"Es sāku dziedāt pirms es iemācījos runāt." Par bērnību, izaicinājumiem un ģimeni. Balanas muzikālā trijotne (2)

Margarita: Mūsu meistarklases, ko rīkojām Ziemassvētku laikā, nācās trīs reizes pārcelt, bet par laimi, ievērojot visus ierobežojumus, mums izdevās tās rīkot. Bija ļoti daudz jādomā par apstākļiem un jāplāno, bet mēs esam ļoti laimīgi, ka viss varēja notikt.

Mūziķiem šajā laikā ir jāpielāgojas, jo viss notiek tiešsaistē, kas arī ir lieliska iespēja komunicēt ar publiku.

Cilvēki šobrīd vairāk sēž mājās, viņi alkst koncertus un pasākumus. Viņi ir izsalkuši pēc mākslas un mums tā ir jāsniedz, lai vai kā mēs to varam izdarīt.

Vai pietrūkst publikas klātbūtne?

Margarita: Protams, publikas klātbūtni nekādi nevar aizvietot. Mums ar māsu tikko bija video koncerts Dzintaru koncertzālē, un mums tik ļoti pietrūka komunikācija ar publiku. Koncertā tu jūti, un vari dot un saņemt enerģiju, tas ir kā aplis. Tas ļoti pietrūkst, bet es ceru, ka drīz viss varēs atsākties.

Roberts: Savā ziņā, ja internetā ievieto kādu ierakstu, tam būs simtiem reižu vairāk skatījumu nekā koncertzālē. Mēs tikko ar Margaritu publicējām vienu uzstāšanos Ziemassvētku laikā, un šim video nupat bija miljons skatījumu - tādu atsaucību nevarētu iedomāties dzīvajā.

Bet, protams, to nevar salīdzināt ar sajūtām, kad tu redzi visus cilvēkus, kas ir ieradušies uz koncertu klātienē.

Es zinu, ka jūs visi trijatā Latvijā bijāt Ziemassvētkos, bet es noprotu, ka esat ļoti reti viesi šeit.

Margarita: Tagad sanāca, ka mēs bijām Latvijā kopā vienu mēnesi, jo gatavojāmies meistarklasēm un citiem koncertiem un projektiem. Ar Robertu šobrīd esam Londonā un Kristīne ir Berlīnē, bet mēs jau februārī būsim atpakaļ Latvijā un tad jau atkal aprīlī.

Roberts: Pandēmijas ierobežojumu dēļ tika pārcelti neskaitāmi koncerti, bet, piemēram, Kristīnei tāpat bija ļoti aizņemts koncertu grafiks, tajā skaitā vairāki koncerti Latvijā ar Latvijas Nacionālo Simfonisko orķestri, Sinfonietta Rīga un Kremerata Baltica orķestriem. 

Margarita: Bija arī gadījums, kur solists atcēla uzstāšanos, un Kristīne tika uzaicināta uzstāties kā soliste tikai vienu dienu pirms koncerta!

Koncerti mums notiek un Latvijā mums izdodas atgriezties aizvien biežāk. Mēs tagad būsim arī rezidējošie mākslinieki Vidzemes koncertzālē "Cēsis".

Cik gadus jūs jau patstāvīgi dzīvojat Londonā un es pieļauju, ka Kristīne vēl ilgāk ir prom no Latvijas?

Margarita: Es dzīvoju Anglijā jau 12 gadus.

Roberts: Es uz Londonu pārvācos pirms deviņiem gadiem.

Margarita: Kristīne prom no mājām ir jau 13 gadus. Viņa no sākuma dzīvoja Londonā, kur mācījās Karaliskajā mūzikas akadēmijā. Pēc absolvēšanas viņa aizbrauca dzīvot uz Berlīni bet joprojām regulāri viesojas un koncertē arī Londonā. Tieši pirms pandēmijas viņai bija debija ar Karalisko filharmonisko orķestri prestižajā Kadogana zālē Londonā, tas bija fantastisks notikums, jo uz koncertu ieradās visa ģimene!

Kas jūs visus trīs vieno bez mūzikas?

(Abi smejas.)

