Jā! ⟩ "Neviens no mums nav piedzimis par noziedznieku." Saruna ar Cēsu Audzināšanas iestādes nepilngadīgajiem skolas direktori Sarmīti Sviķi (15)

Četrdesmit jaunieši bija toreiz.

Tu nostājies priekšā 40 jauniešiem, kurus nevarētu nosaukt par gluži parastiem. Jau "parastā" skolā skolotājam nav viegli ienākt pie 40 bravūrīgiem jauniešiem. Vai tu atceries tās sajūtas, kad tu nostājies viņu priekšā? Vai tev nebija bail?

Vispār dzīvē es esmu bailīga, bet man nekad nav bijis bail šajā vietā. Kad es tur nonācu pirmoreiz, atceros, ka man bija spilgta sajūta - ļoti skaļi klaudz durvis.

Kad man aiz muguras noklaudzēja durvis, man pretī vērās ļoti daudzas acis, un man šķita, ka tās ir naivas acis.

Mūsu iestādē tā nav ikdiena - katru dienu satikt vairākus skolotājus. Atnāk jauna skolotāja - es biju tikai nedaudz vecāka par viņiem, un viņiem, protams, bija ļoti liela interese. Tad viņi man sāka stāstīt savus stāstus, citu par citu krāšņākus. Es viņiem visiem centos ticēt, lai gan skaidrs, ka ne viss bija patiesība.

Bet es ieraudzīju viņos cilvēkus, tādus pašus, kādi esam mēs - pārējie. Tie ir jauni cilvēki, kuri ir dzīvē smagi kļūdījušies. Tā mani šis darbs "ievilka", ieinteresēja.

Tu runā ar siltumu par šiem jauniešiem. Es tā iedomājos - kā tu jūties, kad tev jārunā ar puisi, kurš ir ar degvielu aplējis un aizdedzinājis bezpajumtnieku? Tev tas ir jādara un tu nevari kliegt, tu nevari pacelt balsi. Tu nevari iziet ārā no rāmjiem. Kāda ir sajūta?

Jā, sākumā es ļoti izzināju, lasīju par viņu noziegumiem. Tagad es daudzus gadus zinu, arī par viņu noziegumiem, arī šādu, kādu tu minēji. Bet es cenšos no tā norobežoties, jo mans uzdevums ir izglītot.

Es cenšos ieraudzīt viņā nevis to puisi, kas lēja benzīnu virsū, bet to, kas bērnībā bija nobijies, kad mamma šķīrās ar tēti, kad ģimenē bija kaut kādas lielas nesaskaņas.

Es cenšos ieraudzīt to puisīti. Un visos viņos jau ir kaut kas no laba. Pilnīgi visos. Neviens no mums nav piedzimis par noziedznieku. Vienkārši dzīve pret viņiem ir bijusi skarba.

Viena daļa šādā veidā atriebjas mums, tai "pareizajai pasaulei".

Tur ir ļoti smagi likteņi un ar to strādāt nav viegli. Reizēm man ir sajūta, ka es runāju ar cilvēku, kuram iekšā ir uzasināti stikli. Viņi paši ļoti smagi "iet pa dzīvi" - nav viegls tas ikdienas solis.

Bet viņos ir arī gaišums, viņos ir vienkārši puikas, viņos ir radoša izdoma. Ja izdodas  pagriezt to puisi pareizajā virzienā, nu tajā virzienā, kur viņš spēj sev noticēt, tad arī viņiem daudz kas dzīvē izdodas.

To, lai viņš spētu pats sev noticēt, starp citu, var panākt arī stundās. Ja pirms tam šis jaunietis nav ievērojis latviešu literatūru un nav lasījis nevienu latviešu autoru, tagad latviešu literatūras skolotāja var ievērot, ka puiši iet pa gaiteni ar Ingas Ābeles vai Māras Zālītes grāmatu rokā.

Tādos mirkļos man ir tāds siltums, tāds gandarījums - jo viņi ir ieraudzījuši citu pasauli. Tā nav tikai tā tumšā, drūmā, ko viņi zina.

Neviens no viņiem nav kļuvuši par noziedzniekiem no labas dzīves.

