"Tas ir nevis audzējs, bet gan mazulis." Sievietes, kuras dzemdējušas pēc 50 gadu vecuma, atklāj savu pieredzi (1)

Ārsts brīdināja: lēmums jāpieņem ātri, jo medicīnisku apsvērumu dēļ manā vecumā augli var arī likvidēt.

Es devos pie sava vīra, kurš sēdēja mašīnā. Uz jautājumu par to, vai man ir audzējs, atbildēju sekojoši: "Nē, mums ir dēls."

Vīrs uzreiz mani mudināja bērnu atstāt. Pirms trim gadiem bija nomiris viņa vecākais dēls, kurš jau kopš bērnības bija smagi slims, un mēs sapratām: šim bērns nāk no dieva.

Līdz pat pašām dzemdībām es praktiski nebiju mājās - man dzīve pāris mēnešus pagāja starp sanatoriju un slimnīcu. Vecākā meita no sākuma man neatbalstīja, taču tagad uztur ļoti labas attiecības ar Arsēniju. Viņa vēlāk atzina, ka viņai esot bijis bail par sabiedrības attieksmi. Es atbildēju - tā nav citu darīšana.

Mums ar vīru ir trīs mazmeitas - trīspadsmit, deviņus un sešus gadus vecas. Visas meitenes ir vecākas par savu tēvoci, Arsenijam augustā paliks seši gadi. Kādu laiku vecāko mazmeitu saucām par auklīti - viņa mums palīdzēja. Nu Arsēnijs viņai paziņojis, ka turpmāk viņu jāsauc par onkuli, kas, protams, izsauc visai daudz smieklu."

Elena Gundorina, Samāras reģions. Divus gadus un septiņus mēnešus vecā Aļošas mamma

"Jaunībā es biju pieņēmusi skaidru pozīciju: ģimene jāveido tikai mīlestības dēļ un tajā jābūt vismaz trim bērniem. Es plānoju apprecēties "pareizi" - ne nejaušības, ne aprēķina, ne arī tikai dzemdību dēļ. Tiesa, dzīve ieviesa savas korekcijas.

Piecdesmit gadu vecumā uzsāku attiecības, kas nekur nenoveda. Viņš solīja mani bildināt, taču viss palika tukšu solījumu līmenī.

Grūtniecība bija negaidīta, taču neteikšu, ka biju pārsteigta. Kad uzzināju, ka esmu gaidībās, uzreiz ārstam izteicu vēlmi bērnu saglabāt. Grūtniecība noritēja samērā viegli un es nevienam neko nestāstīju.

Kaimiņienes manai mātei jau sāka uzdot dažādus jautājumus, savukārt viņa mani mudināja nomest svaru.

Es neko neteicu - man nebija ne jausmas par to, kā šīs situācija beigsies, tādēļ nevēlējos viņu lieki sarūgtināt.

Man paveicās ar pieredzējušu ārsti - viņa mani neuzlūkoja kā "īpašu gadījumu" un lika man justies ērti. Līdz pat grūtniecības pēdējiem mēnešiem dzīvoju bez īpašām izmaiņām. Otrā trimestra beigās biju paredzējusi profesionālas dabas braucienu uz Maskavu - esmu maza muzeja direktore. Nokārtoju darba darīšanas un izstaigāju pāris muzejus - zināju, ka drīz tas vairs nebūs iespējams. Pēc tam analizējot sapratu, ka varbūt tā riskēt nebija prāta darbs.

Aļoša piedzima bez komplikācijām, turklāt bija visai liels - 53 centimetrus garš.

Manā kolektīvā ir maz cilvēku, tādēļ arī dekrēta atvaļinājuma laikā palīdzēju kolēģiem - ar vienu roku zīdīju Aļošu, kamēr otrā turēju portatīvo datoru. Ar bērna pieskatīšanu, ja tas ir nepieciešams, palīdz mana 82 gadus vecā mamma.

