Covid-19 pandēmijas un ar to saistīto ierobežojumu laiks ir bijis smags pilnīgi visām iedzīvotāju grupām, taču daudzi pat neiedomājas, kā šībrīža situācijā jūtas cilvēki, kuriem ir redzes traucējumi. Kalifornijas štata ASV iedzīvotāja, profesore Dorianna Pollaka savā slejā portālam "The Huffington Post" stāsta par savā dzīvē piedzīvotajām grūtībām pēdējā gada laikā.
"Cilvēki, kas ir neredzīgi vai vājredzīgi, jau tā daudz biežāk izjūt vientulību un izolētības sajūtu - globālā pandēmija šim "negatīvajam fonam" ir pievienojusi jaunu komplektu ar fiziskām un psiholoģiskām barjerām neatkarīgas dzīves uzturēšanai.
Covid-19 pandēmijas dēļ ir ieviesta virkne ierobežojumu - tie skar gan distances ieturēšanu, gan cilvēku kapacitātes noteikšanu dažādās iestādēs. Vājredzīgiem cilvēkiem diemžēl nav īstas iespējas adaptēties šiem noteikumiem gluži vienkārši tādēļ, ka mēs neredzam norādījumus. Daudzās iestādēs visā pasaulē norādes tiek atstātas ar pie grīdas pielīmētām lentām - taču mēs tās neredzam.
Šīs zīmes nav saprotamas pavadošajiem suņiem un tās nav iespējams sajust ar "balto spieķīti". Šo iemeslu dēļ neredzīgie ir vāji adaptēti dzīvei sociāli distancētā pasaulē. Tas tiešā veidā noved pie vairākām nepatīkamām blaknēm.
Cilvēki, kuri ievēro noteikumus, visai bieži asi vēršas pret citiem, distances neievērošanu primāri uzskatot par visatļautības vai nekaunības pazīmi. Šajā laikā esmu dzirdējusi neticamu daudzumu ar rupjībām, kas nāk no cilvēkiem, kuri gluži vienkārši nepamana, ka neesam līdzvērtīgās pozīcijās.