Covid-19 skeptiķi, noliedzēji un ierobežojumu ignorētāji. Kāpēc viņi joprojām ir un ko ar šo situāciju darīt? (60)

"Līdz ar to nevaram visus vīrusa noliedzējus un pat tos, kas neievēro visus ierobežojumus, likt vienā maisā."

Arī Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Komunikācijas studiju katedras vadītāja Anda Rožukalne uzsvēra, ka atklāta Covid-19 noliegšana un emocionālas reakcijas pašreizējā situācijā, piemēram, dusmas, vilšanās, nav viens un tas pats. "Tas nenozīmē, ka cilvēki neievēro [drošības pasākumus]," sacīja Rožukalne, piebilstot, ka tajā pašā laikā ir daļa cilvēku, kas vīrusam patiešām netic.

Iemesli tam, kādēļ pašlaik daļa cilvēku nevēlas ievērot noteiktos ierobežojumus ir dažādi - viens no tiem ir komunikācijas konsekvence.

"Ir viegli konstatēt, ka komunikācija no valdības puses nav tik skaidra un konsekventa, kāda tā bija pavasarī," pauda Dimdiņš.

Uz valdības komunikācijas trūkumiem norādīja arī Rožukalne, paužot, ka pašlaik valdībai būtu jāvairo paļāvība, ka ir plāns, kā no šīs krīzes iziet. Valdībai ne tikai būtu jānorāda, ka tagad stāsies spēkā tāds un tāds noteikums, bet arī jāskaidro, kā tieši šie ierobežojumi palīdzēs un kā tos labāk izpildīt iedzīvotājiem.

Mediju eksperte norādīja, ka šiem ierobežojumiem ir dažādas puses - pašlaik uzsvars tiek likts tieši uz ierobežojošo, kontroles aspektu, taču cilvēki vēlas, lai dod pamatotus risinājumus.

"Mainās informācija, mainās ierobežojumu struktūra, loģiski, ka daļa cilvēku nevar tik ātri pielāgoties," norādīja Rožukalne.

Tāpat jāņem vērā Latvijas kopīgais fons, ka salīdzinoši maz cilvēku uzticas valdībai.

"Pētījumi rāda, ka gatavība ievērot ierobežojumus gluži loģiski ir saistīta ar uzticību valdībai, respektīvi, tie, kas vairāk uzticas, vairāk ievēro," skaidroja profesors. Savukārt tie, kas uzticas mazāk, arī mazāk ir gatavi ievērot noteiktos drošības pasākumus.

Turklāt, salīdzinot ar pavasari, uzticība samazinājusies ne tikai valdībai. Kā noskaidrots RSU pētījumā "Dzīve ar Covid", kura pilnie rezultāti vēl nav publicēti, kopš aprīļa ir samazinājusies uzticība visiem informācijas avotiem, izņemot draugus, radiniekus un kolēģus, pastāstīja Rožukalne.

Tāpat pavasarī bijusi skaidrāka sadarbība starp valdību un ekspertiem, kā arī vēstījumi bijuši vienkāršāk saprotami, piemēram, "Mājas, ziepes, divi metri", norādīja Dimdiņš. 

"Rudenī ierobežojumu ieviešana ir bijusi daudz izstieptāka, ar ne vienmēr īsti skaidriem skaidrojumiem, konsekventu piemērošanu - tagad būs jāvalkā maskas, bet sāksim, piemēram, sodus pēc nedēļas vai divām, kas, protams, rada jautājumu, cik tas ir svarīgi vai akūti," skaidroja psihologs.

Neder viens vēstījums visiem

Svarīgi faktori, kas spēlē nozīmīgu lomu tajā, vai cilvēki uzticas valdībai un līdz ar to ir gatavāki ievērot ierobežojumus, ir arī tie, cik ļoti Covid-19 ietekmējis cilvēku ikdienu, kādi ir bijuši valdības solītie atbalsta mehānismi un cik tie patiešām palīdzējuši.

Ja pavasarī īpaši aktīvi runāja par tūrisma un ēdināšanas nozari, tad pēdējā mēneša laikā uzmanības centrā bijuši skaistumkopšanas speciālisti, kuriem tika liegts strādāt.

Ņemot vērā, ka cilvēku situācijas ir ļoti dažādas, būtu nepieciešami arī dažādi vēstījumi no valdības puses, taču lielākoties tādi nav bijuši.

"Nevar būt vienādi vēstījumi visiem," pauda Rožukalne, ka līdz šim tā ir bijis. 

Gan Rožukalne, gan RSU profesors Sergejs Kruks norādīja, ka ilgstoši ziņās par Covid-19 kā informācijas avots dominējusi valdība.