Varbūt tu vari anonīmi minēt kādu konkrētāku likteni? Varbūt ir kāds gadījums, kad cilvēka nonākšana jūsu iestādē ir apšaubāma?

Tādi gadījumi padomju laikā bija bieži, patreiz tas notiek ļoti reti, gandrīz nemaz - jāsaka, ka te valsts ir daudz darījusi. Valstī ir probācijas dienesti, mums ir sociālie dienesti - tikai tie, kas izkrīt cauri šiem "sietiem" nonāk pie mums.

Ja jaunietis ir nonācis šajā iestādē, tad tas ir likumsakarīgi. Tātad viņš jau ilgstoši ir gājis pa "naža asmeni" un tad beidzot "kritis" par kādu smagu noziegumu. Tas nav nejauši un tie likteņi nav nejauši.

Viņi visi kā viens ir "smagi", tie ir puiši, kas zemu vērtē sevi un dzīvību vērtē zemu. Tie, kuriem ir grūti ieraudzīt dzīves gaišo pusi.

Tāpēc mēs cenšamies viņiem palīdzēt, gan skolotāji, gan audzinātāji. Reizēm tas izdodas un tad tā ir uzvaras garša.

Es saprotu, ka likumi ir mainījušies, pie jums kopā ar slepkavām un izvarotājiem vairs nav tādi, kas izsituši skatlogu un nospēruši radio?

Nē, tādi, kas izsit logu, pie mums vairs nenonāk. Lielākoties "mūsējie" ir ar smagiem noziegumiem. Arī tādi, kas noziegumus bieži atkārto, piemēram, nozog un sasit mašīnas, bet tā nav ne otrā, ne trešā reize. Pie mums nonāk par smagām lietām, par izsistu logu - neviens.

Tu ieminējies par puišiem, kas iet ar Ingas Ābeles un Māras Zālītes grāmatām rokā. Ar ko atšķiras apmācība tradicionālā skolā no skolas cietumā? Kādi ir tie "knifi" un mērķi, kādas ir atšķirības?

Pati būtiskākā atšķirība, manuprāt, ir tā, ka mūsu skolā nav prioritāri audzēknim iemācīt Ingu Ābeli vai Māru Zālīti. Tas ir svarīgi, bet nav būtiskākais. Manā izpratnē būtiskākais ir viņam iemācīt saprast sevi un novērtēt sevi.

Ja mēs panākam, ka viņš pats sevi spēj paslavēt par to, ko ir sasnidzis - nevis salīdzinājumā ar citiem, bet salīdzinājumā pats ar sevi, tas dod ļoti daudz viņa turpmākajai dzīvei. Mēs cenšamies, lai viņi būtu kaut drusku laimīgāki cilvēki šajā dzīvē.

Ir skolas ar lielām klasēm, kur skolotāji nejaudā komunicēt ar katru skolēnu pietiekami. Cik lielā mērā tu vari komunicēt? Ieminējies, ka tu iegāji tajā klasē un visi kaut ko stāsta. Vai ir kaut kādi pārrunu brīži, kad visi sēž aplī un izrunājas? Cik liela ir atklātības pakāpe starp skolotājiem un šiem puišiem?

Nu, tas ir atkarīgs no tā, kādas ir attiecības starp skolotājiem un puišiem. Bet principā tā atklātības pakāpe ir diezgan liela. Tie puikas nav raduši slēpties un viņi ir diezgan atklāti. Viņi labi zina, kā viņi ir dzīvojuši, ko viņi ir izdarījuši, viņi to labi apzinās. Protams, ir šādi brīži. Nodarbībās tādu brīžu ir vairāk nekā vajadzētu, bet skolotāji aprunājas ar puišiem.

Mums ir arī Minesotas programma, kur viņi strādā ar saviem noziegumiem, audzinātāji profesionāli vada korekcijas programmas - tas ļoti daudz dod. Puiši tur strādā ar saviem noziegumiem, bet mēs skolā cenšamies strādāt ar saviem mācību priekšmetiem un mēģināt caur saviem priekšmetiem parādīt viņiem pašiem to ceļu pie sevis.

Es reiz klausījos vienu angļu profesoru un viņš tieši cietuma izglītības sakarā teica - izglītība vienmēr rāda ceļu uz brīvību. Tā ir arī mana pārliecība.

