Jā! ⟩ "Mana nauda ir no strādāšanas, nevis no tā, kur es nolieku somu." Psiholoģijas zinātņu doktore Diāna Zande atklātā sarunā ar Rimantu Ziedoni (10)

Tagad ir kādi desmit gadi, kopš es neņemu rokā ne tamboradatu, ne adatu, neko. Vienīgais - kad man piedzimst mazbērns, es uztamborēju pirmo sedziņu. Citādi neko. Bet sapņoju - es labprāt iesēstos stellēs.

Tas tāpēc, ka tu esi atradusi sevi kā psihologs, zini, kā sevi nomierināt.

Man ir, man ir.

Zini, kā mēdz teikt, ka ravēšana, tamborēšana vai pļaušana cilvēku nomierina.

Jā, tā ir latviešu meditācija.

Bet ko nu - psiholoģijas profesors vairs nevar tā katru dienu tamborēt, vai ne? (Smaida.) Interesanti, ka es atceros tevi skolā dzīvelīgu un ļoti komunikablu. Tagad, gatavojoties sarunai, izlasīju kādu interviju ar tevi - mini, ka esi introverta. Kā tad īsti ir?

Bioloģiski tie ir temperamenta aspekti –  tas, ko es tagad pētu zinātnē. Bioloģiski es vairāk esmu atvērta un orientēta uz cilvēkiem. Bērnībā sēdēju visām dižajām, lielajām aktrisēm klēpī radiofonā un televīzijā, kur mana mamma strādāja, un viņa man vienmēr teica - "tā nedrīkst".

Tad pamazām es iemācījos, ka nedrīkst uzbāzties citiem cilvēkiem.

Vidusskolas laikā man gāja diezgan draņķīgi. Tad es vienkārši "maucu ārā" prieku. Smejies, lai neraudātu. Visbeidzot sapratu, ka man dzīvē vajag diezgan daudz vientulības, man vienkārši patīk tirgū parunāt ar pārdevējiem.

Šādās intervijās es esmu gatava pastāstīt visdažādākās lietas un esmu atklāta, bet es zinu, ka tās būs 40 minūtes un tas beigsies - nekur tālāk mēs neiedziļināsimies. Mana profesija ļauj būt tajā situācijā, kad es uzdodu jautājumus. Bet patiesībā es esmu ļoti vientulīga, dažreiz mani tas pat biedē. Man nevienu nevajag.

Varbūt tā ir pašpietiekamība? Treniņš, skola jau?

Varbūt arī, jā. Bet, ja man jābūt kādā saviesīgā pasākumā, tad es drīzāk piederēšu pie tiem cilvēkiem, kuri nezinās kur likt kājas un rokas. Man nevajag baļļukus. Bet es piekrītu, ka esmu pašpietiekama.

Jā, un tad es nobrīnījos, ka cilvēks intervijā pasaka, ka viņš ir emocionāls. Tu esi intervijās šur tur pateikusi, ka esi emocionāla. To cilvēki šad tad neatzīst.

Es eju uz intervijām tad, kad es veidoju kādu PR kampaņu - tad es stāstu informāciju, kas varētu būt nozīmīga un palīdzēt kādam. Un - ja es esmu reāla... Pilns "Facebook" un "Instagram" ar tām skaistajām sejām. Un ir skaidrs, ka tā ir bilde un tas ir moments.

Un man patīk runāt tajos divos statusos, jautāt, kas ir aiz tā? Ir tas "Instagram" statuss, kur viss ir labi, labi, labi, bet ir tas reālais statuss, kur viss ir citādāk. Nav jau dzīvē arī viss slikti. Bet, lai es saskaņotu šīs divas pasaules, man gribas būt iekšēji saskaņotai.

Emocionāli mēs esam visi, jautājums, ko ar to darīt? Vai mēs ļaujam sev būt tādiem vai "spiežam to nost" un aizliedzam?

Parasti jau sabiedrībā cilvēki ir vēsi un atturīgi, un staigā pārtijās ar šampanieša glāzēm rokās, un kā tās mazās maizītes sauc?

Kanapē.

Un tad meklē, ar ko būtu labāk parunāties, no kura varētu vairāk dabūt. Labi, es te aizrāvos....

Jā, bet kur paliek prieks, kur paliek dusmas, kur paliek vientulība, skumjas? Kur tas visos mūs ir? Tas visos ir. Jo mēs dažreiz esam bēdīgi - kad es rādu tikai to priecīgo seju, kas aiz tās ir?  Man šovakar ir tīri priecīga seja, bet aizvakar man bija ļoti bēdīga. Tāda riktīgi bēdīga seja.

Tas labi, ka tev šodien ir priecīga seja. Tu izstudēji aktiermākslu - vai tās iemaņas tev palīdz psihoterapeites praksē?

