"Ja paprasa kādam aprūpes centrā, jā, viņi māj ar galvu. Viņi zina, ka klientu plūsma ir jānodala, ka slimo ar veselo nedrīkst likt kopā, ka tas klients, kurš atgriežas no ārpuses, ir obligāti paturams novērošanā noteiktās dienas. It kā to visi zina, bet brīžiem praktiskā izpilde klibo," situāciju skaidro Dūdiņš.
Konstatēti arī gadījumi personāla vidū, kad ar saslimšanu beidzas tik šķietami nevainīgs pasākums kā kopējas kafijas pauzes. Slimības pārnese konstatēta arī personāla ģērbtuvēs, jo telpas ir šauras un kontakts ar kolēģiem - ciešs. Ja darba vietā ir tādi apstākļi, Dūdiņš ierosina ieviest elastīgāku darba dienas sākumu drūzmēšanās mazināšanai, "lai nav tā, ka visi darbinieki akurāt astoņos ierodas reizē".
Vēl būtisks faktors - vairākas darba vietas. Aprūpes centru darbinieki ikdienā strādā gan ar Covid-19 pozitīviem klientiem, gan kontaktpersonām, tāpēc, līdzīgi kā slimnīcu personāls, ir pakļauti paaugstinātam inficēšanās riskam. Tomēr, par spīti tam, nereti aprūpes centru darbinieki strādā vairākās iestādēs vienlaikus.
Galvenais iemesls ir zemā darba samaksa. Piemēram, vidējā aprūpētāja darba alga ir 500 līdz 600 eiro mēnesī par pilnu slodzi, tāpēc daļa meklē iespēju savienot vismaz divas darbavietas. "Mēs visi ļoti labi zinām, ka cilvēki to dara ne aiz labas dzīves," saka Dūdiņš.
Ministrija aicina iestāžu vadītājus runāt ar darbiniekiem un mēģināt pārliecināt krīzes laikā nestrādāt vienlaikus vairākās darbavietās. Kopš 1.decembra ieviesta papildu motivācija - piemaksas sociālās aprūpes centru darbiniekiem par darbu ar Covid-19 pozitīvajiem klientiem vai kontaktpersonām. Tā paredzēta līdz 50% apmērā no algas. Par decembri tā pienākas 1024 darbiniekiem.