Es zinu, ka nebūs daudzi, kas ies uz augstskolām. Būs gan arī tādi, kas ies, bet es zinu, ka izglītība viņiem palīdzēs labāk saprast dzīvi. Par to esmu pārliecināta - izglītība palīdz labāk saprast dzīvi.

Tad man rodas jautājums - kādas ir viņu intelektuālās atšķirības? Katram jau atšķirīgi tā galva strādā. Vai "jūsu" puisis zina, piemēram, ķīmiju tādā pašā līmenī kā parastā skolā?

Mums vispār nav skolā ķīmijas, bet ir dabaszinības...

Nu, labi, fiziku.

Mums ir ļoti dažādi intelektuālie līmeņi, dažādas attīstības pakāpes.  Ir puiši, kas ļoti labi mācās un var apgūt vairāk nekā mēs viņiem varam piedāvāt. Ir tādi, ar kuriem jāstrādā papildus. Mums puišu nav daudz un skolotāji var strādāt ar katru. Tagad valstī ir tāds projekts - "Pumpurs". Mēs tur piedalāmies - tajā tiek vērtēts individuālais darbs ar bērniem. Tas ir ļoti labs projekts. Šajās konsultācijās notiek saruna un tikai tad tiek līdz mācību vielai.

Bet, protams, ka līmeņi ir ļoti dažādi un, protams, ka mēs nevaram salīdzināties ar "labajām" vidusskolām, jo mūsu puiši nav "augstskolu mērķauditorija".

Vai ir bijis tā, ka viens "čalis" atnāk pie tevis izrunāties un tu pati esi pārsteigta par to, cik viņš atklāti ar tevi runā?

Jā, notiek. Es laikam neesmu pārsteigta, ka viņi runā atklāti. Man ir teikuši, ka es nepiedienīgi savam vecumam joprojām ticu cilvēkiem. Tā ir un es ticu arī tiem puišiem.

Mani nepārsteidz, ka viņi atklāti runā par savu dzīvi. Tagad esmu direktore, bet, kad es strādāju kā skolotāja, tas notika biežāk. Viņi stāsta par tām problēmām, kas viņiem bija brīvībā un kas vajā viņus joprojām. Tad reizēm ir ļoti smagi.

Reizēm es saprotu, ka es tur neko nevaru palīdzēt. Bet mana pamatdoma ir viena - ka mēs varam palīdzēt caur izglītību. Pavisam nesen man bija viens skolnieks, kurš prasīja daudz nervu, pacietības un pat asaras. Man bija grūti viņu pārliecināt, ka latviešu literatūra ir tieši tas, kas viņam būtu vajadzīgs.

Tad viņš mūsu iestādi pameta, nokļuva citā valstī - arī aiz restēm. Viņš atrakstīja vēstuli, ka tikai tagad saprot, ko esmu mācījusi stundās. Tikai tagad saprot, cik ļoti viņš mīl Latviju un cik ļoti viņš to ir iemācījies manās stundās.

Tie ir gandarījuma brīži, ko nevar samaksāt naudā. Un tādi brīži ir visiem skolotājiem.

Vai tev sajūtās un atmiņā ir iespiedies kāda konkrēta puiša liktenis?

Jā. Tas liktenis droši vien ir tipisks "maniem puišiem". Tad, kad viņi tiek atbrīvoti no mūsu iestādes, viņiem parasti iet diezgan smagi. Dažiem ir vieglāk, dažiem grūtāk, bet parasti - diezgan smagi. Diezgan bieži viņi saņem punus un belzienus.

Visai sen es biju klases audzinātāja vienam puisim, kurš pie mums bija nonācis par smagu noziegumu. Viņš bija diezgan ilgu laiku, laikam piecus gadus. Viņš auga mūsu iestādē, tie bija tieši tie gadi, kad cilvēks attīstās. Kad viņš tika atbrīvots, kādu laiku klusēja. Tad viņš ieradās ar sarkanām rozēm un teica - jā, ka atcerēsies šo iestādi kā kaut ko traku, taču arī ar siltumu, jo mums bija ļoti cilvēciskas attiecības.