Ļoti. Kāpēc? Teātris iemāca fiksēt ļoti daudzas lietas vienlaikus. Vai es stāvu tajā vietā, uz kuru tev spīd gaisma?

Mums iemācīja - ja tu ģībsti uz skatuves, tev jāpaspēj skaisti sakārtot tērpu. Jā, tātad - kā es izskatos, vai man sejai priekšā nekrīt mati. Vai man ir jēdzīga dikcija. Kā teica izcilais Arturs Dimiters - uz skatuves jāprot redzēt un dzirdēt. To visu iemāca teātris un terapijā jau tas ir vajadzīgs - redzēt, dzirdēt otru cilvēku, vienlaicīgi apzināties, ko daru es, kāds būs mans nākamais solis?

Būt. Teātris to riktīgi uztrenē. Teātris uztrenē darba spējas.

Teātris uztrenē darba spējas? Varbūt vairāk uztrenē spēju koncentrēties?

Darba spējas. Arī "lietišķie" uztrenē darba spējas - bija jāknibinās. Bet teātris arī, jo bieži no rīta ir mēģinājums, tad ir radio, tad ir izrāde, tad vēl kaut kas. Ir jāizdara ļoti daudz. Un visas tās lietas ir jāizdara ar koncentrēšanos, ja gribi to izdarīt labi. Teātris ļoti uztrenē darba spējas.

"Man kā vēsturniekam" interesē, kāpēc tu nolēmi pievērsties psiholoģijai?

(Smejas.) Jākāpjas atpakaļ. Mans tēvs ir Leonīds Leimanis, savulaik, manuprāt, viņš bija izcilākais latviešu kinorežisors, un mana mamma režisore Biruta Zande strādāja radiofonā un televīzijā un pēc tam arī kinostudijā par otro režisori. Tēvs ar mammu nekad nedzīvoja kopā.

Vai nu es biju pie tēva - un tur bija mākslas pasaule -, vai es biju mājās un arī tur bija mākslas pasaule. Man šie apstākļi bija normalitāte, kurā es dzīvoju.

Arī man, gluži kā visām mazām meitenēm, gribējās kļūt par aktrisi, un, tā kā mīļais dieviņš mani bija nobučojis uz tās vietas, iestājos teātra fakultātē, un viss man gāja kā pa sviestu. Man izdevās, bet es nevarētu teikt, ka mana sirds tur būtu klāt.

Man televīzija ļoti patika, kino arī, bet teātris ne tik ļoti. Tad visa padomju laika kinostudija sāka brukt nost, tad es vispār sāku domāt, ko es gribu dzīvē. Varbūt tā drusku maksimālistiski nodomaju, ka es gribu būt laba mamma, un nevis viduvēja aktrise. Kaut gan man bija Lilitas Bērziņas stipendija, es biju labākā studente. Drusku pretrunas tur bija.

Nu, ko tad tu saki, ka biji viduvēja aktrise?

Es jau tad biju jēdzīga. Bet, nu, lūk, tad kaut kad 90. gadu vidū es sāku domāt, ka gribētu studēt psiholoģiju, bet tas bija tā ļoti pamazām. Paralēli spēru pirmos soļus terapijā, un pamazām sāku domāt, ko lai atkal iesāku ar savu dzīvi.

Bija liela šķiršanās un tāds izmetiens no laivas. Tad uz laiku atliku šo domu, taču visbeidzot - pie tās atgriezos.

Manā dzīvē ir bijuši kādi desmit gadi, kur es "planēju". Nu labi - ne gluži planēju, bet audzināju bērnus, cepu plātsmaizes, šuvu kombinezonus no veciem mēteļiem, nu, darīju visu, ko vien varēju.

Un paralēli studēji?

Es daudz ko esmu darījusi - esmu bijusi franču restorānā menedžere, krāsojusi kartes mērniekiem, adījusi tos pašus džemperus.

2003. gadā bija mazs pagrieziena punkts - es novinnēju vienu televīzijas šovu - tur bija naudas balva, un kad mums prasīja, ko ar to naudu darīsim, es atbildēju, ka es gribētu sesto bērnu. Kādu sesto bērnu? Es jau ar tiem pieciem jūdzos nost!

Tad es sev jautāju - kāpēc es gribu sesto bērnu? Nonācu pie atbildes, ka gribu paveikt ko patiešām nozīmīgu. Bērni ir kaut kas nozīmīgs, taču patiesībā atskārtu, ka gribu studēt psiholoģiju. Pēc šīs atziņas riktīgi "iejūdzos" - tā nu laimīgi gāju uz priekšu visus tos 11 gadus.