Margarita: Mūs vieno ģimene. (Smejas.) Mēs jau no pašas bērnības esam bijuši visi trīs kopā - cīnījušies viens otram līdzās, atbalstījuši viens otru. 

Roberts: Mēs esam kā komanda. Vienmēr vienoti.

Brāļi un māsas savā starpā bieži vien strīdas. Kā ir jums?

Margarita: Mēs arī dažreiz strīdamies, kā jau normālā ģimenē. Man liekas, tas būtu ļoti dīvaini, ja mēs dažkārt nekašķētos par sīkumiem, bet tā mēs ļoti labi sadzīvojam. Uz skatuves vienmēr esam harmonijā.

Roberts: Par svarīgām lietām mēs vienmēr atrodam kompromisus.

Pastāstiet par kādu no savas bērnības blēņām, ko esat paveikuši kopīgi.

(Ilgi domā, smejas.)

Margarita: Tik daudz blēņas ir sadarītas, grūti izvēlēties kādu konkrētu...

Roberts: Mēs uzaugām, dziedot un spēlējot, un katru reizi, kad bija kāda uzstāšanās, tā bija liela atbildība.

Lai to līdzsvarotu, bija attiecīgi daudz arī jādara blēņas!

Es spilgti atceros uzstāšanos Rundāles pilī, kur mēs uzstājāmies kā rokenrola ģimene, bet mums visiem bija Baroka laika kostīmi - visiem bija parūkas un seno laiku drēbes. Atceros, ka es visu laiku skraidīju apkārt un dauzījos, un mani nekādi nevarēja nomierināt. Tikai tad, kad man uzlika parūku un pārvērta mani mazā Mocartā es kaut cik norimu, jo parūka un kostīms bija ļoti neērti.

Margarita: Mēs mājās vienmēr darījām blēņas. Kad mēs bijām maziņi, mamma un tētis strādāja vairākos darbos, lai tajos laikos savilktu galus kopā, bieži taisīja kūkas. Es atceros, kad Kristīne izmētāja miltus pa visu māju un uz mūsu suņa, iztēlojoties, ka tas ir sniegs. (Smejas.)

Roberts: No tādām publiskākām blēņām es atceros, ka "Dziesma manai paaudzei" laikā Fredis intervēja Kristīni. Fredis māk uzdot smieklīgus jautājumus un tur daudzas atbildes bija ļoti komiskas. Atceros, kā vienā intervijā Kristīne izdomāja, ka viņai ir mājdzīvnieks – kaķītis vārdā Ligita, kam Fredis ar izplestām acīm laikam arī noticēja. (Smejas.)

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

A post shared by Kristīne Balanas (@kristinebalanas)

Nav noslēpums, ka mūzika jums ir sekojusi jau no bērnības, bet es gribētu, lai jūs tagad nedaudz pafantazētu - kas jūs būtu, ja nebūtu aizgājuši muzikālo ceļu?

Margarita: Mūzika mums pat nešķita kā izvēle, tā drīzāk bija vēl viena valoda, ko mēs iemācījāmies no bērna kājas.

Piemēram, es sāku dziedāt pirms es iemācījos runāt.

Mana pirmā publiskā uzstāšanās bija tad, kad man bija divi gadi, "Dziesma manai paaudzei". Tētis mani turēja rokās, jo man bija bail no bungām un, iespējams, nezināja, vai es varēšu vispār nostāvēt.

Mūzika mums ir nākusi ļoti dabiski un nekad nav bijušas domas par to, ka mums kaut kas būtu jāizvēlas. Mums ir ļoti paveicies, ka vecāki mūs no bērnības ļoti iedrošināja un sniedza labāku bērnību nekā varbūt bija viņiem.

Ja es nebūtu mūziķe, es noteikti kaut ko darītu ar vizuālo mākslu vai aktiermākslu.

Es spēlēju Jaunajā Rīgas teātrī, kad man bija 9 gadi, es to ļoti izbaudīju. Tā bija izrāde "Stāsts par Kasparu Hauzeru" Alvja Hermaņa režijā.

Roberts: Man ir bijuši vairāki hobiji gan pagātnē, gan tagad. Kad es biju mazs, vecāki mani dažas reizes bija aizveduši pat uz hokeja treniņiem. Man šķiet, tā bija diezgan liela izgāšanās... (Smejas.)