"Mēs papētījām publikācijas septiņos medijos pirmā Covid-19 viļņa laikā un jāteic, ka tik tiešām dominē informējošs saturs, statistika un ierobežojumi. Pavisam maz tiek runāts par personīgajām pieredzēm. Tikai 3% sastādīja cilvēku, kuri saskārušies ar šo slimību, finansiālajām problēmām vai kurus citādi skārusi šī pandēmija, stāsti. Lielākā daļa ir ekspertu un valdības viedokļa publicēšana," jau oktobra nogalē portālam "Apollo" skaidroja Kruks.

Kā norādīja Rožukalne, šāda informācija "uzrunā cilvēkus, kas tiek galā, kas saprot to informāciju, kam ir resursi un enerģija, lai pārkārtotu savu dzīvi, ir gatavai pārvarēt grūtības".

Tiesa gan, situācija kļuvusi labāka un medijos parādās arī dažādi pieredzes stāsti no cilvēkiem, kurus pandēmijas ietekmējusi visvisādos veidos, piebilda mediju eksperte.

To vajadzētu turpināt darīt un "ieraudzīt aiz tiem ierobežojumiem dažādu cilvēku tiešām praktiskas, dzīvi ietekmējošas situācijas", kam savukārt būtu nepieciešams atrast risinājumus, sacīja Rožukalne.

Lai veicinātu šādu cilvēku vēlmi ievērot noteiktos ierobežojumus, vajadzētu cilvēkus nevis kaunināt vai nosodīt par to, ka viņi nesaprot, bet veidot komunikāciju par nākotnes labumu abpusēji izdevīga darījuma veidā, pauda mediju eksperte. Šāda taktika bija, piemēram, aicinot cilvēku neceļot, lai varētu ilgāk notikt mācības klātienē.

Tāpat cilvēki vēlas redzēt, ka viņu sadarbošanās tiek novērtēta, taču lielākoties sabiedrībā redzams pretējais - nosodījums, izsmiešana, ko ik dienu var redzēt sociālajos tīklos.

Netaisnības sajūta

Kaut gan vairums cilvēku cenšas apzinīgi ievērot noteikumus, teju katru dienu var dzirdēt sašutumu par tiem, kas to nedara. Tādēļ rodas jautājums, vai mēs šai grupai paši nepievēršam pārāk lielu uzmanību.

Dimdiņš skaidroja, ka šādai rīcībai ir arī racionāls skaidrojums: "Visus tos, kas ievēro ierobežojumus, var kaitināt nekonsekvence.

Ja, piemēram, es masku valkāju, izjūtot neērtības, un redzu kādu, kas nevalkā un kuram par to nekā nav, viņš vēl arī stāsta, ka tā vajag darīt un vēl musina citus nevalkāt, tas mūsos aizskar taisnīguma izjūtu."

Tādēļ nepieciešama pietiekami plaša un skaidra komunikācija no sabiedrības vairākuma puses, ka tā nedrīkst un tas ir nepareizi, citādi tas var radīt jautājumus daļā no likumpaklausīgajiem cilvēkiem.

"Ja mēs šos ierobežojumus ievērojam, tas mums uzliek diezgan būtiskas neērtības, un arī pašiem sev vajag attaisnot, kāpēc ir būtiski tos ievērot," skaidroja profesors.

Arī Rožukalne norādīja, ka dažādas situācijas, kad redzam, ka citi neievēro noteikumus, var mazināt solidaritātes izjūtu. Piemēram, ieejot veikalā un redzot, ka pārdevējai maska ir zem deguna vai nav vispār, vai to, ka vienā vietā apsargs uzrauga noteikumu ievērošanu, bet citā nē.

Lai šo solidaritāti nezaudētu, nepieciešams kontrolēt, ka patiešām ir vieni noteikumi visiem, piebilda mediju eksperte.

Par spīti dezinformācijai, noteikumus ievēro vairums

Vairums cilvēku Covid-19 ierobežošanas izplatībai ieviestus drošības pasākums ievēro - pēc LTV pasūtījuma veiktās SKDS aptaujas dati liecina, ka 82,4% uzskata, ka tos "pārsvarā ievēro". Savukārt 5,2% atzina, ka "pārsvarā neievēro". Tiesa, krietni vairāk iedzīvotāju tic dažādām konspiratīvām idejām par vīrusu, noskaidrots RSU pētījumā, piemēram, 15% piekrita apgalvojumam, ka "Covid-19 pasākumu mērķis ir pilnīga visu iedzīvotāju kontrole".