Mums jāprecizē, kāds ir tavs profils psiholoģijā. Viens tālu stāvošs cilvēks nezina, kas ir klīniskā psiholoģija. Bet es saprotu, ka ir vēl smalkākas "līnijas".

Klīniskā psiholoģija ir viena no lielajām līnijām un es esmu tajā zinātņu doktore, taču studentiem mācu attīstības psiholoģiju. Tas arī ir viens milzīgs psiholoģijas novirziens.

Attīstības psiholoģija ir par pilnīgi visiem procesiem - no ieņemšanas līdz nāvei - tā ir par visu cilvēka attīstību. Klīniskā psiholoģija savukārt ir par sarežģījumiem, traucējumiem no dzīves sākuma līdz dzīves beigām - tur ir nepieciešams izvērtēt cilvēka kognitīvo spēju, dzīves uztveri, domāšanu, atmiņu, trauksmes, cilvēka personības iezīmes - tāds lielais valis. Bet es pārzinu arī attīstības psiholoģiju, kuram klāt nāk arī kognitīvi biheivoriālais elements.

Vai vari paskaidrot, ko tas tieši nozīmē - kognitīvi biheivoriālā terapija?

Neeksistē skaists tulkojums latviešu valodā, bet tas pasaulē ir šobrīd vadošais psihoterapijas novirziens, kas balstīts pētījumos, tātad ir skaidrs - tas strādā. Šis psihoterapijas novirziens ir attīstīts gan Amerikā, gan Japānā, gan Krievijā, gan Francijā, visur. Tā ir pieeja, kas cilvēkam palīdz gūt savas situācijas novērtējumu. Notiek darbs ar to, kā cilvēks pats redz savu emociju novērtējumu, pētām, kā mēs paši negribot sevi sāpinām un uztveram šīs sāpes.

Mēs situāciju bieži redzam kā traku, arī gadījumos, kad tā objektīvi nemaz nav.

Un otrs šajā terapijā ir tas, ka mēs dažreiz ar savu darbību kāpjam uz grābekļa atkal un atkal, kas, protams, noved pie atkārtotiem "puniem". Mēs varam to domāšanu pamainīt.

Tas nav tā tieši - ka mēs tagad mainīsimies uz pozitīvu domāšanu, nē, mēs tagad sāksim domāt racionāli un virzīsimies uz darbību, kas labāk palīdzēs sasniegt mūsu mērķus. Tad abas šīs jomas tiek apvienotas - domas ar darīšanu un darīšana ar domāšanu.

Eksistē arī emocionālā puse, protams. Mērķis ir sasniegt stāvokli, kurā cilvēks varētu, kā man patīk teikt, paplašināt savu domāšanas un darīšanas repertuāru. Nevis "tūdaliņ - tāgadiņ" visu laiku dancot, bet varbūt arī kādu pasadobli vai pat valsi.

Dejot to mūziku, kura tobrīd skan, nevis dejot, dejot un dejot to vienu, ko es protu.

Atļauties iziet bišķi no rāmjiem.

Jā. Un tā pamatoti. Pieņemot lēmumu, izvērtējot, apzinoties, ko es daru un kāpēc.

Ir tāds teiciens, ka nav jau normālu cilvēku. Kā tu domā? Ir definīcija vispār psiholoģijā, kas ir normāls cilvēks? (Smaida.)

(Smejas.) Redzi, nevar jau noteikt to normalitāti - viena lieta ir normāla fiziskā attīstība, un to tā kā varētu pateikt normatīvs - kas ir tajā rāmī. Bet varbūt cilvēkam ir kādas problēmas intelekta jomā, viņam ir kaut kaut kādas grūtības, piemēram, mācībās, vai izteikta trauksme, kas, piemēram, absolūti nav normāla.

Mums katram ir kāds dadzītis un nātrīte, bet vienlaikus - arī kāds resursiņš. Ir ārkārtīgi sarežģīti pateikt - te ir tā norma, te nav, ja mēs skatāmies kopumā uz cilvēku.

Ja skatāmies, piemēram, uz trauksmi, tad gan mēs varam skaidri secināt: līdz šim brīdim tam cilvēkam viss ir kārtībā un trauksmes nav, bet pēkšņi - oho, te jāsāk pievērst uzmanību. Tas ir kā ar zobiem, - kad tev ir visi mutē, puse vai viens.

Tu strādā ar cilvēkiem, tev ir sava prakse, kas viņiem rūp visvairāk? Ar kādiem jautājumiem viņi nāk, kas viņus ir nomocījis, ar ko visbiežāk netiek galā?

Es savā praksē strādāju tikai ar pieaugušajiem, vairs nestrādāju ar bērniem un jauniešiem. Ļoti daudz strādāju ar pāriem, kuri, protams, nāk ar attiecību jautājumiem - esam kaut kur iestrēguši, netiekam tālāk.

