:format(webp)/nginx/o/2020/12/18/13535629t1h02f5.jpg)
Populārajā kultūrā grāfs Drakula ir nemirstīgs, asinskārs briesmonis – par to mums jāpateicas gan Bremam Stokeram, gan arī gadu simtiem vecai folklorai un vēstures interpretācijai. Taču īstā stāsta galvenais varonis ir pretrunīgi vērtētais valdnieks 15. gadsimta Austrumeiropā – Vlads III Drakuls jeb Vlads III Tepešs (Uzdūrējs).
Kāpēc pretrunīgi? 15. gadsimta beigās tikai sāka parādīties pirmie drukātie izdevumi, līdz tam informācija tika nodota mutvārdos, tāpēc ir visai grūti izšķirt faktus un pārspīlējumus.
1490. gadā kāds mūks esot apkopojis stāstus un leģendas par Vladu III grāmatā "Drakulas stāsts", kur valdnieks esot attēlots kā nežēlīgs, taču taisnīgs. Vēsturnieki ir vienisprātis, ka patiesi varētu būt nostāsti, ka Drakula esot iecienījis kādu psiholoģisku iebiedēšanas un spīdzināšanas metodi, proti, uzdurt savu ienaidnieku galvas vai pat visus ķermeņus uz mieta. Ne velti viņam pēc nāves ir piedēvēta palama "Uzdūrējs".
Valdnieka reputācijai nepalīdz arī viņa uzvārds. Lai arī "Drakulas" saknes meklējamas senajā rumāņu valodā un vārdā "drac", kas nozīmē "pūķis", tomēr mūsdienās tam ir cita nozīme, proti, "velna dēls".
Taču izrādās, ka ar Drakulas vārdu saistās ne vien nežēlīga izrīkošanās ar pretinieku, bet arī vēl kāda cita leģenda. Proti, zaudējot savu troni, ģimeni un valdījumus, Vlads III esot nolādējis savu dzimteni.
Valdnieks uzrakstījis pirmo oficiālo dokumentu Rumānijas vēsturē, to noslēdzot ar lāstu, ka viņš kādu dienu atgriezīsies un atriebsies visiem, kas kādreiz viņu nodevuši. Pēc Drakulas nāves, viņa ķermeni guldīja kapos netālu no Rumānijas galvaspilsētas Bukarestes.
Vēlāk, kad viņa zārku atvēra, atklājās, ka tas ir tukšs. Tagad tautieši gaida, kad nežēlīgais valdnieks atgriezīsies.
/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)