Aļoša ir ļoti dzīvelīgs zēns - viņš labi ir iemācījies runāt un nemitīgi skaida apkārt ar kādu grāmatiņu, lūdzot mani vai vecmāmiņu viņam kaut ko nolasīt. 

Es dēlu nosaucu vectēva tēvoča vārdā - viņš bija visizglītotākais no savas ģimenes. Radinieki vienmēr ir izteikuši viņa vārdu ar lielu mīlestību, tādēļ nolēmām, ka šādi godināsim viņa piemiņu.

Es daudz nerunāju ar dēla vienaudžu mātēm. Grūtniecības laikā piecas dienas pavadīju slimnīcā un sapratu, ka nav interesanti uzturēt vispārīgas sarunas par to, kā jūtos. Man ir tuva draudzene, pediatre, kura ir manā vecumā, turklāt uzaudzinājusi divus zēnus - ja ir kādi jautājumi, konsultējos ar viņu. Īpaši ar stāstiem neizplūstu arī ciematā, lai arī visi zina, ka mūsu ģimene ir samērā neparasta.

Vienīgais jautājums, kas mani ik pa laikam uztrauc, ir tas, kā atrast Aļošam krustvecākus. Manas vienaudzes nav labākais risinājums - gadījumā, ja ar mani kaut kas notiek, gribētu, lai par Aļošu parūpējas kāds jaunāks cilvēks."

Luīze Šahidova, Maskava. Piecgadīgo Emina, Eldara un Elīzas māte

"Esmu dzimusi un uzaugusi Groznijā. 1992. gadā, par spīti vecāku raizēm, pārvācos uz Maskavu. Kad Čečenijā sākās karš, uz Krievijas galvaspilsētu pārvācās arī pārējie manas saimes locekļi.

Esmu čečeniete un islāmticīgā - nespēju iztēloties bērnu radīšanu ārpus laulības. Apprecējos vēlu - tikai 40 gadu vecumā. Mans līgavainis un viņa ģimene dzīvoja Austrijā un pēc kāzām es pārvācos turpat. Mūsu attiecībās bija gana daudz pārbaudījumu - no sākuma dzīvojām Austrijā, taču man tur nepatika, tad pārvācāmies atpakaļ uz Čečeniju, līdz visbeidzot - atgriezāmies Maskavā. Trīs dzīvojām šķirti, taču tad izlēmām saiet atpakaļ kopā un radīt bērnus. Pēc vairākām ārstu vizītēm un auglības klīniku apmeklējumiem mums paveicās un pasaulē nāca trīnīši - divi zēni un meitene.

Es vienmēr esmu sapņojusi par "īstu ģimeni" - manā izpratnē bez bērniem tāda nav iespējama. Kaut arī dzīve ir ieviesusi savas "korekcijas" un man nav laulātā drauga, aug lieli palīgi - nevaru teikt, ka mājā nav vīriešu!

Mani zēni ir uzmanīgi, iejūtīgi un vienmēr gatavi atbalstīt. Es eju izvilkt dīvānu, viņi nostājas abās pusēs - kā karavīri. 

Trīs bērni ir milzīgs slogs jebkurai sievietei. Jaunie vecāki paļaujas uz vecvecākiem, taču mana mamma vairs nav tādā stāvoklī, lai spētu auklēt savus mazbērnus. Liels atspaids šajā laikā ir brāļa sieva - mēs dzīvojam kopā.

Bērni jūtas atbildīgi viens par otru, viņi saprot, ka esam viena ģimene. Kopumā mūsu mājās aug septiņi mantinieki: trīs ir mani bērni, četri - brāļa. Mani bērni tēvoci sauc par tēti. Ar negatīvu attieksmi sava vecuma dēļ neesmu saskārusies - vismaz atklāti pārmetumus dzirdējusi neesmu.

Protams, neviens nav nemirstīgs, taču ceru, ka ilgi saglabāšu labu veselību un asu prātu. Ja, nedod Dievs, kaut kas notiks, zinu: radinieki rūpēsies par bērniem.

Seko mums arī Instagram un uzzini visu pirmais!