kontaktus ar klasesbiedriem, saka, ka ar pašreizējām iespējām nepietiek.

"Protams, es kontaktējos ar klasesbiedriem, bet cilvēki ir sociālas būtnes un sēdēt nu jau sešus mēnešus mājās, neko nedarot, tas nav pietiekami.

Īpaši mūsu vecumā, kad esam pie tā visa pieraduši, pie klases, draugiem, paziņām, nav īpaši patīkami tikt norautam no tā visa," teic pusaudzis.

Arī eksperti norāda, ka satikties ar kādu klātienē vai sazināties attālināti, ir ļoti atšķirīgas lietas.

"Tas ir ar daudziem faktoriem saistīts, no kuriem būtiskākais - mēs neesam virtuālas būtnes. Mēs tomēr esam iemiesotas būtnes, mēs eksistējam ķermenī, un mūsu komunikācija neaprobežojas ar verbālo komunikāciju," skaidroja Bezborodovs.

Savstarpējā komunikācijā mēs apmaināmies ne tikai ar vārdiem - mēs apmaināmies arī ar emocijām, kuru nodošanai neverbālās izpausmes ir ļoti svarīgas, viņš piebilda.

"Mēs automātiski ļoti rūpīgi neapzināti sekojam tā cilvēka reakcijām, ar ko mēs komunicējam - sejas izteiksmēm, žestiem, ķermeņa pozai," viņš skaidroja, norādot, ka attālinātajā komunikācijā smadzenēm šo informāciju ir daudz grūtāk uztvert. Turklāt šāda komunikācija arī prasa daudz vairāk resursu.

Ilgtermiņa sekas

Vaicāts, cik ļoti vajadzētu satraukties par ilgtermiņa sekām, ko Covid-19 varētu radīt pusaudžu psihiskajai veselībai, Bezborodovs norādīja, ka tas ir sarežģīts jautājums un ka runa ir arī par mazākiem bērniem.

Ja par ilgtermiņa sekām pagaidām droši nevar spriest, par īstermiņa sekām jau ir pieejami dati un tās patiešām spēcīgāk izpaužas pusaudžiem, kas parādās arī slimnīcas datos par pagājušo gadu, stāstīja speciālists.

"Mēs skaidri redzam, ka ir pieaudzis to jauniešu skaits, kas ir nonākuši slimnīcā ar psihiskā stāvokļa saasinājumu," skaidroja Bezborodovs, norādot, ka biežāk tās ir garastāvokļa un trauksmes spektra problēmas, piemēram, depresija, un to pavadošs paškaitējums.

"Ja parasti gadā aptuveni trešdaļa slimnīcas pacientu ir neatliekamie gadījumi, tad pagājušajā gadā vairāk nekā puse - 55% - bija neatliekami, un tie pārsvarā bija pusaudži, jaunieši," sacīja psihiatrs.

Viņš arī norādīja - šīs sekas tik drīz nebeigsim izjust.

Arī pusaudžu psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs sacīja, ka ikdienas darbā sastopas ar Covid-19 radītajām sekām pusaudžu psihiskajai veselībai.

"Pusaudžiem, kuri nāk uz Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centru, var redzēt, ka viņi ir ļoti depresīvi, jūtas ļoti nomākti, un viņi arī nevar savākties ne mācībām, ne kam citam," sacīja speciālists. 

Taču par ilgtermiņa ietekmi pašlaik ir grūti runāt, jo trūkst datu. Bezborodovs skaidroja, ka to varēs novērtēt tikai nākotnē, skatoties retrospektīvi, un identiskas situācijas, ar ko salīdzināt šī brīža apstākļus, īsti nav bijušas.

Tam piekrita arī Konstantinovs. "Pusaudžu vecumā katram mēnesim ir nozīme, un ja pusaudzim ir 14 gadi, viens gads ir viena četrpadsmitā daļa no visas dzīves," sacīja psihoterapteits. "To īsto ietekmi mēs varēsim pateikt tad, kad tas viss būs beidzies un būs pagājis kāds laiks."