Un vīrieši ne reti ir atvilkti līdzi.

Tā nevarētu teikt, es nestrādāju, ja kāds ir atvilkts. Es nevaru strādāt ar ķermeni, tur abiem jāgrib.

Tas ir pirmais - vai abi ir gatavi pamatīgi strādāt. Ja viens negrib - tad netērējiet naudu, nebūs, nebūs.

Pāriem, tātad, tās ir attiecību lietas - vai kaut ko uzlabot vai labāk izšķirties.

Individuālajās konsultācijās - ļoti daudziem klientiem ir trauksme. Daudziem ir depresija, nomāktība, kas traucē dzīvot. Veģetatīvā distonija vai panikas lēkmes ir cita sfēra - domāju, ka ar tām var viegli tikt galā.

Tad ir personiskās izaugsmes jautājumi. Cilvēks daudz ir izdarījis, bet viņš grib "grūdienu uz priekšu". Kā es varu no sevis to potenciālu dabūt ārā? Bet šādi cilvēki ir retāk.

Bet pārsvarā nāk, kad sāp. Retais iet pie ārsta un saka - es tagad gribu dzīvot veselīgāk, jo man tagad ir 40 - 50 gadi. Ārsts nodomātu - wow, šitāds pacientiņš! Šādi klienti terapeitam ir laime, bet pārsvarā atnāk tad, kad jau ir sasāpējis.

Tāpat kā uz baznīcu. Kad dabon' pa asti, jāaiziet uz baznīcu.

Jā. Kad vairs nevar. Bet ir jāsaņemas, riktīgi jāsaņemas, lai atnāktu pie psihoterapeita.

Ieminējies, ka pie tevis nāk pāri. Vai tu vari pieņemt lēmumu, ka viņiem labāk šķirties? 

Pāri nāk četru iemeslu dēļ. Viens, "gribam dzīvot labāk, bet nezinām, kā". Otrs, "gribam izšķirties, bet gribam izdarīt to jēdzīgi". Trešais, "mēs nezinām - šķirties vai nē".

Ceturtais variants ir visdraņķīgākais - "viens grib šķirties, otrs - palikt kopā".

Viņi man uzdod jautājumu - "nu, ko tad mums darīt?" Tad es saku - atbildi uz šo jautājumu jūs dabūsiet terapijas beigās.

Jāiziet cauri kādam ciklam?

Jā, un mans uzdevums ir palīdzēt viņiem pašiem saprast, kas tur notiek, vai ir vērts, vai nē. Pasarg' dievs, viņiem pateikt, ka ir jāšķiras, tas gan.

Tu, visticamāk, dzirdi arī tādas lietas, ka ausis svilst. Nu, tev ir jāfiltrē to visu caur sevi, gribi tu to vai negribi - no tā nevar izvairīties. Kā tu pati turies uz "Jā" līnijas? Varbūt ir metodes, kā tu māki no tā distancēties, vai arī pašai pēc kaut kāda laika tas sakrājas un gribas iet izspārdīt rudenī lapu kaudzes? Kā tu strādā pati ar sevi?

Vispirms esmu ļoti klātesoša sesijā ar cilvēku. Tagad arī es esmu ar tevi. Tā tagad ir mūsu dzīve, mēs te tagad esam - šajā dzīvē. Ar katru klientu ir tieši tāpat. Es viņu jūtu, redzu un viņš ir man svarīgākais cilvēks tajā brīdī.

Protams, kad cilvēkam ir kādi ārkārtīgi smagi stāvokļi, to uzreiz nevar tā atrisināt - "aizdursim prom ar terapiju". Tas neapšaubāmi kaut kur nosēžas.

Svarīga ir spēja nesalipt ar klientu. Un tomēr - kad man ir ārkārtīgi žēl, es vienalga esmu tā mamma, kas spēj viņu noturēt.

Pēc tam ir tas, kas droši vien ir katram cilvēkam - "tvaika izlaišana". Man tas izpaužas sekojoši - galva starp ceļiem zemē, dibens gaisā un es esmu dobē. Laukos man ir dobes, kur es ravēju, šķērēju, griežu, esmu puķēs iekšā - tas ir viens atslābināšanās veids. Otrs - es patiešām varu izspārdīties pa rudens lapām. Tās, starp citu, ir manas pirmās bērnības atmiņas.

Atminos - es eju, maziņa, un lapas man ir līdz ceļiem, varbūt kādu divu gadu vecumā. Es tajās lapās lecu, metu salto un ko tik visu nedarīju. Lapu smarža ir viena no manām mīļākajām smaržām. Kad zeme "nāk vaļā", sajūtama ir viena smarža, un kad trūd lapas - atkal cita. Ai, es varētu tur degunu iebāzt iekšā.