Un tad vēlāk, mazliet traģikomiski - viņš katru reizi man zvanīja, lai pavēstītu: "Skolotāj, man atkal ir bērns!" Es saku - nu priecājies, ka tev atkal ir bērns!

Cik tādu viņam jau ir ir?

Tādu ir pieci.

Cienījami.

Cienījami. Viņš ir dauzījies un sities pa dzīvi, bet nekad nav nonācis atpakaļ ieslodzījumā. Tas ir rezultāts. Viņš tomēr ir pratis savu dzīvi "izstaigāt", viņš ir tēvs un piedalās savu bērnu likteņu veidošanā. Sievas viņam ir bijušas vairākas, bet bērni jau ir tie, kas paliek.

Man, starp citu, jāpiebilst, ka mēs ar Sarmīti esam uz tu, jo esam radinieki - viņa ir mana māsīca. Ja kāds vēlas iestāties Cēsu audzināšanas iestādē, var vērsties arī pie manis. (Smaida.)

Tu stāsti, ka atvērtība attiecībās pie jums ir. Vai šiem puišiem ir kādi rituāli, kas tiek veikti neatkarīgi no jums?

Ir.

Kādi?

Viena daļa no viņiem pieturas pie cietuma rituāliem - tie ir ļoti vecie cietuma likumi, kas bija Krievijā 19. gadsimtā un kas mums, kā postpadomju tautai, ir pārmantoti.

Bet man jāsaka, ka ar šīm tradīcijām cīnāmies un liela daļa ir izcīnīta. Dažas tradīcijas gan ir palikušas - viņiem tā ir tāda pusaudžu romantika, šķiet, ka tetovējumi...

Cik zinu, cietumnieku tetovējumi satur simbolus.

Jā. Tetovējumi vispār pie mums ir aizliegti. Es viņam saku - vai tev tas tetovējums neliksies muļķīgs, kad tev būs 30 gadi? Nu jā, bet tā ir tāda pusaudžu romantika. Pēdējos gados šie "cietuma likumi" ir arvien mazāk, bet es nevaru teikt, ka viņu nav vispār.

Bet kā viņi svin Jauno gadu? Es domāju - kā viņi svin Jauno gadu arī bez jums?

Dažādi! Viņi dzīvo stāvos - tad vienā stāvā tika rīkots kopgalds. Ir bijuši gadi, kad visi kopā nemaz nesanāk.

Mēs svinam Ziemassvētkus, Jaunajā gadā skolā ir brīvlaiks. Tagad es vairs neesmu skolotāja - esmu administratore un tas to emocionālo gandarījumu padara mazāku. Kad man bija audzināmā klase, esmu piedzīvojusi vienus no skaistākajiem Ziemassvētkiem savā mūžā.

Mājās un ģimenēs tie ir vienmēr ļoti skaisti svētki, bet es nekad nevarēju iedomāties, ka tu ar svešiem cilvēkiem, tādiem dzīves "sistiem" puišiem arī vari piedzīvot tādus Ziemassvētkus. Viņi ļoti rūpējās, lai tur būtu laba atmosfēra, viņi rakstīja viens otram labus novēlējumus. Tas notiek joprojām - mēs kopā svinam Ziemassvētkus, cenšamies ar to viņiem kaut mazliet radīt māju sajūtu.

Pastāv zināms priekšstats par cietumiem - ka tajos ir grupējumi un autoritātes, kas cīnās savā starpā, tam pa vidu alkohols un narkotikas. Droši vien arī pie jums šādi precedenti gadās?

Grupas un līderi, protams, ir. Šos jautājumus risina audzinātāji, režīms un arī skolotāji. To risināt nav viegli. Bet es gribu pateikt, ka tas ir līdzīgi kā "brīvības skolās". Ir tie "baltie zvirbuļi", kuru noziegumi nav, teiksim tā, pieņemami. Ir ļoti grūti brīži, kurus mēs mēģinām risināt. Vienīgais, kā to var risināt, ir runājot. Mēs mēģinām runāt.

Kādreiz ir tā, ka tam atstumtajam puisim ir labāka atzīme stundās, un tad viņš jūt, ka ir spēcīgāks par to, kuram ir fiziskā vara. Tas arī kaut ko dod. Bet, protams, ka šos jautājumus mēs risinām.