Smadzenes pielāgojas jaunās vides prasībām

Pašreizējie apstākļi ietekmē ne tikai bērnu un pusaudžu sociālo dzīvi un emocionālo sfēru, bet arī smadzeņu attīstību.

"Jo mazāks ir bērns, jo plastiskākas ir viņa smadzenes - jo vairāk tās mainās vides ietekmē," skaidroja Bezborodovs. Kopumā bērni ir diezgan izturīgi un spējīgi pārdzīvot kataklizmas, kas pieaugušo "salauztu", stāstīja psihiatrs.

Salīdzinājumam viņš piedāvāja metaforu - ja mazs kociņš vējā noliecas un to iztur, blakus liels ozols vētrā var tikt nolauzts.

"Problēma ir tad, ja tā vētra, tā vides ietekme saglabājas ļoti ilgstoši, smadzenes mainās, lai pielāgotos jaunās vides prasībām," norādīja speciālists."

Ja vējš pūš visu laiku, tas kociņš izaug, bet viņš izaug līks."

Atšķirība tajā, kā šī situācija ietekmē bērnus un pusaudžus, skaidrojama arī ar to, ka mazākiem bērniem stresorus mazināt palīdz vecāki.

"Pusaudžiem vairs nav tā iespēja, kas ir bērniem, mazināt stresorus ar mammu un tēti, viņiem ir nepieciešama ārējā vide - draugi, skola, fiziskā slodze. Un, ja tas nenotiek, tad šie stresori ietekmē smadzeņu attīstību," sacīja Konstantinovs.

Ar grūtībām tikt galā var palīdzēt ģimene

To, cik lielas sekas var atstāt pašreizējie apstākļi, ietekmē arī vide ģimenē. "To mēs ikdienas praksē redzam, ka ģimenēs, kas labi funkcionē un kur ir labi iekšējie resursi, bērniem iet salīdzinoši labi pat gadījumos, ja ir kādi traucējumi," sacīja Bezborodovs.

Savukārt ģimenēs, kur jau sākotnēji resursu nav vai attiecības ir disfunkcionālas vai problemātiskas, bērniem ir ļoti grūti.

"Ja iepriekš bija iespējas kaut kur ārpus ģimenes dabūt sociālo komunikāciju, atbalstu, piemēram, no skolotāja, trenera vai kāda cita pieaugušā, kuram tiešām jaunietis rūp, tad, nonākot situācija, kad viņš ir "iesprostots" vienā dzīvoklī, paaugstinās risks ģimenes strīdiem, uzvedības traucējumiem un virknei citu lietu," skaidroja psihiatrs.

Uz ģimenes nozīmību norādīja arī Konstantinovs. 

"Ne psihologs, ne psihoterapeits īsti nevar šo situāciju atrisināt, jo, ja pusaudzim rodas šīs te problēmas - nemotivētība, nomāktība - vecākiem ir jāsaprot, ka

tā ir normāla reakcija uz nenormālu situāciju, un galvenais, ko var darīt ir uzturēt labas attiecības," viņš teica.

Ierobežojumus pārkāpj un pārkāps

Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) epidemiologs Jurijs Perevoščikovs pagājušajā trešdienā Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā skaidroja, ka pusaudžu vidū pieaugusi inficēšanās ar Covid-19 un tas liecina, ka viņi neievēro ierobežojumus, bet tā vietā izvēlas satikties ar saviem vienaudžiem.

Lai arī skolās mācības notiek attālināti, tiek pieļauts, ka pusaudži nesēž mājās un neraugoties uz ierobežojumiem satiekas, līdz ar to viņiem infekcija izplatās straujāk un plašāk, skaidroja Perevoščikovs.

Kā portālam "Apollo" norādīja eksperti, ar to jārēķinās, ņemot vērā vecumgrupas īpatnības.

