"Visiem vīrusa noliedzējiem gribu iespļaut to savu kovidu sejā." Jauniete par inficēšanos ar Covid-19, ārstēšanos slimnīcā un skeptiķiem (94)

Bezspēks gan bija tāds, ka gulēšana bija viss, ko varēju. Principā kādas piecas dienas pavadīju miega režīmā," viņa stāsta.

17. oktobrī Krista uzzināja, ka divi cilvēki, ar ko viņa pirms saslimšanas bija satikusies, inficējušies ar Covid-19. Testam pieteicās arī Krista un 19. oktobrī saņēma atbildi, ka tas ir pozitīvs.

"Pāris dienas pēc testa veikšanas saņēmu zvanu no Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC), kuri vēlreiz precizēja norādes par palikšanu mājās, ko par laimi jau biju ievērojusi, taču nekādas konkrētas norādes zāļu sakarā nedeva," turpina Krista.

Jau slimības pirmajā nedēļā, kad diagnoze vēl nebija skaidra, Krista pašsajūtas uzlabošanai lietoja "Ibumetin".

"Internetā biju lasījusi, ka "Ibumetin" labāk nelietot, taču, tā kā sākotnēji man nebija šim vīrusam raksturīgo simptomu un citu medikamentu man mājās nebija, lietoju to pašu. Kakls un plaušas man nesāpēja, klepus arī nebija, vienkārši gribēju drudzi nosist.

Kad beidzot biju tikusi pie termometra, temperatūra svārstījās starp 37 un 38 grādiem, taču vienu dienu tā nokrita līdz 35 grādiem un es sapratu, ka laikam esmu šīs tabletes pārdzērusies.

Sazinājos ar savu ģimenes ārsti, kura piekodināja vairs nedzert temperatūru pazeminošus medikamentus, uzņemt daudz šķidruma un atpūsties.

Tajā brīdī bija nenormāls uztraukums, jo internetā biju izlasījusi, ka daudzi Covid-19 slimnieki ar pazeminātu temperatūru nomirstot.

Jau nākamajā dienā jutos labāk un vairs temperatūru dabūt nost tā necentos. Līdz tam man tā lauza kaulus un sāpēja locītavas, ka bez pretsāpju līdzekļiem vienkārši nevarēju," slimības gaitu atminas Krista.

Covid-19 saasinājums

Pagāja vēl pāris dienu, kuru laikā Kristai parādījās sauss klepus un ik pa laikam iesāpējās plaušas, tomēr kopumā ar katru dienu viņa esot jutusies labāk. 

"30. oktobrī jutos jau pavisam labi, biju enerģijas pilna un jau posos doties ārā, bet man nenormāli sāka durt plaušās, tieši vienā sānā. Es piezvanīju ātrajiem un mani aizveda uz slimnīcu, kur mani pielika pie sistēmas, paņēma analīzes un uztaisīja rentgenu. Tā bija piektdiena, tāpēc līdz pirmdienai, kad ieradās ārsti, es neko nezināju. Visas tās brīvdienas vienkārši gulēju, ēdu un gaidīju kaut kādas ziņas.

Plaušas sāpēja bez apstājas, es nevarēju ievilkt līdz galam elpu, man nenormāli dūra, taču neviens man neko pateikt nevarēja.

Arī pirmdien ārsti pateica, ka analīzēs un rentgenā neko sliktu neredz, tāpēc solīja drīz laist mājās.

Kad es atbraucu, palātā jau bija divas sievietes - viena, kura uz šo palātu pārvesta no intensīvās aprūpes nodaļas un otra, kurai arī slimības gaita jau gāja uz beigām. Pāris stundu pēc manis palātā ieradās vēl viena sieviete, kura visas savas slimnīcā pavadītās dienas bļaustījās, cik slikti viss ir - slikti ir mediķi, slikti, ka liek uzvilkt skābekļa masku, slikts ēdiens, kas viņai sabeigšot māgu.

Mēs viņai teicām, ka aicinājums vilkt skābekļa masku izskanējis viņas pašas labā - mediķi cenšas tikai palīdzēt un, ja viņa šeit atrasties nevēlas, nevajadzēja braukt, taču, viņai vienai pašai dzīvojot, mājās palikt tomēr arī esot bijis bailīgi," stāsta Krista.

Attieksme pret mediķiem - nepieņemama

Visvairāk šajā laikā Kristu pārsteidz sabiedrības attieksme pret mediķiem. Viņa stāsta, ka ne jau tikai sirmgalve viņas palātā izcēlusies ar īpaši riebīgu attieksmi. Neiecietību izrādot arī citi cilvēki viņai apkārt, kuru vidū ir arī pašas vecāki.

"Visu attieksme pret ārstiem ir briesmīga!