Tas ir tas - es dažreiz palaižu vaļā. Esmu riktīgi pie tās zemītes. Dažreiz arī riktīgi izbļaustos un izskandalējos ar vīru - man tur šķīst gan puņķi, gan asaras.

Bet gan jau viņam arī uznāk.

Viņam uznāk citādāk.

Visi esam cilvēki.

Un vēl ko es daru - es guļu, esmu riktīga gulētāja. Es daudz, intensīvi strādāju, bet arī daudz guļu. Nedaru neko uz miega rēķina, tā ir tāda fizioloģiskā atgūšanās.

Jā un ko tad es vēl daru? Tā ir vientulība. Eju arī savā supervīzijā, ko mēs, psihoterapeiti, darām.

Tas ir kaut kas obligāts un regulārs?

Tas nav nekas obligāts - neviens man rīkli negriež pušu, taču tas ir nepieciešams, lai es varētu strādāt. Lai spētu redzēt klientu, nevis situācijā redzēt sevi ar saviem kreņķiem.

Viens svarīgs aspekts - ar psihoterapiju var nodarboties noteiktu stundu skaitu nedēļā.

Vienvārdsakot, tāpat kā nevar braukt 16 stundas dienā. Tad gan jau zūd spēja uztvert cilvēku.

Jā.

Man iepatikās viens izteikums, ko tu esi teikusi presē - šķiet, ka dod mājienu, ka mums ir parādījies neliels diletantisms. Es nocitēšu:

"Un pieauguši, gudri cilvēki tic šādiem vadoņiem, iedvesmotājiem, nepārbaudot, kas viņi ir. Tad jautāju - vai ejat pie zobārsta, kurš ir pamācījies pāris mēnešus pie kāda skolotāja? Nē taču! Bet kāpēc savu emocionālo labsajūtu uzticat visādiem "bābiešu" semināriem, kur sievietes iet jūrā, apskaujas?"

Vai tev šķiet, ka ir savairojušies dažādi guru, pussvētie, apšaubāmas kvalitātes kursi?

Tā vienkārši ir. Ja paskatāmies, ko piedāvā jomā "garīgā labsajūta", var pārņemt pārsteigums - cik tur daudzos gadījumos "tur apakšā" ir pilnīga nulle.

Jautāju cilvēkiem - kāpēc jūs nepaskatāties to dzīves gājumu, to CV? Kas viņš tāds ir? Šāda akadēmija un tāda akadēmija. Un cilvēki iet un ņemas, jo tas ir jauki un viegli.

Tiek bungas sistas un ir saulriets.

Un nav jau ne vainas bungām un saulrietam. Bet tā ķeza ir, ka cilvēks netiek rosināts risināt patiesos problēmas cēloņus. Mēs aizbraucam, pavadām laiku ļoti saprotošā, jaukā bariņā, kur visi ir empātiski.

Skaidrs, ka mēs esam empātiski, sastopot tādu pašu bēdu brāli, mēs kopā izraudamies, notiek rituāli. Tad mēs atgriežamies savā dzīves miskastē.

Gaidām nākamo vasaru, kad varēsim darīt visas tās jaukās lietas. Bet tas nekur neved, un tā jau ir tā problēma.

Diletanti ir savairojušies, jo savairojušās ir cilvēku sāpes. Teiksim, ja būtu divi semināri - "Kā likt vīrietim sevi iemīlēt?" vai "Kā strādāt ar pāra attiecībām?" - uz kuru cilvēks gribētu iet?

Nu, tak skaidrs, "kā likt vīrietim sevi mīlēt", protams. Es arī gribētu, lai mani tā vienkārši iemāca.

Arī grāmatas labāk pērk par tēmu, kā apprecēt miljonāru, nekā Džonu Faulzu.

Vai ne? Kā labāk izdarīt to, kas nav iespējams. Kāds jau nopelnīs to miljonu, bet, ja mēs no rīta līdz vakaram vizualizēsim, kā es saņemu naudu, bet nesāku strādāt, tad....

Vai, piemēram, man saka - nedrīkst likt somu uz grīdas, tad nebūs naudas. Jāsaka - mana nauda ir no strādāšanas, nevis no tā, kur es nolieku somu. (Smejamies.)

Man tāda viena epizode ir palikusi prātā, es varbūt pirms pieciem vai desmit gadiem redzēju raidījumu par cilvēku, kurš Kanādā bija nopircis pamestu māju un veidoja tur tādu latvisku centru.

Žurnālisti beigās novēlēja veiksmi. Tas cilvēks atbildēja - kā darīsim, tā veiksies. Un šis man ļoti patīk, ne es tur aiziešu, ne es kādu pieburšu, ne man kā veiksies.