Bet, ja es būtu kādā citā realitātē un es nebūtu vijolnieks, droši vien saistītu savu dzīvi ar video producēšanu un kaut ko radošu.

Margarita: Es domāju, ka mēs visi darītu kaut ko radošu vai sportisku, jo mūsu mamma arī ir sportiste. Neviens no mums nevar mierīgi nosēdēt, neko nedarot. Tas it īpaši attiecas arī uz mūsu māsu Kristīni, kura nesen sāka nodarboties ar skrituļslidošanu un boksu.

Ja nekas nenotiek, rodas nemiera sajūta. Vienmēr vajag mērķus un būt darbībā. Tad, kad viens mērķis ir jau sasniegts - prātā ir jau nākamais, un tas tā iet uz riņķi.

Pastāstiet vairāk par tikko notikušajām meistarklasēm. Kā radās ideja?

Margarita: Mums ar Kristīni jau sen bija doma, ka vajadzētu rīkot meistarklases Latvijā, jo tad, kad mēs bijām mazas, tādu iespēju nebija, un mēs braucām uz ārvalstīm. Parasti arī meistarklases notiek tikai vecāko klašu audzēkņiem, bet šajās meistarklasēs piedalījās vijolnieki un čellisti vecumā no 7 līdz 19 gadiem.

Mēs vēlējāmies dot iespēju visiem Latvijas jaunajiem talantiem, un bijām ļoti aizkustināti, kad saņēmām tik daudz pieteikumu. Tad, kad mēs veicām atlasi, mums bija ļoti grūti izlemt, kuriem būs iespēja piedalīties. Meistarklašu plānošana un norise bija intensīva un sarežģīta, bet mēs esam ļoti laimīgi, ka viss varēja notikt.

Roberts: Ja kāds mums iepriekš būtu teicis, ka tāds pasākums varētu notikt šādos apstākļos ar ierobežojumiem, mēs nebūtu ticējuši. Bija ļoti jāpielāgojas, bet atradām veidu, kā to izdarīt. Sākotnēji plānoto 14 audzēkņu vietā mums izdevās pieņemt kopā 31 dalībnieku.

Mācīt bērnus - tas bija sarežģīti?

Margarita: Tas bija organisks process, un katram dalībniekam atradām individuālu pieeju, lai nodarbībā nodotu zināšanas, ko viņi varētu izmantot tieši nākotnē.

Teju visiem ir kādi lūzuma punkti dzīvē vai karjerā. Vai kāds no jums ko līdzīgu ir piedzīvojis?

Margarita: Jā, šaubīties un pārdomāt ir dabiski.

Es domāju, ka tas visiem ir neizbēgami, ka nākas ik pa laikam apstāties un pārdomāt savas profesionālās gaitas un tas pat reizēm ir veselīgi - pamosties un vēlreiz apliecināt sev, kāpēc tu gribi būt mūziķis.

Roberts: Es domāju, ka īpaši tādā profesijā kā mākslinieks vai mūziķis nākas pašam sevi aizvien no jauna meklēt un atrast. 

Bez mūzikas, kā jūs pavadāt savu brīvo laiku?

Margarita: Es gleznoju, māksla iet roku rokā ar mūziku. Tās papildina viena otru. Es arī rīkoju koncertus, kur es muzicēju un paralēli arī gleznoju. Pandēmijas laikā man bija tiešsaites video koncerts "Bloomsbury" festivālā Londonā, kurā es piedalījos kā čelliste un gleznotāja. Koncerta laikā radītā glezna joprojām atrodas Konveja Koncertzālē, jo ierobežojumu dēļ nav bijis atļauts to pārvietot! 

Roberts: Mans numur viens hobijs noteikti ir fotografēšana, filmēšana un video montāža, kas noteikti vijas kopā un papildina manu vijoļspēli. Ir bijuši arī vairāki video projekti, kurus es esmu producējis. Pēdējais video, ko es izveidoju, bija "Saule. Pērkons. Daugava" aranžija ar meistarklašu dalībniekiem, kas bija ļoti izaicinošs un laikietilpīgs projekts, jo tajā piedalījās 34 mūziķi.