Arī mani vecāki zvanījās, klupa virsū, kāpēc nav rezultātu, kāpēc neviens neko nesaka, kamēr es vienkārši gulēju gultā un gaidīju pirmdienu, jo citu variantu vienkārši nebija - tajā slimnīcā taču bija trīs stāvi pilni ar Covid-19 pacientiem!

Pati neko sliktu nevaru par mediķiem pateikt. Tik tiešām, nulle sūdzību! Protams, nevienam nepatīk, ka jau piecos no rīta pamodina, kā arī es saprotu vecāku bažas par ilgo laiku neziņā - arī es būtu gribējusi uzzināt ātrāk, kas ar mani notiek un notiks, taču šie apstākļi vienkārši ir jāpieņem," stāsta Krista.

Pēdējais laiks atkal iespringt

Krista atzīst, ka rudens sākumā, kad inficēto skaits nebija tik traģisks, kā tagad, viņa visu apkārt notiekošo uztvērusi daudz mierīgāk, nekā pavasarī.

"Pavasarī ierobežojumus uztvēru ļoti nopietni. Atbraucot no Nīderlandes, loģiski, divas nedēļas pavadīju karantīnā, ēdienu man pienesa ģimene, nekur negāju, arī vēlāk es un mani draugi ievērojām visus noteiktos ierobežojumus.

Visi vairāk vai mazāk sēdējām mājās, taču vasarā atslābām. Es zināju, ka rudenī Covid-19 atgriezīsies ar jaunu sparu, tāpēc centos baudīt vasaru, cik vien tas bija iespējams.

Pienāca rudens, Covid-19 inficēto skaits auga un es brīnījos, ka manā paziņu lokā joprojām nav saslimušo, kaut gan mēs dodamies ārā. Es visu laiku esmu ticējusi, ka šis vīruss pastāv, taču es tiešām nesapratu, kur ir visi tie inficētie, kāpēc manā burbulī neviena nav. Līdz četri no mums saslima. Par laimi, neinficējās vairs neviena cita no apmēram 30 kontaktpersonām," viņa stāsta.

Arī Kristas mamma pavasarī esot bijusi ļoti saspringta vīrusa dēļ, īpaši pēc Kristas atgriešanās no Nīderlandes, sieviete esot skrējusi pakaļ un dezinficējusi visas virsmas, kurām meita pietuvojusies. Savukārt tēvs tikai rudenī atskārtis, ka vīruss tik tiešām eksistē - tieši Kristas inficēšanās dēļ. 

"Kad vēl nebiju pateikusi, ka esmu inficējusies, man zvanīja tētis un vaicāja, kā jūtos. Kad pateicu, ka man ir Covid-19, viņš man atbildēja: "Kāds Covid-19? Tas taču viss ir izdomāts, tu vienkārši esi apslimusi." Man nācās viņam vēlreiz teikt, ka es biju veikt testu un esmu saņēmusi pozitīvu rezultātu, pēc kā beidzot viņš mazliet nomierinājās un viņa skepse par visu apkārt notiekošo mazinājās," turpina Krista.

Viņa ir priecīga, ka vismaz viens no visiem Covid-19 noliedzējiem šīs situācijas dēļ uz notiekošo ir paskatījies citādāk un sapratis, ka tas viss tik tiešām šeit notiek, jo to, cik daudz un ilgi vēl cilvēki mals, cik slikti viss ir, Krista nesaprot.

"Visiem vīrusa noliedzējiem gribu iespļaut to savu kovidu sejā. Cik grūti ir uzvilkt masku?! Ko tas maina?

Es tiešām nesaprotu, cik var runāt uz riņķi vienu un to pašu, tas mani reāli sadusmo. Protams, ir bijuši ierobežojumi, kurus neatbalstu, piemēram, liegums taisīt manikīru, kamēr frizieri strādāt drīkstēja, taču uzvilkt masku... Tiešām tas ir tik grūti?!" neizpratnē ir Krista.

Viņa piekodina, ka šis vīruss nav prognozējams - kamēr viņas draugi to izslimoja ļoti vieglā formā, Krista nonāca slimnīcā un sekas izjūt joprojām.

"Ne tikai tas bezspēks ir traks, bet, man šķiet, ka man reāli atrofējās smadzenes pa visu to laiku. Protams, to noteikti ietekmēja arī tas, ka es nevis lasīju grāmatas, bet skatījos "TikTok" video, taču es nevarēju nokoncentrēties uz neko vairāk. Lasīju, ka pēc izslimošanas ieteicams likt puzles vai tamlīdzīgi trenēt smadzenes, lai vienkārši tās iekustinātu, tad nu to es arī daru," stāsta Krista.

Seko Apollo arī Instagram - viss aizraujošais, skaistais un svarīgais vienuviet!