Vai no tā, ka uz galda nolikšu divas mārpuķītes, es vīru dabūšu? Bet varbūt tomēr? (Smejas.)

Varbūt. Es nepārzinu šīs metodikas. (Smejas).

"Kā veidot godīgas attiecības ar cilvēkiem"." Kā izvairīties no manipulatīvām attiecībām". Un tad - "kā var uzbūvēt attiecības, kurās es, piemēram, šmaucu tevi visu laiku, lai dabūtu to, kas man ir vajadzīgs." Traki, vai ne? Es šmaucu, tu tiec šmaukts. Bet kopā mēs esam laimīgi.

Bet, ja tas otrs nesaprot, ka tiek šmaukts, tad varbūt viss ir OK?

Tas man šķiet riebīgi.

Bet varbūt, ka tieši kopā jūs esat tie "īstie"? (Smejas.)

Kāda cibiņa, tāds vāciņš. Es laikam tomēr gribētu, lai sabiedrība ir gudrāka, veselīgāka, redzošāka.

Kā tu vērtē sabiedrības psiholoģisko stāvokli kopumā? Kas notiek ar sabiedrību?

Mēs tagad varētu runāt par pētījumiem, nevar vērtēt tā vienkārši paskatoties...

Es ne globāli - tepat, mēs, Latvijā. Tepat, mēs.

Nu neko diži neatšķiramies no Eiropas tajos pašos depresijas, trauksmes rādītājos. Varbūt stigma ir lielāka nekā Eiropā, kur cilvēki daudz drošāk runā par to pašu depresiju vai trauksmi. Bet šeit joprojām tas ir liels kauns, ja tev kaut kas nav ar psihisko labklājību.

Jā, cilvēks, kurš iet pie psihoterapeita, uzreiz ir traks.

Jā, traks, nevis atbildīgs, veselīgs cilvēks, kurš par sevi rūpējas. Bet psihologiem un terapeitiem ir arvien vairāk darba. Un tas ir forši, jo šie cilvēki kļūst veselīgāki un arī ap viņiem kļūst labāk dzīvot.

Vai jūti tendenci, ka cilvēki sāk vairāk uzticēties viens otram?

Jā. Vairs neslēpjas, un tad, kad mēs beidzam terapiju, es parasti saku lielāko iedrošinājumu - paldies, ka esat nākuši, ka nav smadzeņu skalošana, ka jums tas ir palīdzējis, ka mēs strādāsim tālāk.

Man lielākais kompliments ir tad, ja man atklāj, ka vērsties pie manis ir ieteicis kāds bijušais klients. Bet kopumā - ir tāls ceļš ejams... Tagad spekulēšu, izteikšu pieņēmumu bez zinātniska pamatojuma.

Mēs esam viensētnieki, un tāda savrupā domāšana ir mūsu kultūrā. Mēs esam tik dažādos veidos lauzīti, un mēs esam pieliekušies, un mēs esam iemācījušies pieliekties - tad jau būs labi.

Viss, kas nāk no ārpuses, var mums būt drauds. Tas, savukārt, sekmē to, ka mēs nepieņemam svešādo, citādo. Kamēr tu esi tāds, kāds esi, viss ir kārtībā.

Tiklīdz tu esi citādāks - ā, tu esi drusku bīstams. Šis mūsu kultūrā ir diezgan dziļi.

Laikam gan jāpiekrīt.

Un laiks ir mainījies -  šobrīd mēs nevaram tā "vazāties", bet cilvēkam, kas dzīvo Austrālijā, strādāt Latvijā vairs nav nekas neiespējams. Tāpat ir laulības, kurās cilvēki veido partnerattiecības ar cilvēku no otras pasaules malas.

Agrāk vairāk bija novērojamas laulības ar krievu tautības cilvēkiem, bet vai manu dieniņ, kur un kā tik mūsdienās nevar apprecēties! Mēs kļūstam dažādāki, bet vienalga, mēs to tik vienkārši nepieņemam.

Nu, piemēram, šis labais jautājums - "kāda ir tava attieksme pret homoseksualitāti"? Atbilde ir - jā, esam toleranti, viss kārtībā. Tad, ja pasaka, ka tavs bērns ir homoseksuāls - ārprāts, ko?!

Nu viss, vienkārši. Kamēr tas ir kaut kur tālumā un neskar tevi, mēs esam draudzīgi.

Par tām pašām maskām, ārprāts - "maskas, priekš kam? Tas ir izdomāts!" OK, es nezinu, varbūt tās maskas nevajag, bet katrā ziņā tie, kas saslims, būs pirmie brēcēji – kāpēc neviens neko nedara.