Runājot konkrēti par Covid-19 noliedzējiem, Dimdiņš norādīja, ka tas ir "skaļš mazākums", kam pievērš lielāku uzmanību:

"Līdzīgi kā ar satiksmes noteikumu pārkāpumiem, mēs pamanām tos, kas pārkāpj."

Profesors skaidroja, ka šādai rīcībai iespējamas dažādas motivācijas, taču lielākoties tas ir psiholoģiskās aizsardzības mehānisms. Daudziem ir psiholoģiski grūti tikt galā ar nepierastu situāciju, kas turpinās ilgstoši.

"Viens veids ir to vienkārši noliegt - tā visa ir sazvērestība tādā ziņā, ka no nekā uztaisīta ažiotāža, kas kādam varbūt ir izdevīgi, kāds no tā gūst labumu," skaidroja Dimdiņš.

"Tas ir ekvivalents vienkārši pārvilkt pāri galvai segu un skaļi dziedāt kādu meldiņu, lai nedzirdētu, kas ārā notiek. Pateikt vienkārši - tā nav, šī problēma neeksistē."

Cits domu gājiens var būt nevis vīrusa noliegšana, bet gan pārliecība, ka pašreizējā situācija nebija neparedzama. Šādas sazvērestības teorijas ir diezgan izplatītas arī Latvijā, un parasti par vainīgajiem tiek saukti Bils Geitss, Džordžs Soross un citi.

"Viņiem ir kaut kāds mērķis un tagad viss notiek pēc viņu plāna. Ja mēs tagad nepakļausimies, ja mēs nespēlēsim līdzi, plāni izjuks un mēs atgriezīsimies pie vecās, normālās situācijas," šādu domu gājienu skaidroja Dimdiņš.

Profesors norādīja, ka tas arī ir veids, kā gūt pārliecību, ka kaut kāda stabilitāte un prognozējamība tomēr pastāv, un situācija nav tik neparedzama un haotiska, kā izskatās un kas rada trauksmi. Sazvērestības teorijas arī palīdz vienkārši izskaidrot sarežģītas lietas, kā arī tiem, kas tai tic, rada izredzētības sajūtu.

"Papildus tas rada sociālās vienotības un piederības sajūtu citiem, kas arī tic tām pašām sazvērestības teorijām, kas nav gatavi ievērot šos ierobežojumus," skaidroja Dimdiņš.

Savukārt tad, kad kāda pārliecība ir pieņemta, no tās ir grūti atbrīvoties, jo dzīvojam dažādos informācijas burbuļos, kas lielākoties mūsu uzskatus apstiprina, norādīja psihologs.

"No pretējas informācijas, kas mums varētu likt apšaubīt šīs pārliecības, mēs izvairāmies, pārslēdzam kanālu vai skrollējam garām kādam ziņu virsrakstam, izslēdzam no draugu loka kādu ar nepieņemamu viedokli," sacīja Dimdiņš.

Arī tad, ja uztveram informāciju, kas ir pretrunā ar mūsu pasaules redzējumu, tas tiek darīts ļoti kritiski, un ātri atrasti argumenti, kāpēc tai nevar ticēt, piebilda profesors.

Jāpaplašina informācijas burbuļi

Daļa cilvēku pašreizējā situācijā izvēlas savus informācijas burbuļus apzināti sašaurināt, piemēram, izdzēšot "Facebook" draugus, kas dalās ar sazvērestības teorijām, vai bloķējot "Twitter" kontus, kas pauž mums netīkamus viedokļus.

Vaicāts, vai šī ir labākā stratēģija, Dimdiņš norādīja, ka tā ir psiholoģiski vienkāršākā, tāpēc nav pārsteigums, ka cilvēki to izvēlas.

"Bet, ja mēs izvēlamies komunikāciju pārtraukt un nekādā veidā savu alternatīvo viedokli neinformēt, tad jāsaprot, ka mēs sašaurinām ne tikai savu burbuli, bet arī tā otra cilvēka," piebilda profesors. Tas savukārt tikai vairo pārliecību par savu taisnību.

Viņš norādīja, ka katrs gadījums jāizvērtē individuāli - vai cilvēkam ir vērts norādīt uz informācijas nepatiesību, taču ir vērts paust, ja kāds dalās ar aplamībām.

"Paust šīs te šaubas, savu nepiekrišanu ir tomēr diezgan svarīgi, jo ar to mēs otram cilvēkam signalizējam viņa burbulī, ka sociālā norma, ko viņš ir pieņēmis, nav universāla pat viņa draugu vidū," skaidroja profesors.

