"Katru dienu es pavadu savu vīru karā. Nevar jau zināt, ja nu šoreiz nebūs labi?" tā par dzīvi Covid-19 pandēmijas laikā izsakās Liepājas reģionālās slimnīcas reanimācijas nodaļas vadītāja Ivara Krastiņa sieva Gunta. Sarunā ar portālu "Apollo.lv" Gunta ir atklāta un tieša, pastāstot savas sajūtas, kādi ir viņas - "ārsta sievas" - pārdzīvojumi šajos juku laikos.
Gunta pati ir māksliniece, tāpēc viņa pandēmiju un ierobežojumus ne visai izjūtot, jo tāpat lielāko daļu sava laika pavadot četrās sienās - savā studijā gleznojot. Viņa smejas, ka "pandēmija viņai ir visu laiku". Krastiņu ģimenē visi ir veseli, taču Gunta piebilst, ka tāpat katru dienu pārjautā vīram, kāds ir Covid-19 testa rezultāts, jo mediķus jau regulāri testē.
Sieviete pirms kāda laika bija dalījusies ar ierakstu sociālajā tīklā "Facebook", ar ko nu jau dalījušies 3000 cilvēku. Viņas mērs bijis pilns:
"Es sabēdājos, jo manam vīram ir 66 gadi... Viņš mierīgi varēja pacelt cepuri un aiziet - "Viss. Čau! Man ir bail!" -, bet tie vecie ārsti jau ir tādi, ka viņi daudz nevaimanās, bet ies un darīs."
"Ārsti par sevi paši nestāstīs - ne par savu smago darbu, ne par reālām cīņām nāves ēnā... Viņi to neuzskata par varoņdarbu, bet gan par savu sirds pienākumu - glābt tevi un mani," pauž Gunta. "Viņi [ārsti] ir frontes pirmajās līnijās un vienkārši glābj dzīvības. Tukšās māņu runas viņiem liekas tik seklas un apspriešanai pat neētiskas, kad viņi redz skaudro patiesību - pacientus, kuri cīnās kopā ar ārstiem, lai spētu patstāvīgi elpot!"