Jā, šķiet, ka nupat cilvēki sāk sabīties. Mēs pandēmijas tēmu nevaram apiet, tas tagad ir akūti redzams. Daudzi ir nosēdējušies savās četrās sienās, daudziem sākas depresija, sāk pietrūkt naudas, kāds, iespējams, šobrīd jau rāpo pa sienām. Man šķiet, ka ir ne tikai epidemioloģiski, bet arī psiholoģiski ļoti smaga situācija, turklāt nav zināms, kā tas viss beigsies. Tas grūtākais ir, ka tu nevari saprast, kā to varēs atrisināt. Kad tas viss beigsies.

Jā. Tieši tā. Prognozes trūkums rada vislielāko spriedzi. Ja mēs zinām, kas ir noticis, mēs to risinām, ieguldām spēku. Bet, ja mēs nezinām, kā to risināt, mūs pārņem trauksme.

Tagad šo jautājumu jūtam akūti - kas būs, ja būs sliktāk, kas būs, ja es saslimšu, kas būs, ja bērns saslims? Tas rada šo nestabilitāti. Jo cilvēks ir veselīgāks, jo viņš vairāk meklē to resursu sevī un dara kaut vai mazas lietas. Kā dzīvot šajā dienā, šajā stundā, kā darīt kaut ko nelielu.

Bet bieži vien satraukumā mēs nespējam neko darīt, rāpojam pa sienām.

Kāds ir tavs ieteikums situācijai, kad redzams, ka kāds ir "uzrāpies uz sienas"? Kā mēs viņu "dabūsim lejā" ? Kā mēs viņu nomierināsim? Kā panākt, lai viņš nav dezorganizēts, kā lai viņš turas uz "Jā" - piesaucu to mūsu raidījuma saistībā - kā saturēt sevi, kā sevī uzturēt kaut minimālu emocionālo kārtību? Tieši šobrīd.

Šobrīd ir krīze...

Tur nekādus brīnumus paveikt nevar.

Nekādu brīnumu nebūs, tās ir vienkāršas lietas. Ja tās dara, tas strādā, ja nē, tad nē.

Krīzes situācijā vienmēr ir svarīga struktūra, tātad - elementāra dienas kārtība.

Tātad, ja man nav darba, es pavingroju, ceļos augšā, uztaisu auzu putru, iztīru zobus, nezinu, izeju ārā pastaigāt, ko mēs, laimīgā kārtā, vēl varam darīt.

Es nodarbinu sevi visu laiku, diena ir pavadīta, saprotot, ko es darīšu, nevis iegāžos krēslā un blenžu astoto seriāla sēriju pēc kārtas. Var viena sērija būt, pat divas, bet tad, ja tas ir ieplānots, un kad tas beidzas, es daru kaut ko citu.

Tātad - jo paredzamāka ir dienas struktūra, jo ir drusku vienkāršāk. Vismaz ir kaut kas, ko es varu kontrolēt - savu dienas kārtību. Tas attiecas gan uz tiem, kuriem nav darba, gan uz tiek, kuriem ir. Tas ir viens - kaut kāda dienas kārtība.

Otrs jautājums, kuru vajag apskatīt - kur var meklēt atbalstu? Jo krīzē ir vajadzīga struktūra un atbalsts. Kas ir atbalsts? Tie ir cilvēki, kas var drusku iedrošināt, ar kuriem kopā var pasmieties vai arī vienkārši parunāties par kaut ko citu.

Vai arī par to pašu draņķa Covid-19, nu tad vēē (saviebjas) izrunāties, bet beigt uz tās "Jā" nots, pajokoties.

Prātu nepamet joks, kuru izlasīju "Facebook" - ka visas labās lietas dara mums pāri. Tātad - vai nu kļūsti resns, vai nu piedzeries, vai arī paliec stāvoklī. (Smejas.) Es domāju - jē, šādi mazie jociņi!

Tātad - jāprot pasmieties. Es gribētu, lai cilvēki šajā dienas struktūrā noteikti atrod laiku kaut kam, kas ir patīkams, tātad - mazāk ejam internetā un lasām, cik viss ir šausmīgi, bet palasām tās grāmatas, ko esam kādreiz gribējuši izlasīt, bet tā arī nekad nav sanācis laika.

Piestādam tās puķes beidzot, izdarām lietas, kuras "es gribēju, bet tā arī nebija laika". Mācies adīt zeķes, tagad tev ir laiks. Dari šīs mazās lietiņas.

Jā, tātad struktūra, atbalsts. Tad varbūt šajā struktūrā var ieviest kaut ko iepriekš nedarītu. Es, piemēram, nolēmu rudenī, ka šķirošu vecas receptes, es šajā rudenī reizi nedēļā pagatavoju nekad neizmēģinātu recepti. Un zini, drusku kaut kas notika citādāk. Ir kaut kas, ko plānot, par ko funktierēt, kaut kas negaidīti patīkams būs. Tātad tas.