"Es domāju, ka šī situācija vispār nav pārsteidzoša, ka jaunieši pārkāpj notiekumus. Vai tie būtu pandēmijas noteikumi, vai narkotisko vielu lietošanas noteikumi, liela daļa pusaudži ir tendēti tos pārkāpt," sacīja Konstantinovs.

Arī Bezborodovs norādīja, ka fizioloģisko īpatnību dēļ pusaudžiem gluži vienkārši ir grūtāk ievērot robežas un viņi tās biežāk pārkāpj arī tad, kad nav pandēmijas apstākļi.

"Ja mēs ieviešam [ierobežojošos] pasākumus un nekādus citus variantus nepiedāvājam, ir skaidrs, ka viņi tāpat pārkāpj, viņi centīsies satikties, bet viņi to darīs absolūti nedroši un neaizsargātā veidā," sacīja speciālists.

"Protams, mazākais ļaunums manā izpratnē būtu, ka mēs domājam par tiem salīdzinoši drošākajiem variantiem, kā [socializēšanās iespējas] saglabāt."

Lai arī risks saglabājas arī šādos apstākļos, to vieglāk iespējams kontrolēt, piemēram, lietojot individuālos aizsardzības līdzekļus.

Konstantinovs uzsvēra, ka epidemiologu ieteikumi jāievēro un arī pusaudžiem skaidri jānorāda, ka to nepieciešams darīt. Taču tajā pašā laikā nepieciešams izvērtēt riskus, ko rada ilgstošā izolācija.

Vaicāts, vai, saglabājoties pašreizējiem ierobežojumiem, var prognozēt, ka saslimstība pusaudžu vidū pieaugs, Bezborodovs teica: "Tā ir hipotēze, bet tā ir leģitīma hipotēze."

Situācija jārisina

Ar pusaudžiem saistīto riski ir daudzi, taču iespējamo risinājumu piedāvājums - salīdzinoši neliels. Covid-19 seku novēršanas plānā iekļauts arī atbalsts psihiskajai veselībai, tajā skaitā pusaudžiem, Veselības ministrija sadarbībā ar Konstantinovu izstrādājusi pirmās psiholoģiskās palīdzības (PPP) rokasgrāmatu pusaudžiem.

Taču risinājumu tam, kā nodrošināt viņiem nepieciešamo socializāciju, pašlaik nav. Vaicāti, kam jāpievērš īpaša uzmanība gadījumā, ja epidemioloģiskā situācija valstī tuvākajā laikā būtiski neuzlabojas, eksperti norāda - ir jāmeklē un jāatrod risinājumi, lai pusaudžiem būtu iespējams kontaktēties.

"Ir ļoti grūti aprēķināt ieguvumus un riskus kontekstā ar epidēmijas izplatīšanos. Bet skaidrs, ka pusaudžu vecumā komunikācija ir ļoti, ļoti svarīga," sacīja Bezborodovs.

Bezborodovs atzina, ka ne viņš, ne kāds cits īsti nevar atbildēt uz jautājumu, kā sabalansēt riskus un ieguvumus un, ka tā ir daļa no problēmas.

"Bet skatoties no psihiskās veselības perspektīvas, mums tāpat būs jāatrisina šīs problēmas," viņš teica.

Arī Konstantinovs sacīja, ka nevar atbildēt, kā sabalansēt riskus un ieguvumus, taču norādīja, ka risinājumi jāmeklē. "Varbūt var atrast arī drošu veidu kā diviem, trim pusaudžiem satikties brīvā dabā vai kādā labi vēdinātā teltī un drošā attālumā padzert kafiju, jo tas ieguvums būtu neproporcionāli liels, kā mēs šo [psihiskās veselības] problēmu varētu mazināt," sacīja psihoterapeits.

Vaicāts, kā viņš vērtē pašlaik pieejamo atbalstu, Bezborodovs pauda, ka VM plānā paustās ieceres kopumā ir labas, taču bažas rada tas, ka finansējums piešķirts tikai 2021. gadam. Par to, vai tas būs un cik lielā apmērā turpmākajos gados, skaidrības nav.

