Džesijs 20 gadu vecumā bija kļuvis par bezpajumtnieku. Viņš četrus mēnešus gulēja mašīnā pie Freizera upes krasta un atceras, cik nepatīkama ir bijusi sajūta atskārst, ka daudzi no tur mītošajiem bezpajumtniekiem ir ar līdzīgu etnisko izcelsmi.
Ar laiku jaunais vīrietis pārdeva visu, kas viņam piederēja, ieskaitot savas drēbes. Viņš "sērfoja" pa paziņu mājokļiem, autobusa pieturām un patversmēm, pa dienām ugabojot, lai varētu iegādāties narkotikas un doties uz slepenām ballītēm.
1999. gada Jaungada dienā Džesijs, kuram tobrīd bija 23 gadi, devās uz kāda drauga mājām. Tur bija viņam mazpazīstami cilvēki, kuri piedāvāja viņam "kāsīti" un picu, ja Tisls viņiem spēs sagādāt transportu ārpus pilsētas. Svešinieki viņam uzdāvināja jaunu jaku - par pūliņiem.
Vīrietis, tērpts savā jaunajā jakā, atgriezās sava tēvoča Rona mājās, kur uz laiku bija apmeties. Abi gatavojās televīzijā skatīties filmu, kad pārraidi pārtrauca ziņu sižets par jauniešiem, kurus meklē saistībā ar taksometra vadītāja slepkavību. Izdzirdot aizdomās turamo aprakstu, Džesijam pēkšņi kļuva slikti.
"Es sapratu, ka viņi man ir iedevuši drēbes, kurās tika paveikts noziegums. Man bija divas izvēles - vai nu, atbilstoši ielu likumiem, turēt savu muti, vai arī doties pie policijas."
Viņš no sākuma domāja bēgt, taču tad vērsās pie policijas. Noteiktos sabiedrības apļos paklīda baumas, kas Džesijs ir informants. Pēkšņi pat seni draugi vairs nevēlējās ar vīrieti pavadīt laiku un viņu regulāri piekāva līdz stāvoklim, kurā Džesijs nevarēja pat paiet.