Vēl viena lieta tiem, kas tur pie tās sienas jau ir pieķepuši - kā tāds zaptes pleķis. Ir viena maza tehnika biheiviorialā terapijā. Cilvēks visu laiku uztraucas par visu, kas var notikt.

Bet stop! Ir vērts sev pajautāt: "Vai tas, par ko es uztraucos, jau tagad notiek?" Pārsvarā - nē. "Es saslimšu" - pag, vai tu esi slims? Nē. "Ārprāts, man nebūs darba!" Vai tagad tev ir darbs? - Ir.

Mēs uztraucamies par lietām, kuras varētu notikt, bet šobrīd nav pienākušas. Nu, tad varbūt no tās sienas var norāpties lejā? Uzvārīt kādu māteru tēju. (Smejas.)

Un tad bums - zemē no sienas.

Bums zemē, jā.

Varbūt nobeigumā pastāsti par saviem tuvākajiem cilvēkiem. Kas tavā apkaimē?

Ir mans dzīvesbiedrs Juris, ar kuru mēs neesam precējušies, bet "draudzējamies" jau 25 gadus.

Cienījami.

Kad pavasarī man jautāja - kā Covid-19 ir ietekmējis manu dzīvi, es atbildēju - "pa lielam nekā". Es dzīvoju savu ierasto dzīvesveidu laukos. Bet tad es padomāju, ka vispār nē, mēs bijām plānojuši šogad apprecēties. Mēs gribējām ballīti, 25 gadi kopdzīves, tur vajag ballīti. Gribējām nosvinēt šito. Tad tas mums šai situācijā ir gājis secen, bet es domāju, ka nākamajā gadā mēs to izdarīsim.

Tad mājās vēl ir viens mazais bērns, kuram ir jau 19, nākamajam ir 21, tie ir tie divi, kas vēl pie mājas grozās. Pie mājas vēl grozās suns Teo, kas ir viens spridzeklis un ievieš mājā ārkārtīgi lielu mīlestību, un kaķis Alī.

Lielie bērni, tie jau ir katrs savā dzīvē.

Cik lieli?

Vecākajai meitai ir 36 gadi, tad puikam ir 32, un meitai 31. Wow, vai ne! Man jau pašai šķiet, ka man ir kādi 40, bet man ir 57 gadi.

Tad jau tev ir arī mazbērni?

Kādi pieci gabali. Un kad man jautā, kāda esmu vecmāmiņa, tad es saku - švaki funkcionējoša.

Jā, man ir tik interesanta un piesātināta pašas dzīve, jo manā dzīvē lietas, kas profesionāli piepilda, sākās tikai pēc 40. Man joprojām nenormāli patīk tas, ko es daru, joprojām to apgūstu. Tāpat ļoti daudz strādāju, līdz ar to neesmu vecmāmiņa, kas ved mazbērnus uz pulciņiem, bet - kad esam kopā, tad mēs čubināmies.

Mana vecākā mazmeitiņa man uzdeva tik skaistu jautājumu - ome, kurš no mazbērniem tev ir vismīļākais? Es tā drusku padomāju un teicu - tas, ar kuru tajā brīdī esmu kopā.

Samērā veikla atbilde.

Un loģiska! Loģiska. Šad tad viņi pie manis ir pa vienam, un mēs ņemamies un runājamies. Un tad es lutinu, tai brīdī viņš ir man vienīgais. Es domāju, tas ir tas, ko viņi atcerēsies no manis. Nevis tas, ka vecmāmiņa tur ar pieciem mazbērniem gāja uz kalnu. Jā, jā, nu ir man viņi.

Man vajadzētu tev teikt - lai veicas, bet tu jau teiksi "kā darīšu, tā veiksies". (Smaida.)

Jā! (Smejas.)

Bet dažreiz jau mums veiksme arī ir vajadzīga. Bet es gribu teikt, ka veiksmi arī jāprot paņemt.

Dzīve piedāvā mums tos veiksmes momentus. Tos mazos izaicinājumus, tos mazos "Jā". Tikai jautājums, vai es pati, pats to paņemšu, teikšu - "Jā, es ņemu".

Es nezinu, kā tas beigsies. Jā, varbūt būs bailīgi, Jā, varbūt neizdosies, Jā, varbūt tas slikti beigsies, Jā, varbūt es kļūdīšos. "Ko nu es, man jau nesanāks, labāk lai kāds cits to dara". To "Jā" vajag vairāk ieviest dzīvē. Domāju, jo vairāk mēs teiksim "Jā" un darīsim "Jā", jo vairāk vairāk visiem arī tas "Jā" būs.

Paldies tev par sarunu! Paldies skatītājiem!

Seko mums arī Instagram un uzzini visu pirmais!