Par alkoholu un narkotikām - tās pie mums nav. Mēs esam maza iestāde un to ir iespējams izkontrolēt.

Agrāk bija?

Agrāk bija. Bet jāsaka, ka mūsu valsts iet uz priekšu - visās jomās. Arī ieslodzījuma vietas. Mums ir videokameras, mums ir tehnika - tā uzraudzība ir daudz labāka. Tagad es ar humoru varu teikt, ka mums ir šova elementi - visur ir kameras un mēs visu redzam. Katra stunda tiek filmēta.

Dažkārt ir tā, ka kāds puika pasaka - ja kaut kas nav tā, paskatieties to stundas ierakstu!

Un tad, ja pie jums nonāk akūts narkomāns? Tā ir smaga slimība. Vai jums ir resursi, jauda šo jautājumu risināt?

Mums ir ārsti, arī narkologs. Bet jāsaka, ka pie mums nenonāk puiši akūtā fāzē. Visiem ir karantīnas laiks un visi viņi to ir pārdzīvojuši vienatnē. Skolā viņi nonāk pēc procesa virzītāja lēmuma, kad ir pagājušas divas vai trīs nedēļas.

Tad viņi nav vairs nekādā akūtā fāzē. Bet lietojuši viņi ir visi. Mums ir programma, kas strādā ar narkomāniem, manuprāt, profesionālā līmenī. Viņi apgalvo, ka narkotikas nelietos, augstākais - uzsmēķēs "zāli" (marihuānu). Bet tā jau, protams, nenotiek, jo narkotiku atkarība ir ļoti stipra.

Bet pie mums visus tos gadus viņi ir skaidrā.

Vēl gribu piebilst, ka mums ir beidzies "spaisa" jeb "legālās zālītes" murgs, jo tad gan bija grūti tikt galā. Tik sabeigtas dzīves. Tik sabeigtas smadzenes es neesmu redzējusi ne pirms, ne pēc "spaisa" laika.

Tā bija briesmīga nelaime. Viņi vēl to "spaisu" kaut kur sadabū, taču gadījumu ir ievērojami mazāk. Narkotikas ir pamēģinājuši visi.

Kādi nemieri nav bijuši jāapvalda stingrāk?

Tādi gadījumi ir bijuši, bet padomju laikos. Metodes ir stipri mainījušās.

Ir bijuši gadījumi. Pirms pieciem gadiem manā kabinetā ienāca viens audzēknis un teica, - direktore, ja jūs tagad nezvanīsiet priekšniekam, tūlīt te būs sacelšanās.

Kādas bija prasības?

Smieklīgas. Prasība bija mainīt projektu nedēļas dienas kārtību. (Smejas.) Viņš bija līderis, iestādes personība.

Acīmredzot - arī politiķis (Smaida.)

Jā, jā. Nu - līdz tam apvērsumam, protams, nenonāca. (Smaida.) Pašlaik mums ir maz puišu, ar viņiem tiek profesionāli strādāts.

Cik tu teici - 80 gadus te strādā?

Simts un vēl mazliet!

Es līdzīgu jautājumu uzdevu Pēterim Kļavam - viņš, bērnu reanimācijā strādājot, katru dienu redz smagas lietas. Tu arī, formulēsim tā, - strādā ar sāpīgiem jautājumiem. Tas taču atstāj sekas arī uz tevi pašu, vai ne?

Jā.

Kā tu seko savam stāvoklim, kā tu turies? Kā tu turies uz "Jā" līnijas?

Tas atstāj sekas un arī pašlaik es jūtos nogurusi. Tie gadi saliek kopā daudzos pārdzīvojumus, daudzas raizes, un tie likteņi ir tik smagi, ka atstāj sekas. Man ir vairākas lietas, kas balsta dzīvē. Pirmā ir mana ģimene.

Visa pasaule var mani nolādēt, bet es zinu, ka man vienmēr ir, kur atgriezties - tur es būšu mīlēta tikai tāpēc, ka es esmu šajā pasaulē.

