:format(webp)/nginx/o/2020/12/18/13535623t1h5ea0.jpg)
Mančakas purvājus jūs atradīsiet apmēram pusstundu uz ziemeļrietumiem no Ņūorleānas, Luiziānas štatā. Tā ir gluži reāla vieta, kur kādreiz atradās trīs pilsētiņas – Rudoka, Fereniera un Naptona. Tās 20. gadsimta sākumā teju pilnībā nopostīja viesuļvētra. Vietējie joprojām uzskata, ka tad pie šīs un citām Luiziānas kataklizmām, ir vainojami Džūlijas tantes lāsti.
Īstajā vārdā Džūlija Brauna bija pazīstama kā vietējā zintniece un dziedniece, kura nereti sēdēja savas mājas terasē un dziedāja ērmīgas dziesmas ģitāras pavadījumā. Viņas dziesmās nereti esot slēpušies dažādi pareģojumi.
Pilsētnieki esot vērsušies pie viņas tikai tad, ja viņiem esot bijusi vajadzīga palīdzība, taču citādi – esot no viņas vairījušies. Džūlija to esot manījusi, ņēmusi pie sirds un tāpēc, laikam ejot, viņas pareģojumi esot kļuvuši biedējošāki. Jūtot savas nāves tuvumu, viņa esot dziedājusi "kādu dienu es miršu un paņemšu visu ciemu sev līdzi".
Džūlijas tante devās aizsaulē 1915. gada 29. septembrī, un tajā pašā dienā ceturtās kategorijas viesuļvētra brāzās pāri Luiziānai un visiem trīs mazajiem miestiņiem, aizslaukot ap 300 cilvēku dzīvību un nodarot pamatīgus postījumus.
Mūsdienās Ferenieras vietā atradīsiet vien vētras upuru masu kapus. Tie, kas esot tajos bijuši, zinot teikt, ka tur varot dzirdēt spocīgu sievietes balsi.
/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)