Margarita: Kristīne arī nodarbojas ar video režiju un drīzumā tiks publicēts viņas jaunākais videoklips, par kuru es vairāk šobrīd nevaru stāstīt. Viņai ir bijuši jau vairāki ekspresīvi, pat šokējoši mūzikas video, kuri satricinājuši klasiskās mūzikas pasauli.

Roberts: Arī Margarita 2020. gada sākumā publicēja pašas režisētu emocionālu īsfilmu "Pianissimo" ar Pētera Vaska mūziku.

Kā jums liekas, vai jūs viens bez otra būtu tur, kur esat tagad?

Abi kopā: Nē.

Margarita: Viss būtu pilnīgi citādāk. Kā jau mēs teicām, mēs viens otru ļoti atbalstām, kā arī uzturam veselīgu konkurenci savā starpā. Mēs viens otram arī palīdzam un sakām padomus, tas ļoti paātrina izaugsmi. Mēs arī zinām, kurš kurās jomās ir stiprāks - katram ir savs lauciņš, kas vislabāk piestāv.

Mēs esam stipri kā trīs individuāli mākslinieki, bet kā ģimene - vēl stiprāki.

Es domāju, ka ir svarīgi, ka mums katram ir arī sava identitāte.

Roberts: Ceļš tieši klasiskajā mūzikā sākās, kad Kristīne no Dobeles pārvācās, lai sāktu mācīties Dārziņa mūzikas skolā, un viņa pavēra mums arī šo pasauli uz Londonu.

Vai jūs kādreiz esat piedzīvojuši lampu drudzi?

Margarita: Vēl aizvien pirms katra koncerta ir uztraukums un ja nav uztraukuma, tad kaut kas nav kārtībā. Ja tu esi ilgi gaidījis koncertu, tam pienākot, visas sakāpinātās enerģijas uzvirmo.

Ir ļoti svarīgi saprast, ka uztraukums ir pozitīva lieta un no tā māksliniekiem nevajag baidīties. 

Šobrīd, kad visi koncerti notiek tiešsaistē, uztraukums izpaužas pilnīgi savādāk. Agrāk, kad tu spēlēji publikai, visas šīs emocijas varēji atdot publikai. Tagad, kad ir tikai kameras, ir jāsaprot, kā šīs emocijas nodot tā, lai cilvēki otrpus ekrānam tās saņemtu. Patiesībā ir jāstrādā vēl vairāk.

Atskatoties uz pagājušo gadu, kādi ir jūsu lielākie panākumi 2020. gadā?

Margarita: Kad sākās pandēmija, mēs ar Kristīni bijām Barselonā. Mums bija jāspēlē ar Barselonas simfonisko orķestri. Pēc pirmā mēģinājuma mēs ar diriģentu apsēdāmies turpat kafejnīcā un izrunājām, cik viegla un dabiska sadarbība mums ir izveidojusies. Mēs sapratām, ka mums nevajag pat vairāk mēģināt, ka mēs esam gatavi jau spēlēt koncertā, bet tad paziņoja, ka pandēmijas dēļ mūsu koncerti tiks atcelti. Par laimi mēs Barselonā atgriezīsimies jau šogad!

Roberts: Man personīgi ļoti daudz kas ir noticis tieši interneta vidē ar ierakstiem un video. Es pavasarī publicēju vairākus video ar aranžējumiem, kas man pašam kā vijolniekam bija ļoti interesanti un tehniski izaicinoši. Tie sociālajos tīklos sasniedza simtiem tūkstošus skatījumu. 

Maijā es ierakstīju arī Eltona Džona aranžiju, ko viņš arī publicēja savos sociālajos tīklos.

Kādi ir jūsu 2021. gada plāni?

Margarita: Plāni ir lieli un viss turpinās, meklēsim jaunus veidus kā sasniegt mūsu mīļos klausītājus, un viss izdosies!

Roberts: Kā jau teicām, mēs šogad esam rezidējošie mūziķi Vidzemes koncertzālē "Cēsis". Jau februārī Cēsīs pirmo reizi kopā spēlēsim kā trīs Balanas ar Sinfonietta Rīga.