Tā dod ļoti lielu drošības sajūtu visai dzīvei. Man ir mammīte, vīrs, divi bērni un četri mazbērni. Kas var būt skaistāks šajā pasaulē par mazbērniem? Kādreiz tavam tētim bija dzejolis, kā ģimenes ieiet mūžībā. Kad es skatos uz saviem mazbērniem, es jūtu, kā es ieeju mūžībā. Tie ir ārkārtīgi skaisti mirkļi, un tas ļoti dod spēku.

Un vēl ir mani ikdienas prieciņi, teiksim, mazdārziņš. Es tur ielieku rokas zemē un droši vien sajūtos kā latviete cauri gadu simtiem. Vēl man ir mežs un ezers, manas rudens peldes. Niņiera ezers, apmēram 20 minūšu gājienā no manas mājas. Tagad peldēšanas sezonu esmu beigusi, bet tur es uzlādējos no jauna.

Es redzu, ka ilgstošais, pasmagais darbs nav tevi izsitis no līdzsvara, viss notiek, viss turpinās. Man ir orientējošas dabas jautājums - cik procenti šādu puišu "izmūk ārā" no noziedzības? Tas ir jautājums par "Jā".

Apmēram 20 - 30%. Bet tā mana pārliecība ir, ka katra labā doma, katra labā ideja, ko esam ieguldījuši tajā cilvēkā, nepazūd - tas paliek. Pat, ja dzīvē viņam iet slikti, tas tomēr paliek.

Ja mūsu sabiedrībā būtu vairāk to labo vārdu, labo domu, ko mēs ieguldītu šajos bērnos, tas procents, kas aiziet no noziedzības, būtu lielāks. Man žēl to teikt, bet mēs dzīvojam diezgan skarbā vidē un skarbā sabiedrībā.

Un neskatoties uz to, ka mums ir atbilstošas valsts institūcijas, mums pietrūkst līdzcilvēku. Mēs ļoti bieži nosodām viens otru un reizēm nepadomājam, kādēļ tas cilvēks ir kaut ko nodarījis.

Domāju, ka tas darbs, ko mēs darām - visu skolotāju, audzinātāju darbs - nekādā ziņā nav velts, kaut arī šim cilvēkam dzīves ceļš nav labs.

Vismaz viņš tiek nobremzēts.

Vismaz viņš tiek nobremzēts. Viņā ir vairāk labā, viņā ir vairāk ticības cilvēkiem. Man ir tāds rituāls - es katru gadu saku puišiem uzrunu 1. septembrī. Un es katru gadu gribu atrast kādu pozitīvu piemēru par mūsu puišiem, kas tagad atrodas aiz "sētas".

Tādu es arī gribētu dzirdēt.

Un katru vasaru es domāju - kaut nu pie manis atnāktu šis veiksmes stāsts. Un tu neticēsi, bet viņi atnāk - tie veiksmes stāsti.

Pēdējo reizi šāds stāsts atnāca pašās augusta beigās. Darbā piezvanīja, ka mani "caurlaidē" gaida kāds jauns cilvēks. Es izeju un vairs nepazīstu šo jauno cilvēku. Viņš mūsu iestādē jau ir bijis sen, pirms desmit gadiem.

Viņš ir atbraucis ar jaunu mašīnu un droši vien grib ar to padižoties. Es viņam jautāju - kā tev klājas? Viņš saka - man klājas labi, man ir ģimene, sieva, dēls, un pašam sava maza celtniecības firma.

Es strādāju un dzīvoju kā normāls cilvēks.

Un es puišiem šo stāstu pirmajā septembrī pastāstīju. Tā man katru vasaru kāds tāds stāsts atnāk. Šie stāsti puišiem dod cerību - es arī varu. Un katrs no viņiem var. Es tam ļoti ticu.

Jo vairāk mēs ticēsim mūs bērniem un jauniešiem, jo labāk būs. Tie visi ir Latvijas bērni un man šķiet, ka katram Latvijas bērnam jābūt ļoti svarīgam, ne tikai tiem, kuri mācās tajās labajās skolās. Arī tiem, kuri mācās manā skolā.

Paldies tev par sarunu! Paldies skatītājiem un lasītājiem!

Seko mums arī Instagram un uzzini visu pirmais!