Bezborodovs sacīja, ka, viņaprāt, gan psihiskās veselības nozarē, gan citās jomās vieglāk ir nevis risināt problēmas, bet veicināt prevenciju. Tā savukārt būtu vairāku ministriju - Labklājības, Ekonomikas, Izglītības un zinātnes - atbildība.

"Visās šajās sfērās mēs redzam, ka ne tikai ar [pusaudžiem] ir problēma," sacīja Bezborodovs.

"Jautājums tajā līmenī nav risināts, sekas iestājas, un faktiski, ko dara Veselības ministrija, ko es daru kā ārstniecības persona - es jau darbojos ar sekām.

Bet prevencija ir plašāks jautājums - atbalsts ģimenei, sociālā palīdzība, atbalsts izglītībai."

Ko dara tagad

Neskatoties uz to, ka sociālā dzīve lielā mērā pašlaik ir apstājusies, pusaudži sarunās ar portālu "Apollo" norādīja, ka pagaidām atrod veidus, kā pavadīt laiku.

Vaicāts, kas vēl viņam pietrūkst no tā, ko varēja darīt iepriekš, Otto norāda, ka ar pārējiem hobijiem var nodarboties mājās.

Savukārt Ilzei parādījušies jauni vaļasprieki. "Esmu pamanījusi, ka, sākoties pandēmijai, man ļoti iepatikās gatavot ēst, un es katru dienu kaut ko pagatavoju. Tāpat man patīk kārtot māju," stāsta meitene, piebilstot, ka katru dienu arī cenšas iziet pastaigā.

Atšķirībā no daudziem, kas rudenī mācības atsāka klātienē, Otto jau kopš septembra mācās attālināti - tālmācībā. Kā pastāstīja viņa mamma, daļēji lēmums mainīt skolu pieņemts, rēķinoties, ka mācības klātienē kādā brīdī var tikt pārtrauktas.

Mācīties attālināti pusaudzim ir vieglāk - nav nepieciešams plānot pa konkrētām dienām, tā vietā mācības tiek organizētas mēnesi uz priekšu, līdz ar to ir daudz lielāka brīvība izvēlēties, kad un ko darīt. Arī iepriekšējā klase, ar ko Otto kopā mācījās, viņam īsti nepatika.

Ilze gan norāda, ka viņai labāk patīk mācīties klātienē.

"Šādi pazūd motivācija, es pati ļoti labi jūtu, ka dodu sev baigās atlaides. Atzīmēs tas neatspoguļojas, bet es jūtu, ka mana zināšanu kvalitāte vairs nav tik augsta," viņa teica.

Savukārt Artis pauž, ka mācīties var gan klātienē, gan attālināti, taču tas, uz ko cer gan viņš, gan klasesbiedri, ir eksāmenu atcelšana.

"Es teiktu, ka vēlos atgriezties skolā ar vienu kritēriju, ka eksāmeni tomēr nenotiek, jo tas ir tāds kārums, ko kovids ir piedāvājis, un visi to grib," viņš teica. "Mūs joprojām tiem gatavo, bet skolotāju prognozes par eksāmeniem dalās. Skolēnu vidū, manuprāt, visi domā, ka eksāmeni nenotiks."

Vaicāta, vai viņa jau ir apradusi ar pašreizējo situāciju, vai arī gaida, kad dzīve atgriezīsies ierastākās sliedēs, Ilze sacīja:

"Esmu ar notiekošo jau apradusi, un patiesībā man ir iestrādājusies forša ikdienas rutīna, bet es ļoti gribu atpakaļ. Pietiek jau šī visa."

Arī Otto cer, ka tuvākajā laikā Covid-19 "nomierināsies" un būs iespējams atkal satikt draugus klātienē, lai gan viņš šaubās, ka tas notiks drīz.

"Es ceru, ka būs iespējams bez maskām vienkārši mierīgi iziet ārā, satikties," viņš teica.