"Ja ik pa laikam parādās, it sevišķi no cilvēkiem, kuru viedoklī mēs ieklausāmies, kritika, parādās nosodījums, parādās noraidījums paustajai informācijai, tas var arī sēt šaubas attiecībā uz tām teorijām vai tām uzskatu sistēmām, kurām mēs tik ļoti gribam ticēt un esam paspējuši pierast ticēt."

Tomēr tas, ka mēs varam saprast šo cilvēku motivāciju, nenozīmē, ka būtu jāaudzē tolerance pret reāliem pārkāpumiem.

"Mums, viņus saprotot, ir arī konsekventi jākomunicē, ka tas nav pareizi," norādīja Dimdiņs. "Jo vairāk būs šādu ikdienas situāciju, kad mēs tiem cilvēkiem, kas šo sociālo normu neievēro, komunicēsim, ka tas nav ok, jo vairāk būs tādu, kas pārdomās.

Ja ne gluži tāpēc, ka es pārstāju ticēt kaut kādai sazvērestības teorijai, tad vismaz mīļā miera labad,

ja visi ievēro, tad es arī esmu gatavs to masku panēsāt, neradīt problēmas, piemēram, pārdevējam, kuram nav atļauts mani apkalpot bez tās, vai lieki neradītu konfliktus ar draugiem, paziņām vai ģimenes locekļiem."

Jāprasa atbildība no dezinformācijas izplatītājiem

Latvijā dezinformāciju par Covid-19 izplata neliels cilvēku loks. Iespējams, redzamākie no tiem ir Jānis Pļaviņš, Andris Ciekurs, tāpat slimības nopietnību apšauba Pēteris Apinis un Aldis Gobzems, kurš arī regulāri apstrīd valdības pieņemtos lēmumus.

"Tie ir ļoti maz, tāpēc vieni un tie paši teksti parādās dažādos sociālajos tīklos, dažādos kontos - tā ir tā vēlme parādīt, ka mūsu ir daudz, ka daudziem ir tāds skatījums. Bet reāli tie ir atsevišķi cilvēki," skaidroja Rožukalne.

Arī šajā gadījumā viens no veidiem, kā cīnīties pret šādu informāciju, būtu pretējas informācijas nodrošināšana tiem, kas tai tic, pauda mediju eksperte. Tāpat nevajadzētu uzskatīt, ka visi tie, kuri kādā jomā atbalsta šo cilvēku uzskatus, neievēro Covid-19 ierobežojumus.

Vaicāta, vai pašreizējā situācija, kad dezinformācijas izplatītāji netiek aicināti uz profesionāliem medijiem, Rožukalne pauda, ka šāda taktika ir saprotama, taču šie cilvēki ir pieraduši, ka var kontrolēt komunikācijas vidi.

"Tad, kad Re:Baltica vai citi kolēģi ir uzdevuši jautājumus, mēs redzam, ka viņi nav atbildējuši vai ignorē," norādīja mediju eksperte. Taču, aicinot viņus uz sarunu, to būtu jāvada ļoti prasmīgi, ņemot vērā, ka šiem cilvēkiem ir tendence izvairīties no atbildības un viņi ļoti asi vēršas pret visiem, kas kritizē - pazemo, izņirgā, piekarina dažādas "birkas".

"Tā ir viņu taktika un tas ir veids, kā viņi var manipulēt un maldināt cilvēkus, kuriem nav iespējas vai laika ieraudzīt kopainu," norādīja Rožukalne, uzteicot žurnālistus, kas cīnās pret nepatiesu informāciju par spīti saņemtajai kritikai.

Šo cilvēku ignorēšana rada plaisu un iespaidu, ka esam vienā vai otrā nometnē, kas savā starpā cīnās, nevis kam ir kopīgas problēmas - Covid-19.

Tomēr jāņem vērā, ka nav racionāli domāt, ka pienāks brīdis, kad pilnīgi visi cilvēki ievēros visus noteikumus. Tiem, kuri ir ļoti pārliecināti savos uzskatos, tos varētu mainīt personīga saskarsme ar Covid-19, taču dažiem uzskatus mainīt nevarētu nekas.

"Tikpat labi var būt situācija, ka jau nākamajā dienā vainos valdību, ka nebija pietiekami stingri ierobežojumi, vai, visticamāk, ka Covid vienalga nav, ka slimības vai nāves cēlonis bija kaut kas cits," sacīja Dimdiņš.

Taču tas nenozīmē, ka vajadzētu akceptēt to, ka kāds savu nelokāmo pārliecību dēļ neievēro drošības pasākumus. "Likums ir viens visiem, un, ja sabiedrība izvēlas ievērot kādu sociālu normu, tad arī visiem ir jāievēro."